V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

Sienas slīdēja pār viņu galvām līgodamās un šķobīda­mās, it kā tiešām būtu celtas no ūdens tvaikiem, lidojumā tās nemitīgi mainīja formu, veidojot asus stūrus un iz­liekumus. Radās iespaids, ka tās visu laiku meklē izdevī­gāko konfigurāciju — tādu, kas neļautu iespējamam pre­tiniekam ne no vienas puses brīvi tuvoties cietoksnim; arī ēkas un augstie, masīvie torņi ar lūkām un galerijām nemitīgi pārvietojās, un šīs kustības pavadīja dobja rū­koņa, kas izklausījās pēc tālumā grandoša pērkona.

Tas viss stipri atgādināja tuvojošos negaisu, tikai ne­viens līdz šim nebija redzējis tādu negaisu un tādus mā­koņus, par kuriem nevarētu teikt, ka tie atgādina vidus­laiku pili, bet gan būtu jāsaka, ka tie ir tāda pils, ko ne­zināms spēks pacēlis gaisā; tāpat kā par lidojošu cilvēku nevar teikt, ka viņš atgādina cilvēku, jo cilvēks viņš taču ir!

Tas ilga dažas sekundes. Pēc tam debesis atkal noskaid­rojās un zvaigznes spīdēja tāpat kā agrāk.

19

— Vai bākas signālu joprojām nav? — komandieris, iekāpis mašīnā, jautāja.

— Nē, — radists bažīgi atbildēja.

— Labi. Nezaudēsim laiku. Braucam, Sten! — koman­dieris pavēlēja un, pievērsies pārējiem, piebilda: — Kas palika uz kuģa? Brods? Vajadzēs sodīt! Radio nedarbo­jas, un arī optisko bāku viņš nez kādēļ izslēdzis…

— Varbūt to pagaidām aizsedz koki… — Mozels no­murmināja.

— Koku vairs nav, — strupi iesaucās Stens, pēc pēdējā pagrieziena izbraukdams klajumā. Nākamajā mirklī viņa rokas bezspēcīgi atlaida vadības sviras. Kāds pārsteigti ievaidējās, cits smagi nopūtās. Vairāk apvidus mašīnā ne­dzirdēja ne skaņas.

— Ir gan meistari! Tpū! — Komandieris nospļāvās pāri bortam. — Uz kurieni tu mūs atvedi, Sten?

Komandiera izbrīns bija saprotams: klajums tiešām at­gādināja to, kurā vakar bija nolaidies viņu kuģis. Tāpat šalca koki, tāpat viļņojās zāle, tikai, kuģa nebija.

— Es orientējos pēc aparātiem, — Stens mulsi taisno­jās. — Nekā nesaprotu! Nomaldīties mēs nevarējām. Re­dzi, arī tālāk zāle ir nomīdīta. Mēs te esam braukuši..,

— Braukuši un aizbraukuši garām! — komandieris iesaucās, un šajā saucienā izskanēja viss viņa uzbudinā­jums. — Laižam tālāk! Kuģis taču nav adata, pazust tas nevar…

Viņš atslīga sēdeklī, Stens pārāk strauji bija uzņēmis ātrumu. Visi piepūlēja redzi, cenzdamies ausmas mijkrēslī saskatīt zvaigžņu barkas ierasto siluetu, kas bija kļuvis par viņu pasaules neatņemamu sastāvdaļu, un tomēr ne­spēdami to ieraudzīt. Viņi sēdēja mašīnā, apvaldīdami in­stinktīvo tieksmi izlēkt ārā, kaut kur aizskriet un mek­lēt…

Pārāk grūti ir aprakt cerības, kas nesen šķita staltas un nesagraujamas, bet nu pēkšņi bija sabrukušas kā kāršu namiņš, tāpēc sirds dziļumos viņi vēl cerēja. Vilšanās būtu bijusi pārāk smaga, pārāk satriecoša. Patiesi, vai maz bija vērts tik daudz pūlēties, lai nokļūtu uz planētas, kuras debesīs Galaktikas centru var redzēt no iekšienes, planē­tas, kur saprāts, dzimis pirms daudziem miljoniem gadu, attīstījies tajā virzienā, ko Zemes cilvēki ilgu laiku uz­skatīja tikai par savu, un tad ne acij, ne ausij neuztve­ramu svārstību veidā, nesdams vērtīgu informāciju, pa­mazām izplatījies pa zvaigžņu ceļiem. Vai bija vērts mā­cīties mīlēt visu dzīvo un zvaigznes, būvēt kuģus un iziet plašajā kosmosā, lai beidzot nokļūtu šinī klajumā un pār­liecinātos, ka cilvēki nezina un vismaz pagaidām nespēj aptvert likumus, kuri te valda? …

Šādu domu mēmajā pavadījumā apvidus mašīna, brauk­dama pa savu veco sliedi, sasniedza klajuma vidu. Kuģa nebija. Nebija itin nekā: ne gabaliņa metāla, ne plastma­sas drumslas. Rītausmas vāra jā gaismā iezīmējās tikai milzīgs aplis, kurā caur pelniem jau sāka spraukties asni, jo laikam taču nav lielākas laimes kā atdzimt arvien no jauna, dzīt zaļas atvases un ar sarkanām asinīm piepildīt dzīslas. .. Šaubīties vairs nevarēja: vieta bija tā pati, un turpat netālu redzēja arī kuģa milzīgo amortizatoru pēdas. Pēdas bija saglabājušās, nebija tikai kuģa, nebija ne ma­zākā norādījuma, kur tas būtu varējis palikt un kur to vajadzētu meklēt.

— Jā, — noburkšķēja Maņifiks. — Tagad man ir skaidrs, kādēļ naktī tika sarīkota šī parāde. Mēs esam iekrituši skudru pūznī, un šīs dažādo periodu skudras vienkārši ņēma un izjauca mūsu kuģi un izvazāja to pa kripatiņai. Arī mūs tās mēģināja noķert, bet neizdevās. Toties tagad …

Neviens neiebilda; absurds likās ticamāks nekā visi pā­rējie pieņēmumi… Komandieris dažus mirkļus klusēdams uzlūkoja Maņifiku, pēc tam paskatījās uz pelnu apli. Vis­stiprākās, izturīgākās konstrukcijas dažkārt neiztur pār­slodzi. Un tāds liktenis piemeklēja arī komandieri.

It kā zaudējis iekšējo asi, kas saturēja kopā viņa domas un darbus, komandieris pēkšņi nometās zemē un paslēpa galvu pelnos — tā cilvēki sirmā senatnē mēdza pieplakt pie savu pavardu krāsmatām… Negaidīti, bezjēdzīgi un neizskaidrojami viņš bija zaudējis to, kas veidoja viņa dzīves pamatu. Un ne tikai viņa, bet arī visu pārējo ap­kalpes locekļu dzīves pamatu, jo katra atsevišķa cilvēka nāve vēl nenozīmēja kuģa bojā eju, bet kuģa bojā eja nozīmēja katra apkalpes locekļa nāvi.

Taču pat nāves stundā, kad, liekas, visi kļūst vienlī­dzīgi, komandierim bija daudz grūtāk nekā pārējiem, jo katrs no viņiem ies bojā tikai vienu reizi, bet komandie­ris mirs tik daudz reižu, cik kuģa apkalpē cilvēku, un vēl vienu — pēdējo reizi — pats. Par to, ka viņš neatstās biedrus pirmais, neviens nešaubījās. Komandieris nebija no tiem cilvēkiem, kas izvairās pildīt savu pienākumu gan sīkumos (kas ir samērā viegli), gan arī dzīves izšķirošajos brīžos (kas ir nesalīdzināmi grūtāk).

Tāpēc visi klusēja, bet viņš gulēja, lūkodamies zemē, it kā gribētu izdibināt, vai kuģis tai nav izkritis cauri, un viņa ķermenis paretam krampjaini noraustījās. Taču pa­gāja dažas minūtes, un komandieris pēkšņi apsēdās, tad pielēca kājās, spēji sakārtoja kombinezonu un, raudzīda­mies pāri cilvēku galvām, sacīja:

— Tā.

Līdz ar to viņš it kā pavilka svītru zem rēķina, aplēs­dams zaudējumus un atzīdams situācijas realitāti. Tagad atlika tikai spert nākošo soli — to, par kuru nu jau vai­rākas minūtes domāja pārējie kosmonauti. Viņu smadze­nes darbojās ar skaitļošanas mašīnas ātrumu, analizējot un atmetot citu pēc cita dažādus variantus un neatrodot neviena, kas atbilstu elementārās loģikas vai minimāla veselā saprāta prasībām.

Sākot ar šo brīdi, viņu tālākā rīcība bija atkarīga no atbildes uz jautājumu, kas īsti noticis ar kuģi, taču ne Maņifika, ne arī kāda cita hipotēze nedeva uz šo jau­tājumu kaut cik pieņemamu atbildi. Ja pēkšņi būtu pazu­dusi saule, to izskaidrot būtu vieglāk. Varētu atsaukties uz vēl neizpētītiem dabas likumiem, kas zināmos apstāk­ļos ietekmē zvaigznēs notiekošos procesu. Bet kuģi — tie taču radīti saskaņā ar likumiem, kuri sīki izpētīti un kuros nav it nekā pārdabiska; un tomēr pārdabiskais bija noticis — kuģa vairs nebija. ,

Visi klusēja, viens nervozi berzēja pieri, otrs staigāja gar izdedzinātā apļa malu, it kā cerēdams atrast svaigas amortizatoru pēdas; ja kuģim apnicis stāvēt uz vietas un tas devies pastaigā, tad amortizatoriem kaut kur taču vajadzēja atstāt jaunus iespiedumus… Attieksme pret kuģi kā pret dzīvu būtni bija tā iesakņojusies kosmonau­tos, ka viņi, liekas, būtu ar mieru apsvērt pat tādu iespēju. Komandieris uzmeta skatienu stūrmanim, ap kura lūpām — tā vismaz šķita — lidinājās viegls smaids. Ko­mandieris sažņaudza dūres.