V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

Komandieris pacēla galvu, ar acīm sameklēja Mozelu un pamāja, dodams zīmi, lai radists pierāpo klāt.

— Pamēģini izsaukt apvidus mašīnu. Tai jābūt tepat netālu. Unifonā dzirdams motora troksnis.

Mozela sejā, kas, laužoties caur biezokni, bija pamatīgi saskrambāta, ievilkās smaids. Viņš ātri noskaņoja rāciju uz vajadzīgo frekvenci un sāka raidīt izsaukuma signā­lus. Kāds pieskārās komandiera elkonim, un atskatījies viņš ieraudzīja stūrmaņa ziņkārīgās acis. Prieka uzplūdā komandieris viņam sazvērnieciski pamirkšķināja un tai pašā mirklī juta, ka sāpes kājā ir pazudušas, it kā to ne­kad nebūtu bijis. Mozels turpināja zondēt ēteru, bet smaids viņa lūpās lēni izdzisa. Atbildes nebija, ēters klu­sēja.

— Tātad neklausās, — komandieris nomurmināja un pēkšņi sajuta divkāršu nogurumu. Viņš pašķielēja uz stūrmani, un tikko dzimusī apvainojuma sajūta vēl vai­rāk pastiprinājās: līzdams bez ieroča un smagā kombine­zona, navigators, dabiski, bija noguris mazāk par citiem un tagad nezināja, kur likt savu enerģiju. Bet ja nu va­jadzēs uzsākt kauju?… Ar gribas piepūli komandieris apspieda īgnumu.

Viņš atkal uzbīdīja uz ausīm unifona klausules un, lēni grozīdams galvu, pamēģināja noteikt, kādā virzienā pār­vietojas skaņu avots. — Lūk! — Viņš izstiepa roku uz priekšu un pa labi. — Viņi dodas uz turieni. Acīm redzot, mēs esam novirzījušies pa kreisi. Ejam!

— Tu esi noguris, — viņam pačukstēja stūrmanis. — Dod šurp, es nesīšu tavu izstarotāju …

— Vajadzēja paņemt savu!

— Man nevajag, es taču šeit ne no kā nebaidos. Atļauj, tālāk es iešu pirmais.

— Nē.

Komandieris neko vairāk neteica, un stūrmanis arī ne­mēģināja atjaunot sarunu. Viņš vienkārši turējās koman­dierim blakus, atpalikdams no tā labi ja pusmetru.

Drīz viņi sasniedza ugunskuru līniju. Tagad visi centās piespiesties pie zemes pēc iespējas ciešāk; komandieris šajā brīdī nožēloja, ka cilvēks nevar pārvērsties par kurmi vai slieku. Dažas sekundes likās nebeidzamas kā pati mūžība. Un tomēr viņi tika cauri!

Pēc tumsas, kas priekšā pamazām sāka bālēt, koman­dieris noprata, ka visbīstamākā, visgaišākā vieta jau pa­likusi aiz muguras. Neviens no iedzimtajiem, kas sildījās ugunskuru tuvumā, tā arī nebija pamanījis nogurušos un sapīkušos vīrus, kuri aizlīda viņiem garām. No ienaid­nieka tumsa beidzot atkal bija pārvērtusies par draugu un aizstāvi.

Pavirzījies vēl kādus pussimt metrus uz priekšu, ko­mandieris ar labpatiku piecēlās, nokratīja no virsvalka skujas, lapas un daždažādus kukaiņus, kas rāpojot bija pie tā pielipuši. Stūrmanis nostājās viņam blakus, un ko­mandieris, lūkodamies uz viņu, nespēja apslēpt smaidu: gaišais, plānais tērps tagad vairs nelikās gaišs, un arī par tērpu to varēja saukt tikai nosacīti. «Jebkurš pārkāpums, acīm redzot, jau slēpj sevī soda dīgļus,» viņš nodomāja, gaidīdams pienākam pārējos.

— Mašīna pārvietojas diezgan ātri, — komandieris teica. — Iespējams, ka viņi ir tālāk, nekā es biju domājis. Motoru tik tikko var sadzirdēt. Ejam!

Atri, gandrīz skriešus visi septiņi sekoja komandierim. Nogurums šķita zudis, it kā to būtu aizslaucījusi cerība drīz satikt draugus un sekmīgi pabeigt ieilgušo ekskur­siju. Cilvēki gāja, nevairīdamies trokšņu, jo tagad nebai­dījās pievērst sev dzīvās radības uzmanību. Komandieris atgādināja, ka jāievēro piesardzība.

Bija aizritējušas kādas desmit minūtes un noiets vismaz kilometrs. Motora rūkšana kļuva nedaudz skaļāka. Tiesa, bez unifona to dzirdēt vēl nevarēja, taču lūstošo zaru krakšķēšanu jau dzirdēja visi.

— Laužas uz priekšu, — komandieris apmierināti teica. — Steidzas. Lūk, priekšā ir prāvāks klajums. Tur mēs vi­ņus satiksim. Kas noticis?

Pēdējie vārdi bija domāti stūrmanim, kas satvēra ko­mandieri pie rokas.

— Nekas… Bet varbūt labāk, lai viņi parādās pirmie?

— Kāpēc? — komandieris dusmīgi vaicāja.

— Tāpēc, ka tā nav mūsu mašīna.

— Tu domā?

— Noņem austiņas. Motoru nedzird, kaut gan būtu jau laiks … Skaties! Tur viņi nāk!

Komandieris paskatījās stūrmaņa norādītajā virzienā.

Sākumā viņam šķita, ka stūrmanis kļūdījies. Virkne dī­vainu, cekulainu putnu šķērsoja klajumu, kurā koman­dieris bija cerējis sastapt apvidus mašīnu.

Bet jau nākamajā mirklī komandieris saprata, ka tie ir cilvēki. Cekuli uz viņu galvām bija tikai krāšņas, no spal­vām veidotas rotas. Caur infrasarkanajām brillēm varēja skaidri redzēt bruņas, kas sedza šo cilvēku krūtis un ple­cus, no šaurām metāla plāksnītēm izgatavotās jostas, apa­ļos metāla vairogus un īsos zobenus. Komandierim šķita, ka viņš saskatījis pat kāda zobena rokturi, ko apvija me­tāliska spirāle un vainagoja galva ar naidā atņirgtiem zo­biem. Neslēpdams izbrīnu, komandieris iesaucās:

— Antīkie kājnieki?

— Ne tikai, — nomurmināja stūrmanis.

Aiz kājniekiem parādījās kara rati — īsta kvadriga ar četrzirgu aizjūgu, tam sekoja otri, trešie… Klajuma galā droši vien bija izcirtums, citādi četrjūgs te nemūžam ne­būtu varējis izbraukt. Pēc kara ratiem atkal nāca cil­vēki, šoreiz — smagi bruņoti. Procesiju noslēdza mūļu pajūgi ar masīvām, tauvu apvītānv'konstrukcijām, kas at­gādināja katapultas vai cietokšņa sienu graujamās ma­šīnas.

Komandieris norūpējies šūpoja galvu, citi, raustīdami plecus, saskatījās. Tikai stūrmanis palika mierīgs, it kā jau sen būtu zinājis, ka tieši uz šīs planētas un tieši šo­nakt sastaps armiju, kas līdzīga Maķedonijas Aleksandra falangai vai senās Romas leģioniem… Kad šīs armijas arjergards bija nozudis tumsā, komandieris uzmeta ska­tienu pulkstenim. Viņi bija zaudējuši vismaz divdesmit minūtes.

— Tas nozīmē, — teica komandieris, — ka mūsu mašīna jau agrāk pabraukuši šeit garām. Steigsimies! Motors tikko dzirdams. Esiet uzmanīgi, skatieties zemē! Kaut kur tu­vumā jābūt pēdām.

Vēl dažas minūtes pagāja dziļā klusumā. Tagad trok­šņot neviens vairs neuzdrošinājās: nupat redzētais ka­raspēks, iespējams, nebija vienīgais šajā apvidū. Un vis­pār — par šīs armijas parādīšanos derēja padomāt. Taču cilvēkiem nebija laika. Tikai Mozels norūca:

— Kā viņi šeit izbraukuši ar zirgiem, to es nesaprotu. Bet varbūt viņiem ir starpgalaktiskas, ekstraklases va­žoņi? …

Vairāk neviens vārds netika teikts līdz tam brīdim, kad komandieris pēkšņi iesaucās:

— Lūk, te ir pēdas! Tagad — pa labi!

Rievotas kāpurķēžu pēdas, izlocīdamās starp kokiem, veda cilvēkus tālāk. Komandieris atkal un atkal vērīgi ieklausījās. Kaut kur tālumā klusi rūca motors. Mozels, kam bija profesionāli asa dzirde, šo rūkšanu jau saklau­sīja bez unifona palīdzības.

Visi astoņi bija kā spārnos. Pat ar svaigiem spēkiem viņi diezin vai būtu varējuši paiet ātrāk. Zari šaustīja vīru sejas. Meža balsis izbailēs pamira, kad viņi joņoja garām. Cilvēki juta: ja tuvāko minūšu laikā nepanāks mašīnu, nevis nogurums, bet gan vilšanās viņus galīgi pieveiks.

Un tomēr neviens no viņiem nekrita panikā, kad mo­tors pēkšņi it kā nobijies iebūkšķējās un apklusa. Samul- suši visi astoņi apstājās, taču komandieris viņus uzmun­drināja:

— Beidzot pieturēja! Nu, gatavojieties! Tūlīt varēsiet apkampt biedrus …

Viņi noskrēja vēl kādu puskilometru, rūpēdamies tikai par to, lai neuzdrāztos virsū kokiem. Pēc tam komandieris palēnināja soli; mašīnai vajadzēja atrasties tepat blakus, pavisam tuvu. Viņš paskatījās zemē, lai pēc kāpurķēžu pēdām noteiktu mašīnas atrašanās vietu. Taču pēdu ne­bija.