STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

Viņš lēni pagriezās un izgāja, uz sliekšņa pieturējās pie durvīm, lai nenokristu, vēl dzirdama bija viņa soļu atbalss, kas plūda šurp no koridora.

Es vairījos no Harejas acīm, bet mūsu ska­tieni piepeši sastapās. Gribēju pieiet viņai klāt, apkampt viņu, noglāstīt matus, bet ne­varēju. Nevarēju.

Nākošās trīs nedēļas bija kā viena un tā pati diena, kas atkārtojās, arvien tāda pati, logu slēģi vērās vaļā un ciet, naktīs vienus murgus nomainīja otri, no rīta mēs cēlāmies un sākās rotaļa, bet vai tikai tā bija rotaļa? Es izlikos mierīgs, tāpat kā Hareja, šī klusā noruna, ab­pusēju melu apzināšanās kļuva par mūsu pē­dējo patvērumu. Mēs daudz spriedām par to, kā dzīvosim uz Zemes, kā apmetīsimies kaut kur lielas pilsētas tuvumā un nekad vairs ne­atstāsim zilās debesis un zaļos kokus, un ko­

pīgi izdomājām mūsu nākamās mājas iekārtu, ierīkojām dārzu un pat strīdējāmies par sīku­miem .. . par dzīvžogu, par soliņu .. . Vai es ticēju tam kaut vai vienu sekundi? Nē. Zi­nāju, ka tas nav iespējams. Zināju to. Pat ja viņa varētu atstāt Staciju — dzīva, — pieze­mēties var tikai cilvēks, bet cilvēks — tie ir viņa dokumenti. Pirmā kontrole izbeigtu šo ceļojumu. Mēģinātu viņu identificēt, vispirms šķirot mūs vienu no otra, un tas uzreiz viņu nodotu. Stacija bija vienīgā vieta, kur mēs varējām dzīvot kopā. Vai Hareja to zināja? Droši vien. Vai viņai kāds to pateica? Pēc visiem šiem notikumiem liekas, ka jā.

Kādā naktī pa miegam izdzirdu, ka Hareja klusi pieceļas. Gribēju viņu apkampt. Tagad vairs tikai klusējot, vairs tikai tumsā varējām vēl uz mirkli kļūt brīvi, aizmirstoties nemaņā, kas tikai uz acumirkli aizsedza mūs aptverošo bezgalīgo, mokpilno izmisumu. Viņa nema­nīja, ka esmu pamodies. Pirms paguvu pa­stiept roku, viņa izkāpa no gultas. Arvien vēl samiegojies, izdzirdu basu kāju soļus. Mani pārņēma neskaidras bailes.

— Harej? — es nočukstēju. Gribēju iekliegties, bet neuzdrošinājos. Apsēdos uz gultas. Durvis uz gaiteni bija tikai pievērtas. Šaura gaismas strēle ieslīpi šķērsoja kabīni. Man izlikās, ka dzirdu klusinātas balsis. Viņa sarunājās? Ar ko?

Izlēcu no gultas, bet mani sagrāba tik drausmīgas bailes, ka nespēju pakustēties ne no vietas. Brīdi stāvēju ieklausīdamies — viss bija kluss. Lēni ierausos gultā. Galvā

mežonīgi pulsēja asinis. Sāku skaitīt. Sasnie­dzis tūkstoti, aprāvos, durvis atdarījās bez skaņas. Hareja ieslīdēja iekšā un sastinga, it kā ieklausoties manā elpā. Centos padarīt to ritmisku.

— Kris? … — viņa klusu pačukstēja.

Es neatbildēju. Viņa veikli iemetās gultā. Jutu, kā viņa izstiepusies guļ, un gulēju vi­ņai blakus nekustīgi, nezinu, cik ilgi. Mēģi­nāju sagudrot, ko lai jautā, bet, jo vairāk laika aizritēja, jo labāk sapratu, ka pirmais neiesākšu. Pēc kāda laika, varbūt pēc stundas, aizmigu.

Rīts bija tāds pats kā vienmēr. Es viņu aiz­domīgi pētīju tikai tad, kad viņa nevarēja to manīt. Pēc pusdienām mēs sēdējām viens ot­ram blakus pretī izliektajam logam, aiz kura slīdēja zemi, sarkanbrūni mākoņi. Stacija peldēja starp tiem kā kuģis. Hareja lasīja kaut kādu grāmatu, bet es atrados paskontem- plācijas stāvoklī, kas tagad pārāk bieži kļuva par vienīgo atelpu. Pamanīju, ka, zināmā leņķī pagriežot galvu, loga stiklā varu redzēt mūsu atspulgu, caurspīdīgu, bet skaidru. Noņēmu roku no atbalstņa. Hareja — to redzēju stiklā —, ar ašu skatienu pārliecinājusies, ka es vēroju okeānu, noliecās un ar lūpām pie­dūrās tai vietai uz atbalstņa, kurai pirms īsa brīža biju pieskāries. Joprojām sēdēju, neda­biski sastindzis, bet viņa nolieca galvu pār grāmatu.

— Harej, — es klusi teicu, — kurp tu šo­nakt gāji?

— Šonakt?

— Ja.

— Tu … būsi kaut ko nosapņojis, Kris. Es nekur negāju.

— Negāji?

-— Nē. Tas noteikti bija sapnis.

— Varbūt, — es teicu. — Jā, iespējams, ka būšu nosapņojis …

Vakarā, kad jau likāmies gulēt, atkal sāku runāt par mūsu ceļojumu, par atgriešanos uz Zemi.

— Ak, negribu par to dzirdēt, — viņa pār­trauca. — Nevajag, Kris. Tu taču zini…

— Ko?

— Nē. Neko.

Kad mēs jau gulējām, viņa sacīja, ka grib dzert.

— Tur uz galda ir glāze sulas, pasniedz, lūdzu.

Viņa izdzēra pusi un deva man. Es negri­bēju dzert.

— Uz manu veselību, — viņa pasmaidīja.

Izdzēru sulu. Tā man likās mazliet sāļa, bet

nepievērsu tam uzmanības.

— Ja nevēlies runāt par Zemi, par ko tad? — es jautāju, kad viņa izslēdza gaismu.

— Vai tu apprecētos, ja manis nebūtu?

— Nē.

-i Nekad?

— Nekad.

— Kāpēc?

— Nezinu. Desmit gadus biju viens un ne­apprecējos. Nerunāsim par to, mīļā …

Man reiba galva, it kā es būtu izdzēris vis­maz pudeli vīna.

— Nē, runāsim, noteikti runāsim. Bet ja es tevi palūgtu?

— Lai es apprecētos? Izslēgts, Harej. Man nav vajadzīga neviena, izņemot tevi.

Viņa noliecās pār mani. Jutu viņas elpu uz lūpām, viņa apskāva mani tik stipri, ka ne­pārvaramā miegainība, kurā slīgu, uz mirkli atkāpās.

•— Pasaki to savādāk.

— Es mīlu tevi.

Hareja piespieda galvu man pie krūtīm, sajutu, ka dreb viņas pietūkušie plaksti, un sapratu, ka viņa raud.

— Harej, kas noticis?

— Nekas. Nekas. Nekas, — viņa atkārtoja aizvien klusāk. Pūlējos atdarīt acis, bet plak­sti paši vērās ciet. Aizmigu.

Mani pamodināja sarkana gaisma. Galva bija smaga kā svins, bet kakls stīvs, it kā visi skriemeļi būtu saauguši vienā kaulā. Raupjo, pretīgo mēli mutē nevarēju pakustināt. «Droši vien ar kaut ko esmu saindējies,» no­domāju, ar pūlēm paceldams galvu. Pastiepu roku uz Harejas pusi. Atdūros pret aukstiem palagiem.

Pietrūkos sēdus.

Gulta bija tukša, kabīnē — neviena. Logos kā sarkani diski atspīdēja saules ripas at­spulgi. Nolēcu uz grīdas. Laikam izskatījos komiski, jo sagrīļojos kā piedzēries. Turēda­mies pie mēbelēm, aizkļuvu līdz skapim — vannas istaba bija tukša. Koridors tāpat. Arī laboratorijā neviena nebija.

— Harej!!! — es iekliedzos, stāvēdams ko­ridora vidū un neapzinīgi airēdamies ar ro­kām. — Harej … — nogārdzu vēlreiz, jau zinādams.

Labi neatceros, kas notika pēc tam. Laikam skraidīju puskails pa visu Staciju, atceros tikai, ka iedrāžos pat saldētavā, bet vēlāk — kādā no noliktavām un ar dūrēm dauzīju aiz­slēgtās durvis. Varbūt pat biju tur vairākas reizes. Kāpnes dunēja, griezos apkārt, metos skriešus, no jauna kaut kur drāzos, līdz ka­mēr stāvēju pie caurredzamas plātnes, aiz kuras atrodas izeja uz ārpusi: dubultas, bru­ņotas durvis. Grūdu tās no visa spēka un kliedzu, prasīdams, lai tas būtu bijis sapnis. Un kāds jau krietnu laiku bija ar mani, puri­nāja mani, kaut kur vilka. Tad nonācu mazajā laboratorijā, mans krekls bija slapjš no le­dainā ūdens, mati salipuši, nāsis un mēli de­dzināja spirts, aizkusis gulēju puszviļus uz kaut kā auksta, metāliska, un Snauts savās notraipītajās audekla biksēs rosījās pie zāļu skapīša, kaut ko meklēdams, instrumenti un stikli briesmīgi šķindēja.

Piepeši ieraudzīju viņu savā priekšā, viņš skatījās man acīs, uzmanīgs, salīcis.

— Kur viņa?

— Viņas nav.

— Bet, bet Hareja . ..

— Nav vairs Harej as, — viņš lēni, izteik­smīgi sacīja, tuvinādams savu seju, it kā būtu man iesitis un tagad meklētu sitiena pēdas.