HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Vai jums ir aptieciņa? — vaicāja mans sargs.

— Ir, — atbildēju, atverot individuālo paketi pie jostas. — Tomēr nedomāju, ka no tā būs liels labums. Šķiet, ka viņa pazaudējusi daudz asiņu un ir nepieciešama hospitalizācija.

— Bet kur viņa saņems medicīnisko palīdzību? Vai tikai ne no jums, cūkām — iekarotājiem?

— Droši vien, — es biju aizņemts, ņemot nost veco saiti, iešļircinot antibiotikas un liekot virsū jaunus pārsējus. — Pulss ir lēns un vājš. Nedomāju, ka viņai izdosies izķepuroties.

— Ja viņa nomirs, tas nozīmēs, ka viņu esat nogalinājuši jūs. — Manas pavadones acīs parādījās asaras, taču tas viņai nebūt netrau­cēja turēt savu musketi notēmētu man pret vēderu.

— Es pacentīšos viņu glābt. Un variet saukt mani par Vasjku.

— Beiza, — viņa automātiski stādījās priekšā, — gvardes seržants, pirms «viņi» nebija ņēmuši virsroku.

— Viņi? — es jutos nedaudz apjucis. — Jūs domājat viņus, mūs — Klizantas armiju?

— Nē, protams, nē. Bet kāpēc es pļāpāju ar jums, kad vajadzētu jūs nogalināt…

— Nevajadzētu gan. Mani nogalināt, es domāju. Vai jūs nenoticētu, ja teiktu, ka esmu jūsu draugs?

— Nē.

— Ka esmu spiegs, pagaidām nav svarīgi kāds, kas tagad strādā pret Klizantu, lai gan atrodos viņu kosmiskajā armādā?

— Es teiktu, ka tu esi tārps, kurš izlūdzas savu niecīgo dzīvību un ir gatavs teikt vienalga ko.

— Bet, tā vai citādi, tā tomēr ir patiesība, — es norūcu, saprazdams, ka viņa negrasās nemt vērā manu atklātību.

— Beiz, — vāji pasauca meitene uz galda, un mēs pagriezāmies pret viņu. Pēc tam atkal: — Beiz… Un nomira.

Es nodomāju, ka arī būšu nelaiķis. Beiza pacēla ieroci, un es ie­raudzīju, kā, nospiežot gaili, viņas pirkstu kauliņi kļuva balti. Ātri veicu visdažādākos drošības pasākumus, sākdams ar to, ka paniru zem iero­ča stobra un aizripinājos viņai tieši zem kājām. Ierocis izšāva, šāviens šajā noslēgtajā telpā gandrīz norāva man galvu, tomēr pašu neaizskāra.

Pirms viņa paguva izšaut vēlreiz, es saķēru ieroča stobru un ātri uz­bliezu pa viņas muskuļotajām rokām, kā arī izdarīju vēl dažas kustības, kādas pret sievietēm parasti nelieto, izņemot šādu situāciju. Pēc tam ie­guvu ieroci un dabūju atpakaļ arī savu pistoli, bet viņa gulēja pie sienas. Šoreiz Beizai patiesi bija par ko raudāt. Paies kāds brīdis līdz viņa varēs kustināt pirkstus — es apstājos, tik tikko nesalauzis kaulus.

— Paklausieties, man ļoti žēl, — es teicu, noliekot malā pistoli un ņemoties ar šautenes arhaisko aizslēgu. — Vienkārši pašlaik nejūtu vēlēšanos būt nošautam, un tā bija vienīgā iespēja jūs apstādināt. — Es padarbojos ar aizslēgu un izmetu visas patronas, katram gadīju­mam ieskatīdamies arī aptverē, bet pārliecinājos, ka tā ir tukša. — Tas, ko jums teicu, ir patiesība. Esmu jūsu pusē un gribu palīdzēt. Taču vispirms jums jāpalīdz man.

Viņa bija samulsusi, tomēr pārliecinājos, ka esmu ieguvis viņas uzmanību. Beiza izslaucīja asaras ar piedurkni, kad atgriezu viņai šau­teni, un plaši iepleta acis, kad atdevu arī munīciju.

— Es to augsti novērtētu, ja jūs kādu minūti atstātu ieroci nepie- lādētu. Ja jau negribat sniegt informāciju par velti, varu ar to mainīties. Eksistē kāda organizācija, par kuru jūs droši vien neesat neko dzir­dējusi, un kura ir ļoti ieinteresēta noskaidrot, ar ko nodarbojas Klizanta. Bet tā nodarbojas ar starpplanētu iebrukumiem.

Burāda — sestā šai sarakstā, un viss notiekošais liecina, ka arī šis iebrukums izrādīsies tikpat veiksmīgs kā pārējie.

— Bet kādēļ viņi ar to nodarbojas?

— Nav svarīgi — kādēļ, vismaz dotajā brīdī, jo muļķīgas ambīcijas nav retums cilvēces politisko sistēmu starpā. Ko es gribu zināt — tad tas ir «kā». Kā viņiem izdevās šis iebrukums, uzveicot planētas aizsar­dzības sistēmu?

— Vainojiet «konsolosukus», — viņa norūca, kratot šauteni. — Es nesaku, ka sieviešu partija nebūtu izdarījusi kļūdas, tomēr nekas tam­līdzīgs nav bijis.

— Vai jūs kopējam fonam nevarētu pievienot kādu detaļu, jo citādi baidos, ka esmu pazaudējis šo pārdomu pavedienu.

— Es došu jums detaļu. Vīrieši! — viņa nospļāvās, tās acīs iegai- lējās dusmas, un viņa atkal izskatījās pievilcīga.

Sieviešu partija atnesa šai planētai apgaismības gadsimtus. Pie mums bija uzplaukums, tirdzniecība, un neviens necieta. Pareizi gan, iespējams vīrieši ieguva balsstiesības dažus gadus vēlāk un nevarēja dabūt pašas labākās darbavietas. Nu, un kas tad ir? Sievietes cieta no tādām un vēl sliktākām lietām uz citām planētām. Tad viņi sacēlās. Tie konsolosukieši ložņāja visapkārt, čukstēja melus: vīriešiem taisnība, nost ar apspiešanu un tamlīdzīgi. Sajauca galvas cilvēkiem, ieguva dažas vietas parlamentā, nedeva mieru lauku iedzīvotājiem. Pēc tam vienu dienu ilga revolūcija, viss tiek sagrābts, tiek iegūta vara. Un visi solījumi vējā. Viss, ko viņi gribēja — tēlot galvenos un valdīt. Neko nesaprot ne vadīšanā, nedz arī karā. Kad jūs piezemējāties, un izsēdās jūsu cūkas, lielākā daļa vīriešu uzskatīja par pareizāku bēgt, bet nevis kauties, vārgie muļķi. Un drīzāk padoties, nevis cīnīties. Es nekad nebūtu padevusies.

— Viņi droši vien bija spiesti to darīt.

— Nebūt ne. Vārguļi, tas arī viss.

Tas lika man apstāties un padomāt, bet līdz ar domām nāca aiz­domas, pēc tam atspīdējās atklājuma gaismiņa. Dažādie iespaidi manās domās sāka sakārtoties noteiktā kopumā, un es centos īpaši nesatraukties. Pagaidām tā vēl bija bezformas doma, bet, ja tā no­strādās, ja tikai tā nostrādās!

Tad es varēšu uzzināt, kā Klizantai izdevās triks ar iebrukumu. Tik vienkārši, kā jau visas labas idejas, un pie tam vēl nodrošināts pret katru nejaušību.

— Man būs vajadzīga jūsu palīdzība, — pievērsos Beizai. — Es palikšu kosmiskajā armādā, vismaz vēl kādu laiku, jo tur varēšu uzzināt daudz vairāk. Taču planētu nepametīšu. Tieši šeit klizantieši ir visvā­jākie, un tieši šeit viņi tiks sakauti. Vai jūs kādreiz esat dzirdējusi par Speckorpusu?

— Nē.

— Nu, tad tagad dzirdēsiet. Tā ir, ē-ē, grupa, kura gatavojas jums palīdzēt. Es strādāju pie viņiem, un viņi man sekos. Viņi redzēja, kā flote atstāja Klizantu, un droši vien sekoja tai līdz šejienei. Tas bija viens no mūsu plānotajiem notikumu attīstības variantiem. Tieši tagad apkārt šai planētai riņķo zonde ar raidītāju. Tā pārraidīs jebkuras ziņas Korpusam, un mēs saņemsim pafīdzību un visu, ko vien ievajadzēsies. Jums jāpiekļūst vidēji spēcīgam raidītājam.

— Jā, bet kādēļ lai es to darītu? Kāpēc man jums jānotic? Varbūt jūs melojat.

— Var jau būt, tomēr jūs nevarat riskēt un neticēt man, — es drudžaini skricelēju uz lapeles ziņojumu. — Tagad pametīšu jūs, jo man jāatgriežas uz kuģa ātrāk, nekā viņi sāks minēt, kur esmu pazudis. Lūk, ziņojums, ko jūs pārraidīsiet šādā frekvencē. Jūs to varēsiet izdarīt neiekrītot, tas ir diezgan viegli. Un to veikusi, neko nezaudēsiet, toties palīdzēsiet izglābt savu planētu.

Vēl aizvien šauboties, viņa paskatījās uz lapiņu.

— Ir tik grūti noticēt — ka patiesi esat spiegs un gribat mums palīdzēt.

— Jūs varat droši ticēt, ka viņš ir spiegs, paļaujieties uz manu vārdu, — man aiz muguras atskanēja balss, un es jutu, kā ledaina roka sažņaudz manu sirdi. Es lēnām pagriezos.