STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

zināmā merā izjuta kaut ko tamlīdzīgu. Kad domāju par to tagad, man šķiet, ka šo nedro­šības, sastrēguma, pavisam tuvās katastrofas iespaidu radīja tikai tādā veidā vien izjūtamā, visas Stacijas klājus un telpas piepildošā īste­nība. Kaut gan bija varbūt vēl viens cits atmi­nējums: sapņi. Tā kā man nekad ne pirms, ne arī pēc tam nebija tādu vīziju, nolēmu pierak­stīt to saturu; tikai šie pieraksti ļauj kaut ko par šīm vīzijām pateikt, bet arī tie ir vienīgi fragmenti, kuriem gandrīz pilnīgi atņemta to šausminošā daudzveidība.

Es atrados neizprotamos apstākļos, telpā bez debesīm, zemes, grīdas, griestiem, sienām, it kā iemīcīts vai iestidzis ārēji man svešā substancē, it kā viss mans ķermenis būtu ieaudzis pusdzīvā, nekustīgā, amorfā blāķī, vai, precīzāk, it kā es pats, pazaudējis ķer­meni, būtu kļuvis par tādu amorfu blāķi; mani ielenca sākumā neatšķirami bāli rožai­nas krāsas plankumi, kas peldēja telpā ar ne­parastām optiskām īpašībām, tā ka tikai ļoti lielā tuvumā priekšmeti kļuva skaidri, pār­lieku un pat nedabiski skaidri, jo šajos sap­ņos tiešās vides konkrētība un materialitāte pārspēja parasto īstenību. Pamostoties mani pārņēma paradoksāla sajūta, ka realitāte, īstā realitāte bijusi taisni sapnī, bet tas, ko redzu pēc acu atvēršanas, ir vienīgi kaut kādas iz­žuvušas ēnas.

Pirmais tēls, sākums, no kura dzima sapnis, bija šāds. Ap mani kaut kas gaidīja atļauju, manu piekrišanu, iekšēju mājienu, bet es zi­nāju, pareizāk, kaut kas manī zināja, ka ne­drīkstu padoties neizprotamajam kārdināju­mam, — jo vairāk tas klusēdams sola, jo briesmīgāks būs gals. īsti gan to nezināju, varbūt vienīgi instinktīvi baidījos, kaut gan patiesas bailes nejutu nekad. Gaidīju. Mani apņēma sārta migla, tajā dzima pirmais pie­skāriens, bet es, paralizēts kā bluķis, dziļi iestrēdzis kaut kādā masā, nevarēju ne atkāp­ties, ne pakustēties, bet šis kaut kas pētīja manu cietumu ar akliem un reizē redzošiem pieskārieniem, un tā jau bija it kā delna, kas veidoja mani; līdz šim brīdim man nebija pat acu, bet, lūk, redzēju: zem pirkstiem, kas taustīdamies slīdēja pa manu seju, no nekā dzima manas lūpas, vaigi, un pēc tam, šim nebeidzami sīkās daļiņās sašķeltajam pieskā­rienam izvēršoties, man jau bija seja un elpo­jošs viduklis, kuru šis abpusējais radīšanas akts bija aicinājis eksistēt; no šī brīža arī es — veidots — savukārt veidoju, un dzima seja, kādu nekad vēl netiku redzējis, sveša un reizē pazīstama, pūlējos, bet nevarēju ieskatī­ties tai acīs, jo visam arvien vēl bija izkrop­ļotas proporcijas; te nebija nekādu virzienu, un vienīgi kaut kādā svētā klusumā tapām un cēlāmies — abi divi, bet es jau biju īsts es pats, tikai it kā neierobežoti palielināts, un šī būtne — sieviete? — eksistēja kopā ar mani nekustīgumā. Kopīgs pulss vienoja mūs, bet tad piepeši šīs ainas nekustībā, aiz kuras ne­kas neeksistēja un it kā nevarēja eksistēt, iezagās kaut kas neizsakāmi nežēlīgs, neie­spējams un pretdabisks. Tas pats pieskā­riens, kurš mūs izveidoja un ar neredzamu zelta plīvuru pieglaudās mums, sāka šķelties. Mūsu ķermeņi, kaili un balti, sāka peldēt, melnējot spietojošu mūdžu straumē, kas iz­plūda no mums kā gaiss, un biju — bijām — biju ņudzošas, drudžainas kustības pilna spī­dīga masa, nebeidzama, bez gala un malas, un šinī bezgalībā — nē! — es, bezgalība, klusē­dams kaucu par izdzišanu, par beigām, bet tieši tad pēkšņi izplūdu uz visām pusēm un kļuvu liels savās ciešanās, kas bija spilgtākas par katru īstenību, simtkāršotas, sakoncentrē­tas melnās un sarkanās tālēs, kas gan sastinga klintī, gan dominēja kaut kur citas planētas vai pasaules mirdzumā.

Tas bija visvienkāršākais no sapņiem, citus neprotu izstāstīt, jo tanīs verdošajiem drausmu avotiem vairs nebija nekā realitātē atbilstoša. Par Harej as eksistēšanu nezināju sapņos neko, tāpat tajos neatbalsojās ne atmi­ņas, ne Stacijā pieredzētie notikumi.

Bija arī citi sapņi, kur nedzīvi sastingušajā tumsā es jutos kā kaut kādu lietišķu, nestei­dzīgu, bez jebkādiem ap jaušamiem instru­mentiem realizētu pētījumu priekšmets; tā bija iespiešanās, sadrumstalošana, likvidācija līdz pat pilnīgam tukšumam, šīs klusās, iznī­cinošās krustā sišanas pēdējais pakāpiens bija bailes, un vēlāk, tiklīdz tās atsaucu at­miņā, tūdaļ paātrinājās sirdsdarbība.

Bet dienas — vienādas, it kā izbalējušas, apnicīga pretīguma pilnas — vilkās kūtri un bezgala vienmuļi, vienīgi no naktīm baidījos un nezināju, kā no tām glābties; atrados no­modā kopā ar Hareju, kurai vispār nebija va­jadzīgs miegs, skūpstīju viņu un glāstīju, bet zināju, ka tas nav ne manis, ne viņas dēļ, ka visu to daru bailēs no sapņiem, bet Hareja, kaut arī viņai ne vārda nebiju stāstījis par šiem satricinošajiem murgiem, laikam kaut ko noprata, jo viņas padevībā es jutu nebei­dzamu pazemošanos un nekādi nespēju tai palīdzēt.

Jau teicu, ka visu šo laiku nebiju ticies ne ar Snautu, ne ar Sartoriusu. Snauts ik pēc pāris dienām tomēr piezvanīja pa telefonu vai, retāk, atstāja zīmīti. Viņš interesējās, vai neesmu manījis kādu jaunu parādību, kādu pārmaiņu, kaut ko, ko varētu uzskatīt par reakciju uz tik bieži atkārtoto eksperimentu. Es atbildēju, ka neko neesmu manījis, un sa­vukārt jautāju to pašu viņam. Snauts ekrāna dziļumā tikai noraidoši purināja galvu.

Piecpadsmitajā dienā pēc eksperimentu pārtraukšanas uzmodos agrāk nekā parasti, un murgi bija mani tik ļoti nomocījuši, ka at­darīju acis gluži kā pēc dziļas narkozes izsaukta pamiruma. Raugoties caur atsegto logu sarkanās saules pirmajos staros, kas, līdzīgi sarkanu liesmu upei, pāršķēla okeāna virsmu, es pamanīju, ka līdz šim nedzīvais klajums sāk lēnām viļņoties. Melnums uzreiz nobālēja, it kā nosegts ar plānu miglas šķidr­autu, bet šai miglai bija pārāk materiāla kon­sistence. Dažuviet tajā dzima nemiera pilni centri, līdz beidzot neskaidra kustība aizpil­dīja visu redzamo platību. Melnums pazuda, izliekuma vietās gaišsārtas, bet ieplakās — pērļaini rūsganas plēves aizsegts. Sākumā krāsas mijās, pārvēršot šo okeāna brīnu­maino pārvalku garās sastingušu vilnu rin­dās, tad viss sajuka, un visu okeānu jau klāja burbuļojošas putas, kas milzu lēveriem šjā- cās augšā kā zem pašas Stacijas, tā arī visap­kārt tai. Tukšajās, sarkanajās debesīs no visām pusēm vienlaicīgi triecās horizontāli izplesti plēvspārnaini putu blāķi, kuriem ba- lonveidā piepampušās malas atņēma jebkādu līdzību ar mākoņiem. Tie, kas horizontālām svītrām aizsedza zemo saules disku, kontras­tējot ar tā kvēlmi, bija ogļumelni, citi, saules tuvumā, atkarībā no ausmas staru krišanas leņķa sārtojās, iedegās ķiršu krāsā, violeti sarkanīgā tonī, un šis process turpinājās, it kā okeāns lobītu asiņainus slāņus, brīžiem atklājot zem tiem savu melno virsmu, brī­žiem aizsedzoties ar jaunu sacietējušu putu kārtu. Daži no šiem veidojumiem parādījās pavisam tuvu, tepat aiz logiem pāris metru atstatumā, un viens no tiem ar savu it kā zī­daino virsmu pat pārslīdēja pār stiklu, tai pašā laikā šīs gūzmas, kas uzšāvās gaisā pir­mās, līdzīgi izkaisītiem putniem, tik tikko vī­dēja augstu debesīs un kā caurspīdīgs plī­vurs izkusa pašā zenītā.

Stacija apstādināta sastinga un palika uz vietas kādas trīs stundas, bet izrāde turpinā­jās. Beidzot, kad saule nogrima aiz apvāršņa, bet okeānu zem mums ietina tumsa, slaidu, sārtu siluetu spieti cēlās aizvien augstāk un augstāk debesīs, it kā slīdēdami pa neredza­mām stīgām bezgalīgās rindās, nekustīgi, ne­tverami, un šī majestātiskā saplosīto spārnu