STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Līdzība ar veclaicīgu, pussagruvušu pilsētu vai kādu zemestrīcē vai citā kataklizmā iz­nīcinātu sensenu eksotisku marokāņu ciemu bija pārsteidzoša. Visskaidrāk redzēju stāvas, daļēji aizbarikādētas ielu aizas, to spējos, kraujos kritumus krastā, ko apskaloja smēr- veida putas, augstāk bija saglabājušies basti­oni, to apaļie pamati, bet izliektajās un iedob­tajās sienās — melni caurumi, kas izskatījās pēc izdauzītiem logiem vai fortu ambrazūrām.

Smagi sasvērusies uz sāniem kā pusnogri- mis kuģis, šī pilsēta-sala peldēja bezjēdzīgā, neapzinātā kustībā, ļoti lēnām griežoties ap savu asi, par ko liecināja šķietamā saules kus­tība pa debesu velvi, liekot ēnām slinki rāpties starp drupu nostūriem; brīžiem starp tām iz­lauzās saules stars, sasniedzot vietu, kur stā­vēju. Pakāpos vēl augstāk, jau krietni riskē­jot, līdz izciļņi, kas bija pārkārušies pār manu galvu, sāka birdināt sīku gružu straumītes un lieli putekļu mākoņi aizsedza līkumotās aizas un ieliņas; mimoīds, protams, nav klints; un līdzība ar kalcītu pazūd, kad tuvāk aplūko šķembu — tā sastāv no ļoti sīkām šūnām, tā­pēc ir neparasti gaisīga un daudz vieglāka par putuplastu.

Atrados jau tik augstu, ka sajutu mimoīda kustību: tas ne tikai peldēja uz priekšu, oke­āna melno, stīgro viļņu mudināts, — no ku­rienes, uz kurieni? — bet arī svērās uz sāniem, uz vienu, tad otru pusi, ļoti lēni, katru no šiem vēzienveida zvalstieniem pavadīja brūnganu un dzeltenu lipīgu putu stiepta čaukstoņa, kas radās, tām atkal un atkal aizplūstot pa iznirstošo krastmalu. Mimoīda svārstveida kustība bija sākusies ļoti sen, laikam mimo­īda dzimšanas brīdī, un saglabājās tā milzī­gās masas dēļ. Apskatījis no augstās vietas, kur atrados, visu apkārtni, piesardzīgi nokāpu lejā; un tikai tad — cik dīvaini! — sapratu, ka mimoīds mani nemaz neinteresē, ka esmu atlidojis šurp, nevis lai tiktos ar mimoīdu, bet gan ar okeānu.

Apsēdos uz salas raupjās, saplaisājušās virsmas, kādu pārdesmit soļu attālumā no he­likoptera. Melns vilnis smagi uzrāpās uz krasta, saplakdams un vienlaicīgi zaudēdams krāsu; kad vilnis atkāpās, tam sekoja drebošu gļotu plēnes. Pavirzījos vēl zemāk un pastiepu roku pretī nākamajam vilnim. Tas precīzi at­kārtoja fenomenu, ko cilvēki pirmo reizi no­vēroja gandrīz pirms vesela gadsimta: salīgo­jās, nedaudz atkāpās, nepieskaroties aptvēra manu delnu tā, ka starp tās virspusi un oke­āna plazmas «cimdu» (kas uzreiz izmainīja konsistenci, no šķidras kļūstot par gaļīgu) palika plāna gaisa kārtiņa. Lēnām cēlu roku augšup, un vilnis, pareizāk sakot, tā tievs atzarojums, sekoja rokai līdzi, joprojām ap­jozdams manu delnu ar netīri zaļganu, aizvien caurspīdīgāku masu. Piecēlos kājās, jo citādi nevarēju pacelt roku vēl augstāk; recekļ- veida substances plēve saspringa kā uzvilkta stīga, taču pušu netrūka; pilnīgi saplakušais vilnis, kā savāds mājdzīvnieks piekļāvies krastam pie manām kājām, pacietīgi gaidīja šī eksperimenta beigas. Likās, ka no okeāna būtu izaudzis valkans zieds, kura vainags bez pieskaršanās apkļāva manus pirkstus, kļū­dams par to precīzu, negatīvu kopiju.

Es atkāpos. Zieda stublājs notrīsēja un kā negribēdams atgriezās atpakaļ, elastīgs, vibrē­jošs, šaubu pārņemts. Vilnis saplūda ar to un pazuda okeānā. Atkārtoju šo rotaļu, līdz at­kal, tāpat kā pirms simt gadiem, viens no kār­tējiem viļņiem vienaldzīgi aizplūda prom, it kā piesātināts ar jauniem iespaidiem. Zināju, ka gaidīt uz šīs «ziņkāres» atmošanos tagad vajadzētu vairākas stundas. Apsēdos kā pir­mīt, bet šī teorētiski tik labi zināmā, manis paša izraisītā parādība it kā pārvērta mani; teorija nevarēja, neprata aizstāt reāla pārdzī­vojuma izjūtu.

Šīs būtnes rašanās, attīstības un izplatīša­nās veidā, katrā tās atsevišķā kustībā un arī visu to kopumā bija jūtama kaut kāda, gribē­tos teikt, piesardzīga, bet ne bikla naivitāte; kad tā kaislīgi un strauji centās izzināt, ap­jēgt jaunu, negaidīti sastaptu formu, tai pusceļā nācās atkāpties, jo draudēja kāda noslēpumaina likuma nosprausto robežu pār­kāpšana. Kāds neizsakāms kontrasts bija starp šo žirgto interesi un majestātisko oke­ānu, kas mirdzēdams aizsedza visus horizon­tus! Nekad vēl tik tieši nebiju sajutis viņa kolosālo klātbūtni, ritmiski viļņojošo, vareno, absolūto klusumu.

Hipnotizēts, nomākts, es, likās, grimu ne­pieejamā inertības valstībā un, pieaugot zau­dējuma sajūtas intensitātei, bez mazākās pie­pūles saplūdu ar šo šķidro, aklo kolosu. Neko nerunājot, neko nedomājot, piedevu viņam visu.

Pēdējās nedēļas laikā uzvedos tik prātīgi, ka Snauta acu neuzticīgais spīdums beidzot nodzisa. Arēji biju mierīgs, bet dvēseles dzi­ļumos, skaidri neapzinoties, kaut ko gaidīju. Ko? Viņas atgriešanos? Kā gan es to varēju? Visi mēs zinājām, ka okeāns ir materiāla būtne, kas pakļauta fizioloģijas un fizikas likumiem, un ka mūsu — vienalga, individu­ālais vai apvienotais — jūtu spēks nespēj cīnīties ar šiem likumiem; tas spēj tos vienīgi ienīst. Iemīlējušos un dzejnieku mūžsenā ticība mīlestības visvarenībai, uzskats, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, šis gadsimtiem cauri mūs vajājošais «finis vitae, sed non amo- ris» 1 ir meli. Bet šie meli ir tikai veltīgi, tie nav smieklīgi. Vai nav nepanesami būt pulk­stenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā, konstruktoram uz­velkot atsperi, ar pirmo apgriezienu sāk tik­šķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulk­stenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz at­kārtojoties, kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības at­kārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?

Nevienu mirkli neticēju, ka divu cilvēku traģēdija spētu aizgrābt šo šķidro milzi, kurš bija atnesis nāvi daudziem simtiem cilvēku, ar kuru desmitiem gadu ilgi visa mana rase bija veltīgi pūlējusies nodibināt kaut visnie­cīgāko saprašanos un kurš tagad neapzinīgi turēja mani gluži kā puteklīti uz savas mugu­ras. Bet viņa darbība taču bija vērsta uz kaut kādu mērķi! Kaut gan pat par to nebiju pil­nīgi pārliecināts. Taču aiziet — nozīmētu pār­vilkt svītru tām varbūt niecīgajām, varbūt tikai iedomās mītošajām izredzēm, kas slēpās nākotnē.

Tātad gadi ar priekšmetiem, lietām, kam abi pieskārāmies un kas vēl glabā viņas elpu? Kā vārdā? Cerot uz viņas atgriešanos? Man nebija cerību. Bet manī dzīvoja gaidas, pēdē­jais, kas pēc viņas palika. Kādu piepildī­jumu, kādu izsmieklu, kādas mokas es vēl gai­dīju? Es nezināju it nekā, tikai nesagrau­jami ticēju, ka vēl nav pagājis satriecošu brī­numu laiks.

Zakopane, 1959. gada jūnijs — 1960. gada jūnijs

S. Lems SOLARIS

Redaktore L. Spriņģe. Māksi, redaktors V. Grants. Tchn. redaktore V. Blaua. Korektore A. Mustapa.

Nodota salikšanai 19G9. g. 3. septembrī. Parakstīta iespieganai 10. decembrī. Tipogrāfijas papirs Nr. 2, formāts 70X 90/32. 8.91 fiz. iespiedi.; 10,43 uzsk. iespied!.; 10,5 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 63 kap. Izdevniecība «Lies­ma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22936/D249. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīga. Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2558.

1961

С. Л е м СОЛАРИС