HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Kad es atgriezos un atkritu uz soliņa, man blakus sēdēja Ostrovs, nāvīgi skaidrs, ar milzīgām acīm, gluži kā šķīvjiem.

— Ko viņš gribēja? — tas dobjā čukstā izdvesa.

— Nezinu. Viņš prasīja man par kaut ko, ko es nezinu, bet pēc tam viss beidzās.

— Ceru, ka viņš negribēs aprunāties ar mani?

— Kas viņš tāds ir?

— Vai tad tu nezini? — viņš jautāja satriektā neticībā.

Es sāku atkāpties, uzmanīgi piesedzot savu pilnīgo informācijas trūkumu.

— Nu, tu taču zini, es tikko kā šeit ierados…

— Bet visi pazīst Krāju.

— Tad tas ir «VIŅŠ»? — es novaidējos un centos izskatīties tikpat nobijies kā viņš, un tas, liekas, izdevās, tādēļ, ka Ostrovs pamāja un ātri palūrēja sev pār plecu un atkal atpakaļ.

Es piecēlos un atkal devos uz tualeti, lai šai pat vietā pārtrauktu mūsu sarunu. Visi zināja par Krāju.

Kas tas Krajs tāds ir?

Došanās iebrukumā pienāca kā visu nelaimju panaceja; labāk jau mīļais mierīgais karš, nekā aizdomas un bailes, kas satrauca «Muļķību» pēdējās dienās. Bija pēkšņas inspekcijas, pusnakts kratīšanas un visu laiku trauksmes un maršējošu zābaku skaņas. Es lepotos ar saviem sasniegumiem nekārtību radīšanā, ja vien pats arī vienlaicīgi nebūtu šo nekārtību upuris. Iebrukuma plāni droši vien jau bija aizgājuši pārāk tālu, lai tos mainītu, tādēļ, ka visu šo satraukumu laikā mēs tomēr turējāmies pie dienas kārtības. Mīnus divas dienas pirms «X» dienas visi bāri tika slēgti. Varēja sākties armijas atskurbšanas process. Daži neapmierinātie, to starpā arī mēs ar Ostrovu, noslēpām dažas pudeles, kas ļāva izvilkt vēl kādu dieniņu, tomēr arī tās izsīka, kad mūsu če­modānus un lādītes nosūtīja uz glabāšanu, tā vietā izdodot jau agrāk sakravātas kara mugursomas. Man vēl bija par zobu mazgājamo pul­veri nomaskēta tūbiņa ar spirta pulveri, ko taupīju nebaltai dienai, kura nekavējās būt klāt, domājot p?,r turpmākajām nedēļām bez dzēriena. Tādējādi manu «zobu pulveri» kopā ar Ostrovu piebeidzām «X» dienā mīnus viens, un cauri. Pēc pusnakts pārbaudes un kratīšanas mūs uz vietas savāca un, soļos marš, aizsūtīja uz nosūtīšanas rajonu.

Aiz vārtiem, mūs gaidot, stāvēja flote — tumšu ierīču rindas. Mūs izsauca pa vienam un nosūtīja uz paredzētajām vietām.

Sākumā domāju, ka tas ir visai pastulbs iebrukuma organizēšanas veids: nekādu plānu, nekādu treniņu, nekādu manevru — pilnīgi nekā. Visbeidzot man pieleca, ka tas bija ideāls paņēmiens, ja mēs vēlējā­mies iebrukumu saglabāt noslēpumā. Pilotiem bija liels stāžs un nā­kamajā lidojumā tas kļūs vēl lielāks. Kareivji bija gatavi kauties, apgādes avoti — pilni. Bet kaut kur augšā atradās aizslēgtas lādes ar plāniem, kursu lentām un visu tamlīdzīgo. Nekas no tā netiks atklāts, līdz mēs neatradīsimies drošībā — ar ieslēgtiem hiperdzinējiem, kad nederīgi kļūs visi ārējās komunikācijas līdzekļi. Tas viss mums atvieg­loja dzīvi, pirmām kārtām jau man, par cik nebija daudz iespēju iz­gāzties ar to, kas klizantietim noteikti'jāzin.

Lielā apmierinājumā konstatēju, ka man uzticēts pilotēt desanta transportu. Tā bija loma, kuru varēju izpildīt godam. Man piešķirtais istabas kaimiņš arī nebija nejaušs, jo dažas minūtes pēc manis navi­gācijas kabīnē ielīda Ostrovs un paziņoja, ka būs mans otrais pilots.

— Brīnišķīgi, — es teicu. — Cik stundu tu esi lidojis ar šiem «Pa­viāna» klases transportkuģiem?

Viņš atzinās diemžēl par visai niecīgu skaitu, un es papliķēju tam pa plecu.

— Tev ir paveicies. Atšķirībā no lielākās daļas pirmo pilotu tavs vecais tēvocis Vasjka nav egoists. Priekš veca pudeles brāļa nav tāda upura, ko viņš nebūtu ar mieru nest. Es gribu atļaut tev veikt pacel­šanos, bet, ja tu to izdarīsi tik labi kā es ceru, tad, iespējams, ka atļaušu arī piezemēties. Bet tagad piešķir man pasažieru sarakstu.

Pateicībai nebija robežu līdz pat tādai pakāpei, ka viņš man atzinās, ka ir pietaupījis savu pildspalvu patiesi nebaltai dienai, par cik tā piepildīta ar 200% spirtu, un mēs ielaidām sev rīklēs pa strūklai. Un jau ar apmierinājuma sajūtu un apdedzinātiem kakliem vērojām, kā ierindas solī garām iet kareivji un plūst iekšā pa ieejas lūkām tālu apakšā. Pēc dažām minūtēm, klaudzinot papēžus, navigācijas kabīnē ienāca sirms pulkvedis pilnā bruņojumā.

— Pasažieriem ienākt aizliegts, — es teicu.

— Aizveriet žaunas, leitnant. Pie manis ir jūsu lentas ar kursu.

— Nu tad dodiet tās šurp!

— Ko? Jūs droši vien esat sajucis prātā vai arī jokojat, kaujas laikā gan viens, gan otrs ir ar nošaušanu sodāms noziegums.

— Laikam gan esmu uz robežas, pulkvedi, maz miega, ziniet…

— Ja? — viņš kļuva nedaudz pielaidīgāks.

— Es uzskatu, ka vajadzētu dot atlaides. Mums nevienam tas nebija viegli. Taču tagad viss jau aiz muguras. Uzvaru Klizantai! — Uzvaru Klizantai! — mēs atzinām rituālu. Pēdējās dienās tas notika visai bieži. Pulkvedis ieskatījās pulkstenī.

Gandrīz jau laiks. Sagatavojiet komandsakarus, — viņš pavēlēja.

Es pamāju Ostrovam, kurš nekavējoties piespieda pareizo pogu. Ekrānā parādījās paziņojums: «gatavība». Mēs piecēlāmies. Pēc tam uzraksts sāka mirgot un nomainījās ar citu: «iestādīt kursu». Pulkvedis izvilka no somas konteineru ar lentām, un mums nācās parakstīties kā lieciniekiem uz īpašām veidlapām, kuras vēstīja, ka lentu saņēmām aizzīmogotu.

Ostrovs ielika lentu kompjūterā, un pulkvedis, apmierināti nokrek- šķējies, ar izpildīta darba apziņu pagriezās, lai aizietu. Uz sliekšņa viņš raidīja mums pēdējo šāvienu.

— Un lai nebūtu nekādu piezemēšanos ar 10 G, kuras jūs, plān­prātīgie piloti, liekas, ļoti dievināt. Ja tas notiks, es jūs abus nodošu kara tribunālam.

— Tava māte ada džemperi no atkritumiem! — es uzsaucu nopakaļ, pagaidījis, saprotams, kamēr durvis aizveras. Bet pat šī nelielā piepūle iekustināja entuziasmu Ostrovā, kurš sāka mani cienīt aizvien vairāk un vairāk.

Gaidīt un dzīties pakaļ — ierasta lieta visiem bruņotajiem spēkiem, un tieši ar to mēs arī nodarbojāmies. Pasažieru saraksts tika pabeigts, un mēs redzējām, kā paceļas citi kuģi, līdz nebija aizlidojis vairums no tiem. Transportkuģi lidoja pēdējie. Kā atvieglojums iedegās zaļais «pacelšanās» signāls. No mūsu redzes viedokļa, bijām ceļā uz bez- nosaukuma planētu, kas riņķoja ap nepazīstamu sauli. Lenta paziņoja kompjūteram, kur dodamies, tomēr nepazemojās tik tālu, lai to pazi­ņotu arī mums. Šī visaptverošā slepenība turpinājās līdz pat pašam iebrukumam. Mēs bijām ceļā septiņas dienas, nedabūjot nekā dzera­ma, bet kuģi vadīja kompjūters, savukārt saldēto barību grūti nācās uzskatīt par ēdamu. Ilgu laiku ciešot bez alkohola, Ostrovs nebija īpaši spīdošs ceļabiedrs. Lai arī kā sāktos saruna, tā nenovēršami beidzās ar vienām un tām pašām anekdotēm par viņa skolas laikiem.

Jāatzīst, gulēju gan es labi, un parasti tieši tad, kad viņš pļāpāja, tomēr Ostrovs, šķiet, pret to neiebilda. Vēl es pārbaudīju viņa navigā­cijas zināšanas un informētību par visām kuģa vadības ierīcēm, kas, iespējams, deva viņam šādu tādu labumu, un tai pat laikā, pats par sevi saprotams, iepazinos ar kuģa vadību arī pats.

Tā kā kuģis bija pilnībā automatizēts, mēs ar Ostrovu izrādījāmies vienīgie ekipāžas locekļi. Vienīgās durvis uz kareivju telpām bija aizslēg­tas, un atslēgas piederēja tikai manam rupjajam draugam pulkvedim. Viņš vienu otru reizi mūs apciemoja, kas, protams, nekādu patiku nera­dīja. Septītajā dienā, kad iznirām no hipertelpas normālā kosmosā, viņš stāvēja mums aiz muguras un dedzināja ar acīm man pakausī caurumu.