STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Šie «Gravinska periodi», kas kopsummā pārsniedza trīsdesmit gadus, bija naiva jau­nība, stihiski optimistisks romantisms; vis­beidzot ar pirmajām skeptiskajām balsīm sākās solāristikas brieduma laikmets. Jau div- desmitpiecgades beigās dzima pirmo koloidāli mehānistisko hipotēžu novēlojušies pēc­teči — pieņēmumi par solāristiskā okeāna apsihismu. Visi apzinīgās gribas izpausmju, procesu teleoloģiskuma, ar okeāna iekšējo nepieciešamību motivētas darbības meklē­jumi tika vispār atzīti par veselas pētnieku paaudzes novirzīšanos no pareiza kursa. Pub­licistiski dedzīgā cenšanās sagraut viņu ap­galvojumus sagatavoja augsni skaidriem, analītiski izstrādātiem, ar milzīgu, centīgi sakopotu faktu daudzumu pamatotiem Hol- dena, Eonidesa, Stolivas grupas pētījumiem; tas bija laiks, kad strauji auga un vairojās arhīvi, mikrofilmu kartotēkas, ekspedīcijas, kas tika bagātīgi apgādātas ar visdažādāko aparatūru, automātiskiem reģistratoriem, sig­nalizatoriem, zondēm — ko tik vien Zeme spēja sadabūt. Dažus gadus pētījumos pieda­lījās pāri par tūkstoš cilvēku uzreiz, bet, ne­pārtraukti vākto materiālu uzkrāšanās tem­pam vēl paātrinoties, ideja, kas bija iedves­mojusi zinātniekus, pamazām kļuva neaug­līga, un sākās laika robežās grūti ietverams šīs solāristisko pētījumu fāzes panīkums.

Te vispirms jāatzīmē tādas lielas, spilgtas individualitātes, kam piemita ne vien teorē­tiskās iztēles spēja, bet arī drosme noliegt, — kā Gīze, Štrobls vai Sevada, kurš bija pēdē­jais no lielajiem solāristiem un gāja bojā pla­nētas dienvidu pola rajonā mīklainos apstāk­ļos, tik muļķīgi, kā negadās pat iesācējam. Lidojot virs paša okeāna, viņš savu aparātu simt aculiecinieku klātbūtnē novirzīja žig- laiņa iekšienē, kurš — tas bija skaidri re­dzams — deva viņam ceļu. Runāja par kaut kādu pēkšņu vājumu, ģīboni vai arī stūres iekārtas defektu. Pēc manām domām, īstenībā tā bija pirmā pašnāvība, pirmais atklātais, pēkšņais izmisuma izpaudums.

Pirmais, bet ne pēdējais. Gravinska rokas­grāmatā nebija tādu ziņu. Es pats papildināju datus, faktus un detaļas, šķirstīdams nodzel­tējušās, ar sīkiem burtiem pārklātās lappuses.

Tik patētisku pašnāvības gadījumu pēc tam vairs nebija, arvien mazāks kļuva arī piemi­nēto solāristu pulks. Neviens vēl nav izpētījis, pēc kādiem likumiem rodas zinātnieki, kas ziedo sevi planetoloģijas atsevišķas nozares izpētei. Cilvēki ar izcilām spējām un stingru raksturu dzimst vairāk vai mazāk vienādi bieži, nevienādas ir tikai nozares, ko viņi iz­vēlas. Viņu darbību zināmā zinātnes nozarē laikam var izskaidrot ar perspektīvām, kādas tajā atklājas. Dažādi vērtējot solāristikas kla­siķus, neviens nevar neatzīt viņu talantīgumu, pat ģenialitāti. Vairākus gadu desmitus klusē­jošais Solāris-gigants pievilka vislabākos ma­temātiķus, fiziķus, slavenus biofizikas, infor­mācijas teorijas, elektrofizioloģijas nozaru speciālistus. Pēkšņi pētnieku armija no gada gadā sāka zaudēt savus vadoņus. Palika pe­lēka, bezpersoniska, pacietīga faktu krājēju, kompilatoru masa, kas realizēja ne vienu vien oriģinālu eksperimentu, bet nebija vairs ne masveida globālu ekspedīciju, ne drosmīgu, apvienojošu hipotēžu.

Solāristika sāka it kā izjukt, un tās ideju aizvien zemāko lidojumu masveidā pavadīja tikai nenozīmīgās detaļās atšķirīgas hipotēzes par solāristisko jūru deģenerāciju, iznīkšanu, involūciju. Laiku pa laikam parādījās drosmī­gāka, interesantāka pieeja, bet tās visas kaut kādā veidā apsūdzēja okeānu, atzīstot to par attīstības galējo produktu, kas sen, pirms gadu tūkstošiem pārdzīvojis visaugstākās or­ganizācijas periodu, bet tagad, vienots tikai fiziski, sairst nevajadzīgos, aplamos, agonizē- jošos radījumos. Tātad jau monumentāla, gadu simteņiem ilgstoša agonija; tādu redzēja planētu Solāris, garaudžus un mimoīdus kvali­ficējot kā audzējus, šķidrajā milzenī notieko­šajos procesos saskatot haosa un anarhijas izpausmi; visa nākamo septiņu astoņu gadu laikā izdotā zinātniskā literatūra, kaut arī, protams, tajā nebija skaidri izteiktas autoru izjūtas, ir it kā viens vienīgs apmelojums, it kā atriebība pamestajai, bez vadoņiem pali­kušajai, pelēkajai solāristu masai.

Zināju šinī solāristiskās klasikas sarakstā laikam gan nepelnīti neietilpinātus vairākus oriģināldarbus, kuru autoriem — Eiropas psi­hologiem — ar solāristiku bija kopīgs tikai tas, ka ilgā laika posmā viņi sekoja sabiedris­kās domas reakcijai, kolekcionēdami vispa­rastākos izteicienus, nespeciālistu balsis; taču tādā veidā viņi atklāja apbrīnojami ciešo sakarību starp izmaiņām šajā sabiedriskajā domā un procesiem, kas tai pašā laikā norisi­nājās zinātnieku aprindās.

Tāpat arī Planetoloģiskā institūta koordi­nācijas grupas darbībā, tur, kur lēma par pē­tījumu materiālo atbalstīšanu, notika pārmai­ņas, kas izpaudās nepārtrauktā, kaut arī pakāpeniskā solāristisko institūtu budžeta un solāristiskajām ekspedīcijām sniegto dotāciju samazināšanā.

Balsis par pētījumu sašaurināšanas nepie­ciešamību mijās ar pieprasījumiem izmantot stipri iedarbīgākus līdzekļus; šai ziņā laikam gan neviens neaizgāja tālāk par Vispasaules Kosmoloģiskā institūta administratīvo direk­toru, kurš neatlaidīgi atkārtoja, ka dzīvais okeāns nepavisam neignorē cilvēkus, bet gan vienkārši tos nepamana, tāpat kā zilonis nesa­jūt skudru uz savas muguras, un, lai pievēr­stu okeāna uzmanību, vajag pielietot spēcī­gākus impulsus un mašīnas milzeņus visas planētas apjomā. Bija amizanta detaļa, kā indīgi pasvītroja prese, — tik dārgus pasāku­mus pieprasīja Kosmoloģiskā un nevis Plane- toloģiskā institūta direktors, kurš finansēja Solāris pētīšanu, tātad tas bija devīgums uz svešas kabatas rēķina.

Un no jauna radās dažādas hipotēzes, at­dzima vecās, dažās ieviesa nebūtiskas izmai­ņas; precizēšana vai, pretēji, daudznozīmības piešķiršana līdz šim tik skaidro solāristiku, neraugoties uz tās lielo apjomu, pārvērta ar­vien juceklīgākā aklu ieliņu labirintā. Vispā­rējās vienaldzības, stagnācijas, zaudētas paš­paļāvības atmosfērā blakus Solāris okeānam veidojās cits — neauglīgu rakstu un grāmatu okeāns.

Kādus divus gadus pirms tam, kad es kā Institūta absolvents iestājos Gibariāna labora­torijā, nodibināja Metta-Irvinga fondu, kas pa­redzēja augstu apbalvojumu tam, kurš atklās, kā okeāniskās plazmas enerģiju izmantot cil­vēku vajadzībām. Arī agrāk par to tika sap­ņots, un ne vienu vien plazmatiskā recekļa kravu kosmiskie kuģi aiztransportēja uz Zemi. Ilgi un pacietīgi tika strādāts pie plaz­mas konservēšanas metodēm, izmantojot aug­stas un zemas temperatūras, mākslīgu mikro- atmosfēru un mikroklimatu (kā uz Solāris), konservējošu apstarošanu, beidzot tūkstoš ķīmisku recepšu, — un tas viss tikai tāpēc, lai vērotu vairāk vai mazāk kūtru sairšanas pro­cesu, kurš, protams, tāpat kā viss cits, tika daudzkārt aprakstīts ar vislielāko precizitāti visās stadijās — pašsagremošana, macerācija, sākotnējā un vēlākā, otrreizējā izjukšana. Analoģisku likteni piedzīvoja arī visdažādāko plazmas darinājumu paraugi. Atšķīrās vienīgi pats process, bet fināls bija identisks — viegla kā pelni, metāliski spīdoša, autofermentācijas izšķīdināta žurga. Tās sastāvu, elementu attiecības un ķīmiskās formulas spēja noskaitīt katrs nakts vidū uzmodinātais solārists.

Absolūtā neveiksme saglabāt dzīvu — kaut vai aizkavētas veģetācijas stāvoklī — bries­moņa mazu vai lielu daļiņu ārpus viņa plane- tārā organisma kļuva par cēloni pārliecībai (ko izvirzīja Menjē un Proroha skola), ka no atrisinājuma mūs šķir viens vienīgs noslē­pums, un, kad atradīsim precīzi pieskaņotu interpretācijas atslēgu, viss uzreiz kļūs skaidrs…