V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

Komandieris gribēja viņam iebilst, bet šajā mirklī Stens, kas bija uzņēmies ceļveža pienākumus, apstājās un teica:

— Klāt esam.

No krūmos paslēptās mašīnas atdalījās tumša figūra un devās pretim vienībai. Pienācējs sirsnīgi sasveicinājās ar visiem, viens pats naksnīgajā mežā viņš diez vai bija ju­ties sevišķi omulīgi. Komandieris kaut ko nomurmināja par liekiem sentimentiem un laika trūkumu, un visi steig­šus sakāpa mašīnā. Sāpes kājā atkal šķita norimušās, un komandieris jau bija uzlicis to uz mašīnas kāpšļa, kad pēkšņi sastinga.

— Kas tad tas?

Kā tāla eksplozija niežu pāršalca kliedzienu vilnis. Tūk­stošbalsīgais koris bija tik varens, ka balsis skaidri dzir­dēja arī šeit; nevarēja tikai saprast, kā šajās balsīs ir vai­rāk — nāves baiļu vai uzvaras gaviļu. Dažas sekundes vē­lāk kliedzieni atkārtojās. Komandieris nopūtās.

— Sadursme, šķiet, ir sākusies. Tūdaļ plūdīs asinis… Mēs gan nedrīkstam iejaukties. 2ēl… Lūk, stūrman, tava Sākotne — sarkanas, ļoti sarkanas upes sākotne… Brau­cam, mehāniķi!

Stens mazliet pievilka sviras. Klusi sakustējās gumijo­tās kāpurķēdes, un atdzisušais mežs uz infrasarkanā ekrāna ataino jās kā caur aizsvīdušu stiklu. Stens bija iema­nījies veikli manevrēt starp kokiem, tomēr nepārtrauktā līkumošana jūtami samazināja ātrumu. Komandieris ne­pacietīgi grozījās savā sēdeklī. Taču pamazām mežs kļuva retāks, un viņš atviegloti uzelpoja.

— Apvidus liekas tāds kā pazīstams. Sten, vai mūsu nora vēl tālu?

Sasprindzināti raudzīdamies ekrānā, mehāniķis tikai pa­kratīja galvu. Naksnīgās kaujas lauks palika arvien tā­lāk aizmugurē, trokšņi pamazām apklusa un vairs neat- balsojās mežā. Pēc pārciestā uzbudinājuma cilvēku nervi sāka nomierināties un atslābt; viens otrs pat aizsnaudās, klusībā sapņodams par ierasto kajīti, ērto koju un rāmo kosmosa mieru. Taču piepeši snaudēju pieres atsitās pret viņu ceļgaliem. Arī pārējie sasvērās strauji uz priekšu. Stens bija nobremzējis, un visi izjuta dīvainu kustību. Iespaids bija tāds, it kā mašīna pārvietotos nevis pa saus­zemi, bet gan peldētu okeānā un liels, lēzens vilnis būtu pacēlis viņus un atkal nolaidis lejā; pēc tam drebuļi, līdzīgi ņirbu viļņiem, pārskrēja zemes virsai — koku ga­lotnes iešalcās — tad viss atkal norima, un apkārtnē no jauna iestājās klusums. Dzīvā radība notikušajam, šķiet, nebija pievērsusi ne mazāko uzmanību: putni necēlās gaisā, un zvēri nemeklēja glābiņu bēgšanā. Komandieris sarauca pieri.

— Zemestrīce? Apvidus neizskatās seismiski aktīvs… Bet kas to lai zina, uz šīs planētas laikam viss ir iespē­jams …

— Atceries Gigantu? — stūrmanis nomurmināja. — Kaut kas līdzīgs tur notika katru reizi, kad ieslēdza re­zerves centrāles…

— Nekāda salīdzinājuma! — iebilda Stens. — Tur sa­tricinājums bija tikko jūtams par spīti visai viņu ener­ģētikas jaudai.

— Jaudu samērs… — stūrmanis noburkšķēja, veltīgi cenzdamies iebāzt rokas sadriskātajās piedurknēs.

Komandieris palūkojās augšup. Debesjums atradās savā vietā, starp koku galotnēm redzamie melnā samta ielāpi bija nobārstīti ar zvaigznēm, kuru vienmērīgais spīdums allaž iedvesa cilvēkiem uzticību. Pēkšņi debesīs pāri me­žam pavīdēja kāds siluets: parasts daudzstāvu nams tur nez kādēļ lidoja horizontāli. Tam pa pēdām absolūtā klu­sumā aizjoņoja vakuuma dirižablis, kas šķita pārnests uz šejieni tieši no Zemes, kur šajā laikmetā to bija ļoti daudz. Ieraudzījis gaisā debesskrāpi, komandieris neviļus ierāva galvu plecos. Viņam likās, ka nupat, nupat milzīgā masa gāzīsies lejā un apraks gan mašīnu, gan cilvēkus zem sa­vām drupām… Taču nekas nenotika, drīz debesis attīrī­jās, gaiss palika nekustīgs un no augšas nedzirdēja ne

skaņas. Komandieris pašķielēja uz vīriem. Viņi bija mie­rīgi. Mozels zondēja ēteru un, par spīti traucējumiem, vēl cerēja nodibināt sakarus ar kuģi. Stens, piešķiebis galvu, ieklausījās tukšgaitā strādājošā motora dūkoņā. Koman­dieris izberzēja acis un teica:

— Braucam, nav ko kavēties!

Un atkal miglainie, izplūdušie koku apveidi sakustē­jās. Uz ekrāna skaidri redzams — tikai dažus soļus no mašīnas priekšgala — ceļu šķērsoja kāds zvēriņš, ne lie­lāks par kaķi. Varbūt tas arī bija kaķis.

— Neievērojāt, kāds viņam kažoks? — Maņifiks jau­tāja.

— Manuprat, gaiši zils, — stūrmanis pavīpsnāja.

— Mani tas interesē tīri teorētiski, — ķīmiķis apvai­nojies teica, tad palūkojās pār mašīnas bortu un piebilda: — Sten, vai tu visu laiku brauc pa savām vecajām pē­dām?

— Nē. Jūs meklējot, mēs par daudz līkumojām. Tagad es braucu pēc kursa rādītāja.

— Tātad tās nav mūsu pēdas?

Patiesi — priekšā bija redzama kāpurķēžu sliede. Stūr­manis aplūkoja to vērīgāk.

— Vai tev neliekas, ka šīs pēdas ir platākas?

— Arī es tā skatos, — teica komandieris. — Vai tikai tās nebūs mūs šonakt maldinājušas?

Stens pabrauca mazliet tālāk — līdz vietai, kur kāpur­ķēžu pēdas bija sevišķi skaidri redzamas. Apvidus mašīna uzbrauca uz pēdām un, paklausot komandiera žestam, ap­stājās. Cilvēki izkāpa.

— Jā, — izdarījis dažus mērījumus, komandieris at­zina. — Viņu kāpurķēdes ir par diviem centimetriem pla­tākas, un atstatums starp tām — lielāks. Arī kāpurķēžu forma viņiem cita.

— Viņiem? — jautāja Mozels. — Ko tas nozīmē?

— Nezinu, — komandieris dusmīgi atcirta. — Vai eks- preslaboratorija mums ir līdzi?

— Vienu acumirkli! — Maņifiks atsaucās.

Analīze neprasīja daudz laika. Pēc brītiņa Maņifiks at­rāvās no masspektrogrāfa okulāra, izberzēja acis un teica:

— Tērauds un tērauda sakausējumi. Samērā primi­tīva tehnika, mašīna bijusi smaga. Svars? Hm… pēdu dziļums … atbalsta platība, — viņš ātri aplēsa un tad paziņoja: — Aptuveni rēķinot, mašīna svērusi vismaz trīs­desmit tonnas. Mēģināsim spriest pēc analoģijas! Kādas cilvēku konstruētas kāpurķēžu mašīnas ir bijušas tik

smagas?

Komandieris kaut ko pārlika prātā, taču fiziķis bija āt­rāks.

— Tanks! — viņš iesaucās. — Kaujas mašīna ar spē­cīgu motoru. Atceraties šonakt dzirdētās skaņas?

— Tanks? — komandieris lāgā negribēja ticēt. — Vai tiešām? Bet kur šis tanks tādā gadījumā palicis?

Savu domu viņš nepaguva izteikt līdz galam, jo zvaig­znes nodzisa, un tas bija šaušalīgi.

Uz planētām, kas atrodas lodveida kopās vai Galaktikas centrā, zvaigznes naktī spīd nesalīdzināmi spilgtāk nekā uz Zemes, un par šo planētu naksnīgajām debesīm neap­šaubāmi varētu uzrakstīt daudz labākus dzejoļus nekā tos, kuri līdz šim sacerēti uz Zemes, kaut gan — kas to lai zina — tādi dzejoļi varbūt jau sen ir uzrakstīti… Bet nu zvaigžņu gaisma, zilgana un mirgojoša, kas tikko vēl bija plūdusi no visām debess pusēm, pēkšņi nodzisa. Kaptei­nis pacēla galvu, un visi pārējie atkārtoja viņa kustību.

Pirmajā mirklī likās — spīdekļus aizsedzis tumšs ne­gaisa mākonis. Pēc tam viņi saprata, ka mākonis tas tomēr nav, lai gan izskatījās tikpat liels un gaismu necaurlai­dīgs.

Viņi lūkojās, pamiruši aiz šausmām, dažs — atvēris muti, cits neviļus, it kā atgaiņādamies pacēlis roku… Pār cilvēku galvām vairāku simtu metru augstumā aiz­slīdēja viduslaiku pilsētas mūri — masīvi, roboti, ar tor­ņiem, šaujamlūkām un vārtiem. Mūriem sekoja nami ar šauriem logiem un smailiem jumtiem, kuros blāvi atvizēja svins. Gaiss oda pēc ozona un viegli sprakšķēja. Maņi- fika garajos matos, kas bija sacēlušies stāvus, iezibējās zilganas dzirkstis …