HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Pa visu šo laiku mana ieintriģētība tapa arvien mazāka un mazāka. Gaidīju rupju nopratināšanu, bet viņam prātā bija kas lielāks. Tāpēc atmetu savu jautro toni un spēru vaļā tieši:

— Par to aizmirstiet. Paskatieties sejā faktiem — es nemīlu ne jūs, ne jūsu organizāciju, ne to, par ko jūs cīnāties un savu attieksmi mainīt neesmu nolēmis. Pat, ja es apsolīšos jums palīdzēt, nekad nevarēsiet būt pārliecināti, ka saku to nopietni, tādēļ labāk jau no paša sākuma izbeigsim šo farsu.

— Gluži otrādi, — viņš atbildēja un nospieda pogu uz galda. Pie­kārtā kaste iedūcās un sāka satīt resno vadu, velkot mani augšup, līdz biju spiests nostāties uz pirkstgaliem, lai varētu paelpot. Kakla siksna iespiedās man mugurā.

— Vēl pirms būšu beidzis darbu, jūs lūgsiet man sadarbības iespēju un lūgsiet iespēju raudāt, bet es jums to neatļaušu, līdz nebūsiet sasniedzis laimīgāko brīdi savā dzīvē — kad beidzot atļaus izpildīt jūsu vienīgo vēlēšanos. Atļaujiet tagad nodemonstrēt vienu no mūsu vienkāršās, taču ārkārtīgi pārliecinošās tehnikas paraugiem.

Manas pēdas sāpēs vibrēja, tomēr es vēl aizvien stāvēju pirkstga­los, citādi kakla siksna mani nosmacētu. Krajs piecēlās un pienāca klāt. Viņš pienāca no mugurpuses, kur es neko nevarēju redzēt, bet pēc tam saķēra manas rokas un piespieda abas delnas pie metāliskā galda malas. Galds parādīja tam laipnību, savienojot ap maniem pirk­stiem spailes, bet pēc tam sakabinot tās. Ne uz plaukstas pamatiem, tas nav īsti precīzi, bet uz roku apakšējās daļas, atstājot plaukstas brīvas. Nevarētu jau teikt, ka varēju darīt ko vairāk, kā vienīgi bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Krajs atkal parādījās manā redzeslokā un pieliecās, izņemot kaut ko no galda atvilktnes.

Tas bija cirvis. Ar garu kātu un tērauda asmeni, primitīvs, tomēr efektīgs drausmīga izskata cirvis, kuru varētu izmantot koku gāšanai. Viņš paņēma to abās rokās un pacēla augstu virs galvas.

— Ko jūs darāt? Pagaidiet! — es iebļāvos pēkšņās bailēs, raustoties metāliskajās skavās, un nevarot darīt neko citu, kā vienīgi vērot, kamēr viņš mirkli turēja cirvi augstu virs galvas, bet pēc tam nolaida to ļaunā, spēcīgā cērtošā sitienā.

Domāju, ka sāku kliegt, kad viņš cirta — man nācās kliegt — sāpes bija milzīgas un visaptverošas.

Tāpat kā skats uz manu labo delnu, nocirstu pie pamatnes un nekustīgi uz galda gulošu, un no rokas tekoša asiņu straumīte, kas plūst pa galdu. Cirvis atkal pacēlās un, šoreiz esmu pilnīgi pārliecināts, sāku skaļi kliegt, un kliedzu visu laiku, kamēr tas pacēlās, zibenīgi nolaidās, un mana kreisā plauksta, tāpat kā labā, gulēja nocirsta uz galda un asinis šķīda pa visu galdu un tecēja uz grīdas.

Un cauri mani pārņēmušajām sāpēm un šausmām es ieraudzīju Kraja seju. Smaidošu. Pirmo reizi smaidošu.

Pēc tam es biju bez samaņas. Ieslīgu tumsā, miru, nemāku teikt. Pasaule aiztraucās no manis pa tumšu tuneli, bet es paliku vienu vienīgu sāpju pārņemts, pēc tam pazuda pat tās.

Kad atvēru acis, gulēju uz grīdas un bija pagājis nezin cik ilgs laiks. No miega vai vēl no kā cita manas domas bija gurdenas, un vajadzēja krietni vien papūlēties, lai izraktu atmiņas par to, kas noticis. Tikai spilgti atceroties manu nocirsto plaukstu satriecošo skatu, atvēru acis un apsēdos, berzējot vienu delnu pret otru. Tās jutās pilnīgi normāli. Kas gan bija noticis?

— Celties, — atskanēja Kraja balss, un es sapratu, ka sēžu uz grīdas viņa galda priekšā, un ka kakla siksna vēl arvien atrodas savā vietā man ap kaklu, kopā ar pretīgo vadu, kas stiepjas uz ierīci viņa tīrajā galdā. Nekādu asiņu nebija.

— Esmu gatavs apzvērēt, — es iesāku, un mana balss aprāvās, kad ieraudzīju metāliskā galda virsmā divas lielas skrambas, it kā pa to būtu iesists ar smagu asmeni. Pēc tam pacēlu rokas pie acīm un paskatījos uz plaukstām.

Katru plaukstu aptvēra dzīstošas miesas rētas ar izvilkto šuvju asi sarkanajiem punktiņiem gar malām. Un tomēr es sajutu savas rokas tādas pašas kā visu laiku. Kas gan bija noticis?

— Jūs sākat saprast, ko es domāju? — Krajs vaicāja, atkal apsēz­damies pie galda, tikpat pelēkā balsī kā viņa mundieris.

— Ko jūs izdarījāt? Jūs nevarējāt amputēt plaukstas un piešūt tās atpakaļ. Par to esmu pārliecināts, tas prasītu laiku, jūs nevarējāt… — sapratu, ka sāku atkārtoties, un aizvēros.

— Jūs neticat, ka tas notika? Man to atkārtot vēlreiz?

— Nē! — es atbildēju, gandrīz izkliedzot šo vārdu un atsprāgu no viņa. Šoreiz viņš atzinīgi pamāja.

— Tas nozīmē, ka treniņš ir sācies. Jūs esat pazaudējis mazu realitātes gabaliņu. Jūs nezināt, kas notika — bet zināt, ka nevēlaties, lai tas atkārtotos. Tieši šādi process arī turpināsies. Gala rezultātā jūs pazaudēsiet jelkādu kontaktu ar realitāti, kuru pazināt visu mūžu, bet pēc tam arī ar personību, kura bijāt visu mūžu. Kad sasniegsim šo stāvokli, jūs visos sīkumos izstāstīsiet par savu Speckorpusu, ne tikai piepūlot savu atmiņu to faktu drupaču dēļ, kuras varējāt palaist garām, bet arī aktīvi kalsiet plānus tā pilnīgai iznīcināšanai. — Tas neies cauri, — es iegaudojos ar daudz lielāku pārliecību balsī, nekā patiesībā sajutu. — Es neesmu viens. Korpuss tagad ir ķēries pie jums un aktīvi darbojas, tēdējādi ir tikai laika jautājums, kad viņi izvilks korķi, un visi jūsu iekarojumu plāni ieplūdīs kanalizācijā.

— Gluži otrādi, — paziņoja Krajs, sakabinot rokas virs galda, gluži kā skolotājs, kurš gatavojas nolasīt klasei lekciju. — Mēs ilgu laiku zinājām par tā uzmanību un apsteidzām uz katra soļa. Mēs saņēmām gūstā, spīdzinājām un nogalinājām milzumu Korpusa darbinieku, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. Mēs zinām, ka viss tika sagatavots īpaša aģenta iesūtīšanai, un mēs gaidījām tā parādīšanos. Jūs parādījāties, un esat mūsu rokās. Lūk, cik tas viss ir vienkārši. Jūs esat tas ierocis, ar kuru mēs iznīcināsim Korpusu.

Viņš piespieda mani tam daļēji noticēt. Viņa piedāvātais plāns likās saprātīgs, taču es atmetu šo domu tikpat ātri, cik tā bija radusies. Man jābeidz viņam piekrist, drīzāk jāuzbrūk, nevis jāaizsargājas.

— No jūsu puses tas ir ļoti godkārīgi, un es ceru, ka jūs nokodīsiet lielāku gabalu, nekā varat sakožļāt. Jūs aizmirstat par simtiem planētu, kas atbalsta Līgu, un ko viņi var izdarīt ar jums, kad noskaidros, kādas nelaimes izraisāt.

— Nu, simti planētu eksistē kopā vienīgi teorētiski, petiesībā tās ir vienkārši viena aiz otras. Mēs tās noraujam tādā manierē, kādā viņas krīt mūsu priekšā, mūs nav iespējams apstādināt, un šis process ar­vien paātrinās. Un līdz ar impērijas paplašināšanos mēs virzīsimies uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk.

— Šim ātrumam ir robeža, — es viņu pārtraucu, cenzdamies ievest savā runā nicinošu sprauslošanu. — Es zinu, kā darbojas jūsu ieka­rošanas tehnika. Jūs neuzsākat iebrukumu, pirms planēta nav tam nobriedusi un zaudējusi jau iepriekš. Vai tad tas tā nav? — Viņš piekrītot pamāja ar galvu, un es turpināju. — Jūs atrodat noraušanai nobriedušu planētu ar kādu disidentisku elementu starp iedzīvotājiem. Ir ļaudis, kuri žēlosies pat paradīzē, tādēļ jums nerodas problēmas atrast šādu cilvēku grupas uz jebkuras planētas. Šeit, Burādā, tie bija vīrieši. Viņi dedzīgi iestājās par savām tiesībām. Jūs atbalstījāt tos ar visu nepieciešamo. Pagrīdes aģenti apgādāja viņus ar naudu, iero­čiem, propagandas materiāliem — visu vitāli svarīgo varas sagrābša­nai. Tas nostrādāja. Un par šo palīdzību jūs neko neprasījāt pretī, izņemot simbolisku pretošanos, kad sāksies iebrukums. Jūsu aģenti pieskatīja, lai bruņotie spēki kapitulētu pēc pavisam īsas spēku de­monstrācijas. Šis iebrukums jau bija uzvarēts, pirms tas sākās! Nav brīnums, ka jūsu armijnieki nav pieraduši ciest zaudējumus.