STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Tēls jau sāka gaist, kad es uz kādu brīdi pēkšņi aizmirsu Staciju, eksperimentu, Ha­reju, melno okeānu, visu, un mani zibenīgi pārņēma pārliecība, ka tie divi vairs neeso­šie, bezgalīgi mazie, par izkaltušu purvu pār­vērstie cilvēki tika galā ar visu, ar ko viņiem nācās saskarties, un šī atklājuma radītais miers iznīcināja amorfo pūli, kas ielenca pe­lēko arēnu, mēmi gaidot manu sakāvi.

Tad aparatūru izslēdza; atskanēja divkāršs klikšķis, un manas acis apžilbināja gaisma. Pievēru plakstus, Sartoriuss pētījoši skatījās uz mani, arvien vēl stāvēdams tai pašā pozā.

Snauts, uzgriezis viņam muguru, rosījās pie aparāta, it kā tīšām klaudzinādams savas pā­rāk vaļīgās sandales.

— Kā jūs domājat, doktor Kelvin, vai iz­devās? — atskanēja Sartoriusa nepatīkamā nazālā balss.

— Jā, — es atbildēju.

— Vai jūs esat par to pārliecināts? — Sar­toriuss jautāja ar izbrīna un pat aizdomu pie­skaņu balsī.

— Jā.

Pārliecība un manas atbildes asais tonis uz mirkli izsita viņu no vēsās augstprātības slie­dēm.

— Tas … labi, — viņš noteica un paskatī­jās apkārt, it kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.

Pie krēsla pienāca Snauts un sāka noņemt bandāžu.

Es piecēlos un mazliet pastaigājos pa zāli, bet pa to laiku Sartoriuss, kurš bija pazudis tumsā, atgriezās ar jau attīstītu un nosausētu filmu. Uz pusotra desmit metru garas lentas stiepās drebošas, balti robotas līnijas, it kā uz melnās, slidenās celuloīda plēves būtu uz­stiepts zirnekļa tīkls vai būtu parādījies pe­lējums.

Man vairāk nebija nekā, ko darīt, bet es negāju prom. Tie divi iesprauda modulatora oksidētajā kasetē filmu, kuras galu, neuzticīgi saraucis uzacis, Sartoriuss apskatīja vēlreiz, it kā mēģinādams atšifrēt saturu, kas slēpts šinīs saraustītajās līnijās.

Eksperimenta pēdējo daļu vairs neredzēju. Vienīgi zināju, kas notiek, kad viņi nostājās pie sadales pultīm un ieslēdza aparatūru. Vāji, parupji ņurdot, strāva ieplūda spoļu ti­numos zem tērauda grīdas, un tikai tad ugun­tiņas pa mirdzspuldžu stateniskajām stikla virtenēm sāka skriet uz leju, liecinot, ka rent- genaparāta lielā lampa slīd pa vertikālo šahtu tai pašā virzienā, lai apstātos atvērtajā izejā. Tad uguntiņas apstājās uz skalas vis­zemākajām iedaļām, un Snauts sāka palie­lināt spriegumu, kamēr bultiņas, pareizāk, bal­tās svītriņas, kas tās aizstāja, līgojoties izda­rīja puspagriezienu pa labi. Strāvas dūkoņa bija tikko dzirdama, nekas vairāk nenotika, kasetes ar filmām rotēja zem apvalka, tā ka to pat nevarēja manīt, kadru skaitītājs klusi tikšķēja kā pulksteņa mehānisms.

Hareja skatījās pāri grāmatai te uz mani, te uz viņiem. Es piegāju viņai klāt. Viņa jau­tājoši paskatījās. Eksperiments jau bija bei­dzies. Sartoriuss lēnām piegāja pie aparāta lielās konusveida galviņas.

— Ejam?… — Hareja jautāja tikai ar lūpām.

Pamāju ar galvu. Viņa piecēlās. Ne no viena neatvadoties — tas izskatītos pārāk ne­jēdzīgi —, pagāju garām Sartoriusam.

Augšējā koridora augstos logus piepildīja ārkārtīgi skaists riets. Tas nebija parastais drūmais, izblīdušais sārtums, likās, ka aizmig­loti mirdzošās, iesarkanu nianšu pārpilnās de­besis ir nobārstītas ar vissmalkākajiem sud­raba putekļiem. Okeāna bezgalīgā līdzenuma

smagie, nekustīgie, melnie viļņi, it kā atbildot uz šo silto mirdzumu, šķita metam mīkstu, rudi violetu, dzirkstošu atspulgu. Tikai pašā zenītā debess stūrgalvīgi palika spilgti sar­kanbrūna.

Es pēkšņi apstājos apakšējā gaiteņa vidū. Gluži vienkārši nespēju domāt par to, ka at­kal kā cietuma kamerā mēs būsim ieslēgti kabīnē, no kuras redzams tikai okeāns.

— Harej, — es teicu, — zini… es labprāt iegrieztos bibliotēkā… Vai tev nav nekas pretī? …

— O, ar lielāko prieku, pameklēšu kaut ko lasāmu, — viņa atbildēja ar mazliet neda­bisku možumu.

Jutu, ka kopš vakardienas starp mums ir kaut kāda neaizbērta plaisa un ka man jābūt ar viņu kaut mazliet sirsnīgākam, bet mani pārņēma pilnīga apātija. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai to nokratītu.

Mēs griezāmies pa koridoru atpakaļ, vēlāk, tikuši pāri slīpumam, nokļuvām līdz mazai priekštelpai. Te bija trīs durvis, starp tām ziedi aiz kristāla stikliem, gluži kā puķu vei­kala skatlogā.

Vidējās durvis, kas veda uz bibliotēku, no abām pusēm sedza grumbuļaina mākslīgā āda; iedams garām, allaž vairījos tai pieskar­ties. Iekšā, lielā, apaļā zālē zem bāli sudrabo­tiem griestiem ar stilizētām saulēm, bija ne­daudz vēsāks.

Nobraucu ar roku pa solāristiskās klasikas grāmatu mugurām un jau gribēju paņemt Gīzes pirmo sējumu, kur ar zīdpapīru segtajā

titullapā bija šis portrets gravīra, kad negai­dīti uzdūros biezam astotdaļformātā izdotam Gravinska sējumam, kuru pagājušajā reizē nebiju pamanījis.

Iesēdos mīkstā krēslā. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras Hareja šķirstīja kādu grā­matu; dzirdēju, kā lapas viegli čaukst zem vi­ņas pirkstiem. Gravinska rokasgrāmata bija alfabētiskā kārtībā sarindotu solāristisko hi­potēžu krājums, no «Abioloģisks» līdz «2ig- laiņi». Kompilators, kurš nekad pat nav re­dzējis Solāris, izurbās cauri visām monogrā­fijām, ekspedīciju protokoliem, atsevišķiem rakstiem un iepriekšējiem ziņojumiem un iz­veidoja katalogu, kas mazliet atbaidīja ar formulējumu lapidaritāti, jo tie vietvietām kļuva pliekani un nokāva domu izsmalcināto sarežģītību, ar kādu tie bija dzimuši; starp citu, enciklopēdiskā ziņā šis darbs drīzāk bija kuriozs: tas bija izdots pirms divdesmit ga­diem, un pa šo laiku izauga jaunu hipotēžu kalni, kas vienā sējumā vairs nevarētu ietilpt. Pārskatīju autoru, pareizāk sakot, bojā gā­jušo autoru alfabētisko sarakstu, retais no tiem vēl bija dzīvs, aktīvi solāristikā nedar­bojās tikpat kā neviens. Visa šī visdažādākos virzienus aptverošā intelektuālā bagātība ra­dīja iespaidu, ka vienai no hipotēzēm taču jābūt pareizai, likās neiespējami, ka īstenība būtu absolūti citāda, vēl savādāka nekā izvir­zīto hipotēžu miriādes. Gravinskis sastādīja grāmatai priekšvārdu, kurā viņš sev zināmos gandrīz sešdesmit solāristikas gadus sadalīja periodos. Pirmajā periodā, kad notika Solāris

agrīnie pētījumi, neviens neizvirzīja hipo­tēzes apzināti. Tad tīri intuitīvi, no «veselā saprāta» pozīcijām tika pieņemts, ka okeāns ir nedzīvs ķīmisks konglomerāts, planētu ap­tveroša nejauka recekļveida masa, kas ar savu «kvazivulkānisko» darbību rada visbrī­numainākās formas un, pateicoties savdabī­gam procesu automātismam, stabilizē nepa­stāvīgo orbītu, līdzīgi tam, kā svārsts paliek reiz dotajā svārstību plaknē. Tiesa gan, jau pēc trim gadiem. Maženons izteicās par «ga- lertveida mašīnas» dzīvo dabu, tomēr Gravin- skis uzskatīja, ka bioloģiskās hipotēzes radu­šās deviņus gadus vēlāk, kad Maženona izvirzītā tēze sāka iegūt arvien kuplāku pie­kritēju skaitu. Turpmākajos gados radās dau­dzi ar biomatemātiskām analīzēm pamatoti, detalizēti, teorētiski dzīvā okeāna modeļi. Trešais periods bija zinātnieku līdzšinējo, tik­pat kā monolīto uzskatu sairuma periods.

Šai periodā parādījās daudz dažādu skolu, kas nikni cīnījās savā starpā. Tas bija Panmal- lera, Štrobla, Freihausa, Legreija, Osipoviča darbošanās laiks, kad viss Gīzes atstātais man­tojums tika pakļauts iznīcinošai kritikai. Tais gados parādījās pirmie atlanti, katalogi, asi- metriādu stereofotogrāfijas (līdz tam uzska­tīja, ka šie veidojumi nepakļaujas pētīšanai); lūzumu ienesa jauni, no tālienes vadāmi apa­rāti, kurus sūtīja kolosu nemierīgajās dzīlēs, kas ik sekundi draudēja ar sprādzienu. Tad blakus trakulīgām diskusijām sāka parādīties atsevišķas, nievājoši noklusētas minimālistis- kas hipotēzes; tās sludināja: ja realizēt izdau­dzināto «kontaktu» ar «saprātīgo briesmoni» neizdosies, pat tad, pētot stingstošās mimoi- dālās būves un balonveida kalnus, ko okeāns izspļauj, lai no jauna aprītu, mēs ievērojami bagātināsim zināšanas ķīmijā, fizikālajā ķī­mijā, iegūsim jaunus datus gigantisko mole­kulu struktūras jomā; bet ar šādu tēžu pie­kritējiem neviens pat neielaidās polemikā. Tas taču bija periods, kad dzima vēl šodien aktuālie tipu metamorfozes katalogi vai Franka bioplazmatiskā mimoīdu teorija, kas gan tika noraidīta kā maldīga, taču palika kā lielisks intelektuālā vēriena un loģiskā kon­struktīvisma piemērs.