HARIJS HARISONS - NERUSEJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKA NERŪSĒJOŠĀ TĒRAUDA ŽURKAS ATRIEBĪBA

— Jums ir labas novērošanas spējas. Tieši tā mēs arī darām. Jūsu analīze — meistarīgs mūsu darbības veida apraksts.

— Tad jūs esat man rokās, — es laimīgu teicu.

— Gluži pretēji, jūs esat manās rokās. Jūs — vienīgais, kurš zin par mūsu iekarojumu tehniku. Tomēr nekad nepaziņosiet par to saviem priekšniekiem.

— O, nezinu, nezinu, — es atsaucos ar bravūru, kuras nebūt nebija.

— Jūs droši vien nezināt, taču mēs gan to zinām. Mēs pārķērām jūsu sastādīto atskaiti, un tā nekad netiks nosūtīta. Viņi veltīgi gaidīs no jums kādu informāciju, bet laiks ies, un drīz būs jau par vēlu ko pasākt, tādēļ, ka mēs pāriesim pie mūsu operācijas otrās fāzes. Ar daudziem sabiedrotajiem, kurus esam ieguvuši no mums draudzīgu planētu valdībām. Mums ir pieejams liels kareivju skaits. Manuprāt, tos sauc par algotņiem. Viņi būs iebrukuma armija, un liela daļa tiks nogalināti, tomēr mēs vienmēr uzvarēsim, jo cilvēku rezerve būs prak­tiski neizsmeļama. Tas izklausās diezgan interesanti, vai ne?

— Tas nekad neizdosies! — es iekliedzos, juzdams aizvien lielākas aizdomas, ka izdosies gan. — Korpuss jūs apstādinās.

— Kā? Ar tā vienīgo, izsekoto un lamatās iekritušo aģentu?

Man bija grūti pārliecināt sevi, un es vispār neko nepanācu, cen­šoties pārliecināt viņu.

Krajs piecēlās un nāca ap galdu.

— Bet tagad ir pienācis laiks uzsākt jūsu indokrināciju.

Nespēju nemaz aprakstīt šausmas, kas mani pārņēma un pievarēja,

kad izdzirdu šos viņa vārdus.

14. nodaļa

Mani aizveda uz kameru. Tukšu istabu bez logiem, kuras vienīgā mēbele bija tukšs spainis. Āķis griestos acīm redzami te bija uzstādīts pavisam nesen, un mans pavadonis — pelēks cilvēks — pakalpīgi aizkabināja mani aiz tā.

— Ir ļoti maz izredžu, ka nomiršu badā, — es viņu apgaismoju. — Tādēļ, ka vispirms nobeigšos aiz slāpēm.

Viņš uz to nekādi nereaģēja, bet atgriezās ar karavīra devu. Ne pati iedvesmojošākā pasaulē, tomēr dzīvību tā man uzturēs. Gremojot un sūcot ūdeni, es stingri turējos pie šīs domas. Saglabājot savu dzīvību. Viņi izdarīs visu ko, izņemot manu slepkavību. Viņi gribēja mani, viņiem vajadzēja mani. Viņi zināja, ka Speckorpuss jau karsti dveš pakausī, un nāksies pielikt visus spēkus, lai to apstādinātu. Krajs runāja nopietni un pa pusei pierunāja mani, es paskatījos uz savām plaukstām un nodrebinājos. Viņš tomēr mani pārliecināja. Bet kāpēc viņš tik ļoti centās?

Tādēļ, ka es acīmredzot biju kas vairāk, nekā vienkāršs bandinieks šajā spēlē. Es biju faktors, kas varēja nosvērt svara kausus uz jeb­kuru pusi.

Tieši pašreiz Klizanta ļoti veiksmīgi darbojās iekarošanas biznesā, tomēr to vēl aizvien varēja apturēt. Ar to, ko es zināju, Speckorpuss varēja uzsākt kontrinsurgentu organizāciju un novērst ekspansiju uz citām planētām. Klizantu varēja apstādināt pat šeit.

Ja es varētu pamest savu pusi, manas specializētās zināšanas nevarētu izraisīt Korpusa bojāeju, tomēr tas droši vien varētu to aiz­kavēt pietiekami ilgu laiku, lai varētu sākties iekarotāju politikas otrā fāze.

Bet tas nozīmēja, ka pelēkie cilvēki bija pieļāvuši kļūdu. Viņiem vajadzēja mani nogalināt, tiklīdz atklājās, kas es tāds esmu. Ja no manis ar spīdzināšanu varētu izvilkt ziņas par Speckorpusu un pār­liecināt mainīt savus uzskatus, es varētu kļūt par ieroci viņu rokās.

Divi «ja». Tas ignorēja faktu, ka, kamēr vien esmu dzīvs, biju pats nāvējošākais ierocis pret viņiem.

• Viņi ir pieļāvuši kļūdu. Es pieķēros šim secinājumam un plosīju to gluži tāpat kā mani žokļi plosīja barību. Nemaz neņēmu vērā, ka no visiem aspektiem biju viņu gūsteknis. No visiem aspektiem? Hā! Fiziski — jā. Garīgi — noteikti ne. Viņi gandrīz piebeidza mani ar pirmo spīdzināšanu un milzīgo pārliecību, ka nokļūšu viņu rokās.

Domājot par amputāciju, mans kuņģis sacēlās pakaļkājās, un es pazaudēju apetīti. Dibināta iemesla dēļ.

Tagad man nāksies to atcerēties un padomāt, bet ne tā, kā viņiem gribētos. Tas bija triks, tam vajadzēja būt trikam, un tieši pie šāda pieņēmuma es nolēmu arī turēties. Kamēr gremoju un riju barību, veicu sevī spēcīgu iekšēju iedvesmošanu. Paklau, di Grīz, tu pietiekami daudz zini par realitāti, lai spētu noteikt, kur tā ir viltota. Tu pats vienmēr esi to viltojis savam labumam un citiem par skādi. Tad iznāk, ka kāds to pašu izdarījis arī ar tevi. Pārcirstas plaukstu pamatnes, asinis sūknējošas artērijas! Mierīgi, puis. Nolaid daļu emociju kanali­zācijā. Pēc kāda brīža mēs nokļūsim arī līdz atmiņām. Bet vispirms paskatīsimies uz realitāti.

Realitāte. Lai cik arī brīnišķīga nebūtu medicīna, tā nevar pāris stundu vai pāris dienu laikā salabot nocirstas plaukstas.

Bet tagad, kur gan radās šis laika sprīdis? Kaut kādā zemapziņas līmenī es jutu, ka starp amputāciju un izveseļošanos ir pagājis visai neilgs laiks. Mums visiem ir smadzeņu dziļumos tikšķoši pulksteņi, tie vada diennakts miega un nomoda ritmu, un darbojas nepārtraukti. Tieši pašreiz tie centās man paziņot, ka no tā brīža, kad pelēkie ļaudis atveda mani šurp, pagājis ne īpaši ilgs brīdis. Bet vai man bija kāds reāls pierādījums, lai šo ziņu apstiprinātu? Aptaustīju seju un matus, man vajadzēja bārdasnazi, tomēr ne īpaši steidzami. Mati bija ie­priekšējā garuma, taču man varēja apgriezt matus un noskūt bārdu, tas neko nepierādīja.

Mani nagi? Es turēju tos īsi apgrieztus, un tieši tādi viņi arī izskatījās. Pagaidi, padomā. Atceries. Kaut kas sīks un nenozīmīgs. Jāmanās piezemēšanās laikā, liels sasprindzinājums, daudz kas novērš uzma­nību… Es salauzu kreisās rokas mazā pirkstiņa nagu. Nē, pagaidām neskaties, uzsēdies tam virsū, atceries. Pārlauztais nags… Novirzīt uz­manību… Nokost to. Diezgan nepatīkams kanibālisma paraudziņš, kuru tādā vai citādā veidā darām mēs visi. Traucējošā naga daļiņa norauta nost, fīdz pat ātram un klusam «vai», un mazmazītiņai asiņu pilītei Pilnīgi aizmirsta straujajā turpmāko notikumu attīstībā.

Ar uzmanīgu kustību es atbrīvoju delnu no to ieslodzījušās pakaļ­puses, pacēlu gaisā plaukstu. Mazais pirkstiņš, īss nags — un neliela sarecējušu asiņu lāsīte.

Pieķēru gan tevi, Krāj, vecais faķīr!

Spriežot pēc naga izskata, gūsteknis biju, pats lielākais, dienu — divas, noteikti ne vairāk. Sarkanās atzīmes uz plaukstu pamatnēm? Tās var uztaisīt simts dažādos veidos. Bet amputācija? Krajs viltoja manu realitāti, hipnoze droši vien, bet patiesībā tam nebija nekādas nozīmes.

Krajs un viņa komanda nemaz nebija tik saprātīgi, kā likās. Šo smadzenes lauzošo spīdzināšanu viņi noteikti jau visai bieži izman­tojuši agrāk un patiesi iespaidojuši sevi ar šīs tehnikas panākumiem.

Šādā ceļā viņi droši vien sadabūja rekrūšus no iekarotajām planē­tām saviem nelabajiem mērķiem. Pilnīgi iespējams. Taču Kraja rīkļurā­vēji bija pieraduši strādāt ar respektabliem pilsoņiem, kuri vienlaicīgi ir arī zemnieki un kļūdaini uztver izkrāsotās kapes un savas eksistē­šanas butaforijas par vienīgo realitāti. Viņu pasaule bija vienīgā pa­saule, viņu pilsēta — patiesi labākā pilsēta. Izvelc viņus no to vides, izdari spiedienu uz apziņu, un no ausīm gluži kā želeja iztecēs visas smadzenes. Želejveidīgie cilvēki — pelēko mundieru medījums. Bet ne cēlais, tiešais, lokanais, negodīgais, hameleonam līdzīgais glumais Džims Bolivars di Grīzs. Cilvēks ar tūkstoš sejām, simtiem kultūru pazinējs, lingvistiski kompetents desmitiem valodās. Un viņi gribēja piedraņķot manu realitāti? Tas lika man iesmieties, nu, un es arī sāku smieties.