HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

Tālumā izdzirdēju šāvienus, nodārdināja un pazuda reaktīvā lidma­šīna, bet pēc tam kļuva ļoti kluss. Uzbrukums vēdekļveidā attālinājās no kosmoostas, atstājot aiz sevis nāves klusumu. Un neviens nebija redzams, kad es nepārbaudīts izgāju cauri muitai un instinktīvi atradu ceļu uz bāru. Pirmais, ko izdarīju — izsūcu alus pudeli, bet pēc tam ielēju nedaudz antaresiešu landrevu un paturēju to mutē. Aiz letes bija izvietotas pudeļu rindas — jaunie un vecie draugi, es atvēru kādas durtiņas zem letes, meklējot kasti vai somu, un ieraudzīju jauna cilvēka pārbiedētās acis.

— Ne mortigu min! (Nenogalini mani!) — viņš iekaucās.

Es esperanto runāju kā iezemietis, un atbildēju viņam tajā pat valodā.

— Mēs atrodamies šeit, lai jūs atbrīvotu, tādēļ negrasos tev nodarīt ko sliktu, — runas par šo tikšanos varēja nokļūt arī līdz varas iestādēm, un es gribēju atstāt vajadzīgo iespaida. — Kā tevi sauc?

— Pīrs.

— Bet kā saucas šī planēta?

No klizantiešu iekarotāja mutes šis jautājums droši vien likās pa­visam idiotisks, taču viņš bija pārāk izbijies, lai brīnītos.

— Burāda.

— Redz, cik jauki. Man prieks, ka tu esi nolēmis būt patiess. Un, ko tu varētu man pastāstīt par Burādu?

Viņš bija pārāk izbijies, lai arī atbildētu. Vienu mirkli pavēra muti, bet pēc tam izlīda no zemletes skapīša un pagriezās meklēt atbildi. Viņš atrada prospektiņu, ko, klusējot pasniedza man. Es izlasīju: «Brī­nišķīgā Burāda — Galaktikas rietumu pērle…»

— Laupām un pinamies ar ienaidnieku, — aizmugurē atskanēja pazīstama balss. Es lēnām pagriezos un ieraudzīju durvīs manu pulk­vedi, kurš stāvēja tur un turēja gauspistoli ar tādu sejas izteiksmi, ko var nosaukt vienīgi par pretīgu smīniņu.

— Un piezemējamies pie tam vēl ar 10 G, — viņš piebilda, nosaucot sava sliktā garastāvokļa patieso iemeslu.

— Kas atšķirībā no pirmajiem diviem gan neskaitās noziegums, par kuru jānošauj.

Pīrs iespiedzās un atsprāga, nesaprotot pulkveža vārdus, viņš pa­zina toni un ieroci. Es pasmaidīju pēc iespējas vēsāk, jo sapratu, ka manas rokas atrodas ārpus viņa redzesloka — zem letes. Pagriezies pret jaunekli, norādīju uz pretējo sienas stūri un pavēlēju viņam aiz­vākties tur. Kamēr notika šis nelielais, uzmanības novēršanas akts, es iebāzu prospektu kabatā un izvilku no maksts savu pistoli. Kad pa­griezos pret pulkvedi, ieraudzīju, ka viņš jau ir pa pusei pacēlis savu gauspistoli.

— Jūs kļūdāties, — es teicu, — un arī apvainojat virsnieku, kurš nesen bijis let-majors. Es palīdzu mūsu iebrukuma spēkiem, neļau­dams kareivjiem karadarbības laikā piedzerties. Un, atrodoties šajā vietā, esmu saņēmis gūstekni. Tieši tas arī notika, un vajadzības ga­dījumā mani vārdi būs pret jūsējiem.

Viņš pacēla gauspistoles stobru pret mani un teica:

— Būs tikai mani vārdi, ka noķēru jūs laupot, un biju spiests nošaut, kad pretojāties arestam.

— Mani ir grūti nošaut, — piezīmēju, ļaujot savas pistoles stobram parādīties virs letes malas, kamēr tas nebija notēmēts viņam starp acīm. — Esmu lielisks snaiperis, un viena no sprāgstošajām lodēm sašķaidīs jūsu stulbo pauri.

Viņš acīm redzami nebija gaidījis tik zibenīgu reakciju no virsnieka — lidotāja un mirkli vilcinājās. Pīrs vāji iespiedzās savā stūrī, un at­skanēja dobjš troksnis. Nospriedu, ka viņš paģībis, taču biju pārāk aizņemts, lai to pārbaudītu. Šī nāvējošā scēna vilkās kādu minūti, un nevarēja paredzēt, ar ko tas viss beigsies, kad pēkšņi redzeslokā parādījās kareivis ar lauku rāciju. Pulkvedis paņēma klausuli un atgrie­zās pie kara, bet es tajā brīdī pabāzu zem jakas divas pudeles un izgāju pa citām durvīm, pārkāpdams Pīram, kurš, kā jau es to nojautu, gulēja zemē bez samaņas, tādējādi ticis visvieglāk cauri. Pirms pulk­vedis to apjauta, es biju jau nozudis, un aiznesu dzeramo uz kuģi, aizsūtīdams to pa dienesta liftu Ostrovam.

— Neizdzer vairāk par vienu, — es pavēlēju, bet interkomā man atbildēja viņa priecīgais kauciens.

Tagad pilnībā biju savā rīcībā un gatavojos maksimāli izmantot šo iespēju. Laikā, kad kauja vēl aizvien rit pilnā sparā, neviens nesekos man un varēšu droši veikt savus novērojumus. Mani, protams, arī var nogalināt, taču tā jau bija viena no mana bīstamā dienesta likstām.

Tā kā iebrukums sekmējas, pārvietošanās brīvība drīz tiks stingri ierobežota, bet es droši vien būšu atceļā uz Klizantu. Tūristu prospekts vēl joprojām atradās manā kabatā, un manu sānu siltums uzturēja darbības norisi uz vāka. Es atvēru to un pāršķirstīju lappuses, kur bija daudz ilustrāciju un maz teksta. Tā bija uzbāzīga reklāma ar klusu mūziku, kas nāca no brīnišķīgajā Sabuļa līcī izvietotā peldoša orķestra ilustrācijas, un ziedu smaržu no Kanapē pļavām. Es gaidīju, ka Karm- skas kalnos attēlotās slēpošanas ilustrācija parādīs sniega snigšanu, taču tik tālu tehnika vēl nebija tikusi. Tur bija lidlauku un pilsētu karte, lielākoties shematiska un nekam nederīga, lai gan tā man pavēstīja, ka atrodos Sukula lidlaukā, netālu no Sukukas pilsētiņas. Aizmetu prospektu un devos aplūkot ievērojamās vietas.

Nomācošs skats — paies ilgs laiks, līdz šajos saulainajos krastos atgriezīsies tūristi. Es gāju pa tukšām ielām, garām sprādzienu sa­grautām pārogļotām sienām, un minēju, kāds gan tam visam ir mērķis. Karš pret šo kūrortu planētu likās drausmīga muļķība. Karš vispār ir diezgan pastulba nodarbošanās, bet šajās minūtēs tas likās vēl infan- tīlāks, šausmīgāks, varbūt ir vairāk piemērots vārds. Es ieraudzīju pir­mos līķus. Atskanēja šļūcošu soļu troksnis, un ielas galā parādījās gūstekņu orda, kuru no visām pusēm apsargāja vērīgie klizantiešu kareivji. Daudzi no gūstekņiem bija ievainoti, bet tikai daži pārsieti. Kad viņi gāja man garām, konvoju vadošais seržants atdeva godu un uzvaroši pamāja ar roku. Es atbildot pasmaidīju, tomēr tas prasīja zināmu piepūli. Kas man tagad jādara? Ir jāatrod kāds vēl nesagūstīts vai nenogalināts atbildīgs Sukukas pilsonis un jāsaņem atbilde uz dažiem jautājumiem.

Pilsonis atrada mani pirmais. Es pametu galveno ielu un iegriezos šaurā šķērsieliņā ar ļaunu vēstošu nosaukumu Maatbaakilinsalukta. Neviena iela ar tādu nosaukumu nevarēja būt pārāk laba. Manas aiz­domas guva faktisku apstiprinājumu burtiski pēc minūtes. Es to atklāju, kad nogriezos ap stūri un sadūros aci pret aci ar jaunu sievieti, kura mērķēja uz mani no lielkalibra medību ieroča. Es pacēlu augšā savus pirkstiņus pat ātrāk, nekā viņa ierunājās.

— Padodieties, citādi nāve!

— Es padevos, vai tad nav redzams? Lai dzīvo Burāda! Urā…

— Izbeidz savus pretīgos jociņus, nolādētais tēviņ — kara kurinātāj, vai arī es nošaušu tevi uz vietas.

— Ticiet man, esmu jūsu pusē. Mieru Burādai, brīvību visiem brā­ļiem cilvēkiem, un, protams, arī māsām.

Uz to viņa aizdomīgi nosprauslojās un ar ieroča mājienu pavēlēja man ieiet tumšā durvju atverē. Pat dusmās viņa palika skaista sieviete, platsejaina, ar ieplestām nāsīm un pāri pleciem viļņojošiem melniem matiem. Viņai bija tumšzaļa forma, zābaki, ādas siksnas un viss pārējais, ar kaut kādām atšķirības zīmēm uz piedurknes.

Neskatoties uz to, viņa saglabāja sievišķību, nekāds mundieris nevarēja nomaskēt viņas krūšu izliekumus. Iegāju kāpņu telpā un, man garāmejot viņa pastiepa roku, lai paņemtu manu revolveri. Es varētu izdarīt dažādus paņēmienus gan ar viņas roku, gan ieroča stobru un beigu beigās, iegūt ir vienu, ir otru, tomēr atturējos. Kamēr viņa juta savu pārākumu, varēja runāt daudz nepiespiestāk. Mēs ie­gājām tumšā istabā ar vienu logu, kur uz galda bija izstiepusies vēl viena meitene formas tērpā. Viņas acis bija aizvērtas, viena formas bikšu stara norauta, atsedzot ar netīrām saitēm slikti pārsietu kroplīgu rētu. Tām cauri bija izsūkušās asinis un sakrājušās nelielā peļķītē uz galda virsmas.