STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Kris, tas ir šī eksperimenta dēļ?

Viņas balss man lika nodrebēt. Jau vai­rākas stundas gulēju bez miegā, skatīdamies tumsā, vientuļš, jo nedzirdēju pat viņas elpu; iestidzis rēgaino, pusbezjēdzīgo domu sarež­ģītajos labirintos — tas piešķīra jaunas di­mensijas un jaunu saturu —, biju par Hareju aizmirsis.

— Ko… kā tu zini, ka neguļu? … — manā balsī skanēja bailes.

— Pēc tā, kā tu elpo… — viņa klusu, kā atvainojoties teica. — Negribēju tevi trau­cēt … Ja nevari, nerunā…

— Nē, kālab. Jā, tas ir šī eksperimenta dēļ. Uzminēji.

— Ko viņi no tā gaida?

— Viņi paši nezina. Kaut ko. Šīs operācijas nosaukums varētu but nevis «Domas», bet gan «Izmisums». Tagad vajadzīgs tikai viens — cilvēks, kuram būtu pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos atbildību par lēmumu, bet šo drosmes veidu vairums uz­skata par parastu gļēvulību, jo tā ir atkāpša­nās, saproti, rezignācija, cilvēka necienīga bēgšana. It ka cienīgi būtu iestigt un grimt kaut kur, ko viņš nesaprot un nekad nesa­pratīs.

Apklusu, bet, iekams paātrinātais pulss pie­rima, mani pārņēma jauna lēkme:

— Protams, nekad netrūkst ākstu ar prak­tiskiem uzskatiem. Viņi sacīja: pat ja neiz­dosies nodibināt kontaktu, tad, studējot šo plazmu — visus šos dulnos, dzīvos radījumus, kas izsprāgst no tās uz vienu diennakti, lai atkal pazustu, — mēs izzināsim matērijas no­slēpumu, it kā viņi nezinātu, ka tie ir meli, klaiņošana pa nesaprotamā valodā rakstītu bibliotēku, kur var vienīgi apbrīnot krāsai­nos grāmatu iesējumus … Kā gan citādi!

— Vairāk tādu planētu nav?

— Nav zināms. Varbūt ir, bet mēs pazīs­tam tikai šo vienu. Katrā ziņā, tas ir kaut kas ļoti reti sastopams, ne tā kā Zeme. Mēs, mēs esam parasti, mēs esam Visuma zāle un lepo­jamies ar savu parastumu, kas ir tik vispā­rīgs, un domājam, ka tanī var visu ietilpināt. Tā bija tāda shēma, ar kuru droši un paļāvīgi devāmies tālēs: urrā citām pasaulēm! Bet galu galā — kas tās tādas, šīs citas pasaules? Pakļausim tās vai paši tiksim pakļauti — nekā cita nebija šais nelaimīgajās smadzenēs, ek, nav vērts. Nav vērts.

Piecēlos, taustīdamies atradu aptieciņu, tad plakanu kārbiņu ar miega zālēm.

— Es gulēšu, mīļā, — sacīju, aizgriezda­mies tumsā. Augstu virs manis dūca ventila­tors, — Man jāguļ. Citādi pats nezinu …

Nolikos gultā. Viņa pieskārās manai rokai. Es satvēru viņas neredzamo delnu un turēju nekustīgi, kamēr mana roka atslāba miegā.

No rīta, kad uzmodos spirgts un atpūties, eksperiments man likās kaut kas maznozī­mīgs, nesapratu, kā varēju tam piešķirt tādu svaru. Arī tas, ka Hareja ies man līdzi uz la­boratoriju, mani maz uztrauca. Kad es uz da­žām minūtēm atstāju istabu, redzēju, ka visi viņas pūliņi bija veltīgi, tāpēc atsacījos no tālākiem mēģinājumiem, kaut arī viņa uzstā­jīgi tos pieprasīja (viņa bija ar mieru pat sēdēt' ieslēgta), un ieteicu viņai paņemt līdzi kādu grāmatu lasīšanai.

Vairāk par pašu procedūru mani interesēja tas, ko ieraudzīšu laboratorijā. Izņemot diez­gan lielus tukšumus sastatņu plauktos un skapjos ar medicīniskajiem stikliem (dažos skapjos trūka arī sienas, bet vienu durvju plātni greznoja zvaigžņveida plīsums, it kā te nesen būtu noticis cīniņš un tā pēdas būtu steidzīgi un rūpīgi likvidētas), šai lielajā, gaiš­zilajā zālē nebija nekā neparasta.

Snauts, kurš rosījās gar aparatūru, uzve­dās vairāk nekā apmierinoši. Harejas ieraša­nos viņš uzņēma kā kaut ko pavisam parastu un viegli paklanījās viņai no tālienes; kad viņš slapināja man deniņus un pieri ar fizio­loģisko šķīdumu, ieradās Sartoriuss. Viņš ienāca pa mazām stikla durtiņām, aiz kurām bija tumsa, tērpies baltā virsvalkā ar melnu pretradiācijas priekšautu, kas sniedzās līdz potītēm. Lietišķs, sparīgs, viņš sasveicinājās ar mani tā, it kā mēs būtu liela institūta dar­binieki uz Zemes un būtu šķīrušies tikai va­kar. Tikai tagad pamanīju, ka nedzīvo izteik­smi viņa sejai piešķir kontaktlēcas zem plak­stiem, kuras viņš nēsāja aceņu vietā.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, Sartoriuss vēroja, kā Snauts aptin manai galvai piekļau- tos elektrodus ar bandāžu, kas izveidoja kaut ko līdzīgu baltai micītei. Vairākas reizes viņš aplūkoja zāli, it kā vispār nemanīdams Ha­reju, kas salīkusi, nelaimīga sēdēja uz maza ķeblīša pie pašas sienas un izlikās, ka lasa grāmatu; kad Snauts atkāpās no mana krēsla, es pakustināju metālā un vados ieskauto smago galvu, lai redzētu, kā ieslēdz apara­tūru, bet Sartoriuss negaidīti pacēla rokas un augstā stilā ierunājās:

— Doktor Kelvin! Lūdzu mirkli uzmanības un koncentrētības! Netaisos dot nekādas pa­vēles, jo tas nevestu pie mērķa, bet jums jā­pārtrauc domāt par sevi, par mani, par ko­lēģi Snautu, par kaut kādām citām personām, lai, izslēdzot jebkuru nejaušību, varētu kon­centrēti domāt par to, ko mēs te reprezentē­jam. Zeme un Solāris, pētnieku paaudzes, kas sastāda vienotu veselu, — neraugoties uz to, ka atsevišķiem cilvēkiem ir sākums un gals, — mūsu neatlaidīgā tiekšanās nodibināt intelektuālu kontaktu, cilvēces nostaigātais, garais vēsturiskais ceļš, pārliecība, ka nā­kotnē tas tiks turpināts, gatavība pārciest jebkādus upurus un grūtības, pakārtot visas personiskās izjūtas šai mūsu misijai — lūk, temati, kuriem noteikti jāaizpilda jūsu ap­ziņa. Tiesa, asociāciju gaita nav pilnīgi atka­rīga no jūsu gribas, tomēr tas, ka jūs atroda­ties te, apstiprina manis sniegtā izklāsta autentiskumu. Ja jūs nebūsit pārliecināts, ka uzdevumu esat izpildījis, lūdzu darīt to zi­nāmu, un kolēģis Snauts ierakstu atkārtos. Laika mums pietiek …

Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar neizteik­smīgu smaidu, kas nespēja izdzēst caururb­joša stinguma izteiksmi viņa acīs. Man iekšā viss sagriezās, dzirdot ar tādu nopietnību un svarīgumu nodeklarētu frāžu plūsmu; par laimi Snauts pārtrauca ieilgušo pauzi.

— Vai var, Kris? — viņš nevērīgi un fami­liāri jautāja, ar elkoni atspiedies uz augstās encefalogrāfa pults, it kā tā būtu krēsla at­zveltne. Biju viņam pateicīgs, ka viņš uzru­nāja mani vārdā.

— Var, — es teicu, pievērdams acis.

Uztraukums, kas bija mani nogurdinājis,

izgaisa, tikko Snauts beidza piestiprināt elek­trodus un pieskārās slēdžiem; caur skropstām ieraudzīju kontrollampiņu iesārto spīdumu uz aparāta melnā paneļa. Pamazām zuda mitrā un nepatīkamā vēsuma sajūta, ko ra­dīja metāla elektrodi, kas gluži kā aukstas mo­nētas apkļāva manu galvu. Es līdzinājos pe­lēkai, neapgaismotai arēnai, kuru kā amfi­teātri no visām pusēm ieskāva neredzamu skatītāju pūlis. Manī brieda mēms, ironijas pilns nicinājums pret Sartoriusu un Misiju. Iekšējo vērotāju saspringums sāka atslābt. «Hareja?» es iedomājos, it kā eksperimentē­dams, nepatīkama nemiera pilns, gatavs uz­reiz aizmirst šo vārdu. Bet mana modrā un reizē aklā auditorija nesāka protestēt. Kādu brīdi manī bija tikai jūtīgums, žēlums, biju gatavs nest mocošus, ilgus upurus. Hareja bez formas, bez kontūrām, bez sejas piepildīja manu būtni, un piepeši cauri viņas bezperso­niskajam, izmisīgi sentimentālajam tēlam ar visu savu profesoriskā izskata autoritāti pe­lēkajā tumsā parādījās Gīze, solāristikas un solāristu tēvs. Bet ne par dubļaino izvirdumu es domāju, ne par smirdīgo atvaru, kas aprija viņa zeltītās acenes un rūpīgi sasukātās sir­mās ūsas, — redzēju tikai gravīru uz mono­grāfijas titullapas, blīvi aizšvīkoto fonu, kurā mākslinieks kā oreolā bija ietvēris viņa galvu; ne jau šīs sejas panti, bet gan tās go­dīgums, vecmodīgais saprātīgums atgādināja mana tēva seju, tā ka galu galā es nezināju, kurš no viņiem skatās uz mani. Abiem nebija kapa vietas — mūsu laikos tik bieži sasto­pama un parasta parādība, ka tā neizraisīja nekādus īpašus pārdzīvojumus.