V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

— Tu, kas šeit uzjautrinies, ko tu mums tagad ieteiksi? Ja jau tev klausa plēsoņas …

Stūrmanis paraustīja plecus.

— Ar plēsoņām tam nav nekāda sakara: jūs odāt pēc sintētikas, es turpretim — pēc cilvēka, un cilvēkiem viņi šeit, acīm redzot, neuzbrūk.

— Varbūt tev to paskaidroja šīs planētas iemītnieki?

— Es ar viņiem neesmu runājis. BeJ tagad mums, lie­kas, ir tāda iespēja. Paskaties, tur zem kokiem kāds sēž…

Visi pagriezās un ieraudzīja, ka mežmalā pāris simtu metru no viņiem tiešām sēž cilvēks.

20

Viņš sēdēja, balstīdams elkoņus uz ceļiem un ar del­nām aptvēris noliekto galvu. Kosmonauti lēnām, gandrīz zagšus, tuvojās viņam un, aizturējuši elpu, apstājās dažu soļu atstatumā. Cilvēks viņus nepamanīja, jo, vērodams zāles stiebriņus, kas viegli šūpojās rīta vējā, acīm redzot, bija iegrimis pārdomās. Visi lūkojās uz šo cilvēku, nepie­vērsdami uzmanību ne viņa gludajai ādai, zem kuras vi­jās muskuļu pauguri, ne arī slaidajam muguras liekumam; viņi aplūkoja roku pirkstus un galvu, ko šie pirksti bija aptvēruši. Stūrmanis pat piebikstīja komandierim.

— Vai redzi…

Arī komandieris skatījās uz garajiem, slaidajiem pirk­stiem, kas turēja galvu nevis kā bumbu vai upura trauku, bet gan kā vissmalkākajiem darbiem radītu dimanta in­strumentu.

— Skaista roka. Nu un tad?

— Vai ievēroji… — stūrmanis jautāja, taču apklusa, teikumu nepabeidzis, jo cilvēks pēkšņi bija sakustējies. Viņš dziļi ievilka elpu, nolaida vienu roku zemē un atkal sastinga.

— Skaists mežonis… — komandieris nomurmināja. — Bet ko viņš varēs mums paskaidrot?

Cilvēks zem koka atkal nopūtās, un šoreiz viņa kustī­bās bija jaušams tāds kā īgnums. Viņš mazliet pagrieza galvu un vaicāja:

— Ko tad īsti man vajadzētu jums paskaidrot?

21

Komandieris pietvīka tā, ka likās — kuru katru mirkli viņu ķers trieka. Mozels teica: «Piedodiet!» — un iebāza pirkstu mutē. Pārējie neteica nekā, tikai izvalbīja acis un mēmā neizpratnē blenza cits uz citu. Bet cilvēks tikmēr piecēlās — slaids un vingrs kā meža dievs, un visi negri­bot paspēra soli atpakaļ, jo viņš bija vismaz galvas tiesu garāks par jebkuru no kosmonautiem un arī viņa muskuļi iedvesa cieņu.

— Atvainojiet, — cilvēks sacīja, — es biju aizdomā­jies. Gaidīju jūs. Paskaidrot — jūs sakāt? Tas prasa laiku. Turklāt jāšaubās, vai jūs tagad būsiet spējīgi manus pa­skaidrojumus saprast.

— Kur kuģis? — komandiera balss bija aizsmakusi no dusmām.

Cilvēks palūkojās uz turieni, kur agrāk bija stāvējis kosmonautu kuģis, tad uzmeta skatienu komandierim.

— Netālu, — viņš sacīja. — Iesim!

Taču, iekams viņi devās ceļā, stūrmanis vēl paspēja jautāt:

— Kur jūs iemācījāties Zemes valodu?

— Šeit. Es taču redzu jūs, — cilvēks izbrīnījies teica un apklusa, laikam uzskatīdams šo paskaidrojumu par iz­smeļošu. Tad viņš aizsoļoja, ar izteiksmīgu žestu aicinā­dams viņam sekot. Cilvēks pārvietojās mežā tik viegli un eleganti kā savā viesistabā, neviena sviedru pilīte neizspiedās uz viņa brūni nosauļotās ādas. Stūrmanis ar pūlēm kaut cik turējās līdzi, viņš nenesa ieročus un bija brīvs no smagā virsvalka; visi pārējie elsdami un svīz­dami joza teciņiem vien, lai neatpaliktu.

Beidzot mežs bija atdzīvojies pavisam! Stūrmanis no­skurinājās, juzdams, ka pat viņa vieglais apģērbs jau izmircis sviedros. Agrāk mežam kaut kā trūka, tāpat kā gleznai dažkārt trūkst viena vienīga otas triepiena, lai tā kļūtu par mākslas darbu. Tagad mežs šo trūkstošo de­taļu bija ieguvis, un tūdaļ kļuva skaidrs, ka bez cilvēkiem tas nevar dzīvot; tikai akla ticība saviem aizspriedumiem nebija ļāvusi kosmonautiem to saprast daudz agrāk. Taču sākumā viņi bija, tā teikt, noskaņoti uz citu vilni, vaja­dzēja vispirms saelpoties brīnumdzidro, smaržīgo gaisu un saklausīties putnu dziesmas, lai noprastu, ka viss šis neaprakstāmais skaistums ir nepieciešams tieši cilvēkiem, un tad daļa no viņiem bija devusies biezoknī… Nez kā­dēļ uz Giganta nevienam nebija ienācis prātā, ka tur va­rētu palikt un klaiņot, arvien vairāk iedziļinoties gran­diozās, gudrās un izsmalcinātās tehnikas pasaulē… «Iz­smalcinātās?» stūrmanis pats sevi domās pārtrauca. «Vai tas nenozīmē, ka tehnika attīstīdamās galu galā kļūst neredzama un tajās vietās, ko tā aizņēma, atrazdamās di­nozauru līmenī, tagad šalc meži un brīvi lidinās vējš? Arī klimats šeit, protams, tiek regulēts, lai gan nekur neredz ierīču, kas to dara…» Stūrmanis pakratīja galvu — tas izklausījās pārāk negaidīti, lai gan tieši kaut ko tādu, šķiet, vajadzēja gaidīt —, un palūkojās uz blakus ejošo.

— Jums taisnība, — iedzimtais viņam uzsmaidīja. — Se­cinājums par mūsu enerģētikas varenību un citas domas, kas radušās jums un jūsu biedriem, ir ņemtas no gaisa ne­vis pārnestā, bet gan tiešā nozīmē, jo visa apkārtne jums tās aktīvi iedveš.

— Bet jūsu mežoņi, bruņinieki?… Mēs nekādi neva­ram iztulkot viņu parādīšanos …

— Tā ir rotaļa. Pagājušā nakts bija rotaļu nakts. Ne jau jūsu dēļ, protams. Mēs laiku pa laikam atceramies no­ieto ceļu. To nedrīkst aizmirst.

Giganta ģeniālie celtnieki, kas mūžīgā steigā joņo starp grūti aprakstāmām un vēl grūtāk izprotamām konstrukci­jām, un šis cilvēks, kas, elpodams ar visu ķermeni, ātri un tomēr savā ziņā nesteidzīgi soļo starp šalcošo koku

stumbriem, — kas ir labāks? Stūrmanis juta, ka viņu pār­ņem simpātijas pret šo vēl neiepazīto cilvēci, kas šķita tik mierīga, saprātīga un varena. Viņi neaizmirst, viņi at­ceras … Bet tā atceras tikai tad, kad vairs nebaidās no kaut kā līdzīga. Kad augošais vairs nebīstas cirvja… Stūrmanis ar skatienu noglāstīja kokus un pacēla acis pret sauli. Tad, strauji pagriezis galvu, vērīgi palūkojās uz ceļa biedru. Taču uzdot kārtējo jautājumu vairs nepa­spēja — daudzbalsīgais sajūsmas apliecinājums tik un tā būtu apslāpējis viņa vārdus. Cilvēku skatieniem bija pa­vēries zāļains klajums, un pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija zvaigžņu barka šī klajuma vidū.

It kā nebūtu bijis smago kombinezonu, ieroču, nogu­ruma un izmisuma, ļaudis, cits citu apsteigdami, vicinā­dami rokas un skaļi klaigādami, metās uz priekšu. Tikai stūrmanis neskrēja, nekliedza un nevicināja rokas. Viņš joprojām ritmiski soļoja blakus cilvēkam, kas nopietnā labvēlībā noraudzījās uz kosmonautiem, kuri jau bija sa­snieguši kuģi un, pie tā piespiedušies, glāstīja amortiza­toru raupjo metālu, bet komandieris, iekāpis ārējā liftā, kaut ko kliedza Stenam par prasmi orientēties un atšķirt vienu klajumu no otra, lai arī tie būtu diez cik līdzīgi…

Drīz vien kosmonauti cits pēc cita pazuda kuģa lūkā — laimīgi, it kā tiem būtu draudējis uzbrukums un viņi pa­tvērušies savā cietoksnī, it kā pietiktu ar dažām kustībām, lai jebkurā brīdī iedarbinātu dzinējus un dotos atceļā uz mājām. Bet degvielu barkas tilpnēs nebija! Tiesa, stūrma­nis par to sevišķi neraizējās. Kad viņi bija palikuši divatā, stūrmanis atkal pievērsās ceļa biedram.

— Divi apstākļi mani mulsina, — viņš lēni teica. — Es nedomāju, ka jūs tik bieži varētu apciemot tādi kuģi kā mūsējais. Otrkārt, esmu stūrmanis, tāpēc orientēties ap­vidū kaut cik protu. Un es neticu, ka šajā mežā varētu atrast vairākas noras ar mūsu kuģim līdzīgām zvaigžņu barkām…

Cilvēks paraustīja plecus.