V.MIHAILOVS - SĀKOTNE

Neticēdams sev, komandieris pavērās apkārt. Infrasar­kanajās acenēs zemi redzēja it kā ietītu dziļā krēslā, to­mēr katru puslīdz nozīmīgu detaļu varēja labi atšķirt. Katru — izņemot pazudušās pēdas.

— Atpakaļ! — viņš pavēlēja. — Meklēt, kur pēdas nogriežas!

Izvērsusies ķēdē, vīri pagriezās par simt astoņdesmit grādiem. Pirmais pēdas ieraudzīja M'bano.

— Nesaprotu, — viņš apjucis murmināja.

Visi sadrūzmējās ap viņu un dažas sekundes stāvēja nekustīgi, uzkrādami spēkus, lai pārciestu kārtējo lik­teņa triecienu. Viņi skatījās zemē, un neviens neuzdro­šinājās pacelt acis, it kā viņiem būtu bijis nepatīkami uz­lūkot citam citu.

Pēdas šeit nenogriezās. Tās vienkārši izbeidzās, pār­trūka, lai vairs nekur neparādītos. Treknā, ar trūdzemi bagātā augsne gan pa labi, gan pa kreisi bija tikpat mīk­sta un skuju kārta uz tās tikpat bieza kā kilometru iepriekš. Mašīna nekādi nevarēja no šejienes aizbraukt, neatstājot pēdu. Un tomēr tas, acīm redzot, bija noticis.

Apvidus mašīna bija pazudusi. Neizskaidrojamā kārtā pazudusi kopā ar cilvēkiem un ar sintezatoru. Tas bija skaidrs. Tikai tas. Bet ar to pašu pilnīgi pietika.

— Nolādētā planēta! — Maņifiks nenocietās. Taču ne­viens uz to nereaģēja.

Vienīgi komandieris neskanīgi teica:

— Mums ir pēdas, tās aizvedīs mūs līdz kuģim.

— Paklausies … — ierunājās stūrmanis.

— Nē, — kapteinis strupi atbildēja. — Nevēlos! Mums jāiet uz kuģi. Tur ir mūsu mājas.

Viņš devās ceļā pirmais, klibodams stiprāk nekā jeb­kad šajā vakarā. Pārējie sekoja viņam bēru procesijas klusumā.

17

Pēdas veda uz to pašu biezokni, kura malā viņi bija sa­tikuši senlaiku kājniekus. Biezoknis tuvojās lēni, bet — jo vairāk attālums saruka, jo mazāk kosmonautiem gribē­jās ienirt necaurredzamās tumsas valstībā.

Koku lapotnes jau aizsedza gandrīz pusi debesjuma. Zvaigznes pazuda cita pēc citas. Vīri nopūtās.

— Mašīna te izbrauca, — komandieris, viņus uzmun­drinādams, teica. — Tātad arī jums jātiek cauri. Turie­ties!

Viņš to sacīja, it kā nojauzdams, ka ceļiniekiem vēl būs vajadzīgs mierinājums. Un tā arī notika.

Uz gaidīto izcirtumu pēdas tomēr neveda. Tās aprāvās pēkšņi — tāpat kā ceļa otrajā galā. Pēdas nāca ne no ku­rienes un ne uz kurieni neveda. Tas šķita iracionāli, un, ja arī pasauli, kurā kosmonauti bija nokļuvuši, nevarēja uzskatīt par apburtu, tad katrā ziņā daudz no tā netrūka.

Komandieris pat nemēģināja meklēt pārtrūkušās slie­des turpinājumu. Viņš atlaidās zemē un sāka berzt sāpošo celi.

— Atpūtīsimies, — viņš teica. — Spriežot pēc visām pazīmēm, pusstunda šur vai tur mūs neglābs un nepazu­dinās. Atpūtināsim kājas un pakustināsim smadzenes. — Ievērojis, ka stūrmanis, kas apsēdies viņam pretim, salīgi nodrebina plecus, komandieris labsirdīgi pasmējās. — Re­dzi nu, navigator, siltām drēbēm tomēr ir savas priekšro­cības! Bet nekas, tūlīt sasildīsimies. Kas gan tā par at­pūtu, ja nav siltuma?

— Jā, — stūrmanis piekrita. — Mani taisni pārņem skaudība, iedomājoties, ka mūsu izlūki tagad kaut kur sildās pie ugunskura.

Viņš pietupās un sāka gramstīties apkārt, lasīdams ža­garus, sausas lapas un citu kurināmo, kāda šeit bija pa­pilnam. Taču komandieris viņu atturēja.

— Nevajag! Sakurt ugunskuru būtu pārāk liels risks. Kas var galvot, ka tepat līdzās — biezoknī mums nav ne­vēlamu kaimiņu? Mozel, tev mugursomā droši vien atra­dīsies kaut kas noderīgs …

Mozels pamāja ar galvu un tūdaļ izvilka no mugurso­mas mazu krāsniņu ar infrasarkanu sildķermeni, kas bija domāts ēdiena gatavošanai pārgājienos. Šo krāsniņu viņš pievienoja akumulatoram, ko nesa līdzi elektroniķis Ker- stens. — Sildies, — Mozels teica stūrmanim un pats pa­stiepa rokas pretī siltumam, kuram trūka tikai liesmas, lai radītu īstu mājīgumu. Stūrmanis pasmīnēja, un nebija saprotams, vai viņa smīns pauž tikai nožēlu vai arī iz­smieklu, jo tiešām — kāda jēga sildīties pie neredzamas uguns, kad visapkārt, cik uziet, materiāla īstam, gaišam, jautri sprēgājošam ugunskuram … Komandieris nosodoši ieklepojās.

— Tev nav taisnība, stūrman! Mēs nedrīkstam sevi at­klāt. Ne ar skaņām, ne ar gaismu. — Viņš centās runāt mierīgi, lai gan apspiest sāpes kļuva arvien grūtāk un spēki nepārprotami izsīka. — Kāpēc tu esi tik ļoti pār­liecināts, ka te valda miers un labklājība?

— Nezinu, — stūrmanis domīgi novilka. — Nezinu… Bet man ir tāda sajūta. Mēs, stūrmaņi, esam pieraduši uz­ticēties nojautai, vadīties no intuīcijas vismaz tajās rei­zēs, kad citi kursa noteikšanas līdzekļi vairs neder. Arī tagad… Un ne tikai tagad — no paša sākuma…

— Stop! — komandieris iesaucās un satvēra stūrmani aiz rokas. Šajā nolūkā vajadzēja noliekties mazliet uz priekšu, un, nejauši aizķēris nokaitēto krāsniņu, viņš ap­dedzināja plaukstu. — Vai zini, stūrman, — komandieris turpināja, berzēdams sūrstošo vietu, — labāk atliksim spriedelēšanu par Sākotni līdz tam brīdim, kad būsim at­griezušies uz kuģa. Neteoretizēsim! Novērtēsim vienīgi fak­tus un netaisīsim nekādus vispārinājumus. Manuprāt, mēs esam nokļuvuši uz gluži normālas planētas, kas dzīvo ap­mēram mūsu ēras priekšvakara ritmā. Atēnas, Sparta — katram no mums par šīm valstīm saglabājies kaut kāds priekšstats. Bez tam šeit ir arī cilvēki, kas dzīvo pēc ak­mens laikmeta — mezolīta vai neolīta — likumiem. Atce­ries, mums jau vairākkārt nācās sastapties ar tādām kul­tūrām.

— Bet pēdas? — jautāja stūrmanis un iekārtojās ērtāk, jo paredzēja ilgstošu strīdu.

— Nogaidīsim rītu. Apskatīsim pēdas rūpīgāk un tad sāksim izvirzīt hipotēzes… Pagaidām ir skaidrs tikai tas, ka šeit līdzās pastāv dažādi civilizācijas līmeņi. Rītausmā, domājams, sāksies kauja — bronzas zobeni pret akmens cirvjiem, un, raugoties no šī viedokļa, mūsu pozīcija nav visai spoža. Vai tev ir nojauta, kurā pusē meklējams kuģis? Kādā virzienā mums labāk iet? Padomā par to, navigator!

Stūrmanis gandrīz nemanāmi pavīpsnāja.

— Lai domātu, man diemžēl ir nepieciešama hipotēze …

Komandieris vai nu ievaidējās, vai īsi nosmējās, to ne­varēja lāgā izšķirt.

— Eh, stūrman… Jebkurai pacietībai ir robežas. Bet lai notiek! Apcerēsim šo problēmu vēlreiz. Klausies. Kad mēs atlidojām, varēja pieļaut domu, ka tā ir Sākotne — bijusī Sākotne — planēta, ko cilvēki pametuši, vai arī planēta, kura pēc pārciestās katastrofas jau paspējusi da­ļēji — vismaz tās flora un fauna — atspirgt. Es toreiz uzskatīju par nevēlamu ziņot Zemei, ka Sākotnes civilizā­cija nav saglabājusies līdz mūsu dienām, bet, lai nu kā, tāda hipotēze toreiz varēja pastāvēt. Taču pēc zināma laika mēs pārliecinājāmies, ka uz šīs planētas dzīvo cil­vēki. Akmens laikmets. Arī to, raugoties no tava viedokļa, vēl varētu izskaidrot, ja pieņemtu, ka visi cilvēki kata­strofā nav gājuši bojā, toties pakāpeniski zaudējuši visus civilizācijas atribūtus un beidzot pārvērtušies par mežo­ņiem. Bet tagad, stūrman, es kategoriski saku tev: nē! Ci­vilizācija regresēdama nevarēja aizkavēties antīkajā attīs­tības stadijā un, ja tā atkal sākusi attīstīties, nekādā ga­dījumā vēl nevarēja to sasniegt. Piekriti?

— Loģiski.

— Pieņemt tavu hipotēzi nozīmē atzīt, ka dižā Sākotnes civilizācija ir gājusi bojā. Bet mēs taču bijām kopā uz Giganta, kas attīstības ziņā no Sākotnes atpaliek tikai par vienu pakāpi. Vai kaut kas tur liecināja par katastro­fas briesmām? Vai tur bija kaut viens vienīgs cēlonis, kas varētu izraisīt tādas sekas? Antagonisms, naids, apslēptas pretrunas sabiedrības attīstībā? Nekā tāda nebija, stūr­man! Un tas arī nav brīnums: pat uz Zemes sabiedrībai nekas tamlīdzīgs sen vairs nedraud. Bet starp mums un Gigantu ir taču prāva distance — vai nav taisnība?