V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

Bet vilkus lenca cilvēki, tātad — neapšaubāmi aug­stāk organizētas būtnes. Vai tiešām šie mežoņi, apbruņoti ar akmens cirvjiem un koka šķēpiem, uzskata, ka astro­nauti ļaus sevi medīt līdzīgi četrkājainajiem?

Tādas domas virmoja komandiera galvā, kad viņš at­skatījās un arī aizmugurē ieraudzīja degošu ugunskuru. Un pēkšņi viņam iešāvās prātā jauna doma, daudz skaud­rāka par visām iepriekšējām. Komandieris pievērsās stūr­manim.

— Vai tikai viņi negatavojas mūs sadedzināt? Pietiek uzmest ugunskuriem dažus žagaru klēpjus, un liesmas aizsniegs kokus, tie iedegsies, un mēs būsim uguns lokā.

Viņš satvēra ciešāk ieroci, taču pēc brītiņa tikpat ap­ņēmīgi pārmeta to aiz muguras.

— Varbūt mēģināsim izlauzties?

— Man liekas — tur, pie ugunskuriem, ļaudis atpū­šas, — stūrmanis atbildēja. — Un viņiem nav ne jausmas par mūsu eksistenci. Šaubos, vai esam ielenkti. Varbūt pēc vecuvecā ieraduma mēs vienkārši uzskatām sevi par pasaules centru?

— Te nav ne ciemata, ne vispār kādas pastāvīgas ap­metnes, — domīgi ierunājās Maņifiks. — Neredz ne telšu, ne būdu… Viņi, šķiet, atnākuši uz zināmu laiku. Atnā­kuši, lai kaut ko izdarītu.

— Primitīvu cilvēku sabiedrība dzīvo pēc primitīviem likumiem, — sarunā iejaucās M'bano, — un nav grūti uz­minēt, kādā nolūkā viņi 'ir ieradušies. Ugunskuri te iz­veido milzīgu apli, kura iekšpusē esam mēs, taču bez mums šajā aplī ir arī biezoknis, no kura tikko iznācām. Biezoknis pilns ar plēsoņām; par to mēs nupat pārlieci­nājāmies. Un šie plēsoņas, domājams, sagādā iedzimta­jiem ne mazums nepatikšanu, tāpēc cilts vai pat vairākas ciltis šonakt aplenkušas midzeņus un sakūrušas ugunsku­rus, lai neļautu zvēriem aizbēgt, bet rītausmā uzsāks me­dības …

— Paļausimies uz šo medību eksperta slēdzienu, — stūrmanis sacīja. — Katrā ziņā par ieroču lietošanu, ma­nuprāt, vēl ir pāragri runāt.

— Viņi var neiemigt visu nakti, — komandieris iebilda, — bet mums nav laika gaidīt, cilvēki ar sintezatoru meklē mūs, bet var^ uzdurties medniekiem… Priekšā mežs, kā par spīti, kļūst aizvien retāks… Paklausieties, vai jums neliekas, ka labajā pusē ugunskuri nav izvietoti tik blīvi? Rāpus tur varbūt izdosies no ielenkuma izkļūt. Citas iz­ejas mums, acīm redzot, nav . ..

Kosmonauti zināmā mērā bija jau pielāgojušies me­žam. Tagad viņi vairs nesacēla tikpat kā nekādu troksni. Prasme, kas bija iegūta, izlūkojot mežonīgas pla­nētas, lika sevi manīt un automātiski vadīja visas viņu kustības.

Kolonna virzījās tieši pretim punktam vidū starp di­viem samērā attāliem ugunskuriem.

Komandieris juta, ka viņam kļūst aizvien grūtāk iet: zvērs tomēr bija viņu pamatīgi samīcījis. Ja melnajā tuk­šumā starp ugunskuriem, kas ar katru soli pletās platāks, pēkšņi uzvīsies vēl kāda liesma, atliks tikai vest cilvē­kus triecienā. Atkāpties būs par vēlu.

Līdz šim komandieris centās darīt visu, lai izvairītos no saskares ar iedzimtajiem, jo šādi kontakti ekspedīcijām bija stingri noliegti. Svešu, nesalīdzināmi augstāk attīs­tītu būtņu parādīšanās vienmēr traumē planētas iedzīvo­tāju psihi un nostiprina reliģijas saknes. Bet tās stipri­nāt nav ieteicams pat tad, kad cilvēki atrodas uz visze­mākās attīstības pakāpes. Taču visi šie spriedelējumi zau­dēs jebkuru nozīmi, ja pēkšņi iedegsies vēl viens uguns­kurs un nāksies laist darbā ieročus… Viens vienīgs ugunskurs varēja izšķirt visu…

Bet ugunskurs neiedegās.

Tas neiedegās, kad cilvēki jau bija sasnieguši vietu, kur vajadzēja gulties. Tas neiedegās arī tad, kad cilvēki rāpus devās tālāk.

Komandieris līda pirmais, pārvarēdams sāpes kājā un jautādams sev, cik ilgi vēl varēs tās paciest. Veicis pusi ceja līdz iedomātajai taisnei starp diviem ugunskuriem, viņš beidzot noticēja, ka izkļūt nemanītiem no ielenkuma viņiem tomēr izdosies. Sāpes kājā tūdaļ pierima.

Šis apstāklis viņu uzmundrināja tādā mērā, ka, balstī­damies uz elkoņiem, viņš mazliet pacēla galvu. Koman­dieris gribēja rūpīgāk aplūkot vīrus pie ugunskuriem un pārliecināties, ka to vidū nav piekautu un sasietu, varbūt pat upurēšanai sagatavotu kuģa apkalpes locekļu. Ja tur būtu kaut viens no viņiem, uzbrukt vajadzētu nekavē­joties.

Kādu brīdi komandieris vēroja ugunskuru kreisajā pusē. Pēc tam, pārvietojis ķermeņa smagumu uz otru elkoni, pa­griezās pa labi.

Ne te, ne tur neredzēja nevienu, atskaitot mežoņus. Viņu sejas vaibstus un vispār sīkākas detaļas nevarēja saskatīt, taču visi viņi bija tērpti zvērādās, un gūstekņiem diezin vai apmainītu drēbes pat tad, ja tās būtu saplēstas vai no­rautas. Turklāt — tā vismaz komandierim likās — iedzim­tie bija krietnu galvas tiesu garāki par Zemes cilvē­kiem.

Kāds uzspieda roku uz viņa kājas, tas bija stūrmanis, kas vēlējās uzzināt, kāpēc kolonna kavējas. Pieplacis at­kal pie zemes, komandieris devās tālāk. Rāpot trīskārtai- najā kombinezonā nebija viegli, turklāt kreisajā rokā va­jadzēja turēt ieroci, lai jebkurā mirklī, tikko radī­sies nepieciešamība, to varētu laist darbā. Un vēl ieroci vajadzēja maskēt ar augšdelma ārējo virsmu, citādi ne­jaušs ugunskura uzliesmojums varēja atspoguļoties me­tālā un izraisīt kāda mednieka ziņkāri.

Izšķirošais moments pamazām tuvojās. Pirms visspil­gtāk apgaismotā iecirkņa, kur attālums starp ugunskuriem saruka līdz minimumam, komandieris apstājās atkal un šoreiz uz ilgāku laiku.

Viņš — daudzos jo daudzos lidojuma gados pieradis pie vienmērīgās gaismas kuģa vadības telpā — nekad tā ne­bija alcis tumsas kā tagad. Un vienlaikus nekad no tum­sas tā nebija baidījies.

Tagad viņš bija ieņēmis ļoti neizdevīgu pozīciju: at­razdamies tur, kur apgaismojums samērā spilgts, viņš slik­tāk redzēja to, kas notiek tumsas aizsegā. Komandieris nespēja atkratīties no sajūtas, ka viņu var saskatīt tikpat labi, kā viņš pats skata tos, kas sēž ap ugunskuriem. Un vēl viņam šķita, ka arī priekšā — necaurredzamajā tumsā paslēpies kāds, kas uzmanīgi novēro viņus. Vēro cilvēkus, kuri rāpo pa zemi kā vaboles pa stikla trauciņa dibenu.

Nepaceldams galvu, komandieris uzlika infrasarkanās acenes. Bet pat ar šī aparāta palīdzību neizdevās saskatīt neko citu kā vien kokus — tikko izšķiramus uz dienā sasilušās un tagad siltumu izstarojošās augsnes fona. Lielu siltasiņu dzīvnieku tuvumā, acīm redzot, ne­bija. Tad komandieris no virsvalka kabatas izvilka uni- fona klausules, aizvēra acis un sasprindzināja dzirdi.

Sākumā naksnīgais mežs, uztverts caur akustiskajām lē­cām, apdullināja viņu ar neskaitāmu, parasti nedzirdamu klaudzienu, čīkstienu, svilpienu, krācienu, šņācienu un brīkšķu haosu. Pagāja ne mazāk kā divas minūtes, kamēr komandieris pieradināja sevi nepievērst uzmanību šīm skaņām, kuras viņam nebija vajadzīgas. Viņš cerēja sa­klausīt citas, bet tādu diemžēl nebija. Atlika vienīgi tur­pināt ceļu.

Ar ierastu kustību viņš izvirzīja uz priekšu labo roku un kreiso kāju un pēkšņi šajā stāvoklī sastinga. Kaut kas ieskanējās klausulēs un kā elektriska strāva pātagoja nervus. Skaņa bija tik pazīstama, ka pirmajā mirklī ko­mandieris nolēma: viņš ir kļuvis par dzirdes halucinā­cijas upuri.

Tālumā rūca motors, rūca klusināti kā lieljaudas dzi­nējs, kas darbojas ar maziem apgriezieniem.

Rūkšana lēni pieņēmās spēkā. Pārāk lēni, lai varētu do­māt, ka apvidus mašīna — uz šīs planētas tikai tai varēja būt motors — virzās grupai tieši pretim. Acīm redzot, mašīna brauca pa mežu perpendikulāri viņu kustības vir­zienam. Ja ļautu tai pabraukt garām, panākt to nebūtu viegli.