STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Kad būsit gatavi? — es jautāju.

— Mēs varētu sākt kaut vai šodien, bet ieraksts prasīs vēl mazliet laika.

— Ieraksts? Tu runā par encefalogrammu?

— Nu jā, tu taču piekriti. Bet kas ir? — viņš aprāvās.

— Nē, nekas.

— Es klausos, — Snauts ierunājās, kad starp mums atkal sāka milzt klusums.

— Viņa jau zina … par sevi, — es pazemi­nāju balsi gandrīz vai līdz čukstam.

Viņš pacēla uzacis.

— Jā?

Man šķita, ka viņš nav pa īstam pārsteigts. Kāpēc tad viņš izlikās? Pēkšņi man vairs ne­gribējās runāt, taču es pārvarēju sevi. «Kaut vai lojalitātes pēc,» es nodomāju, «ja jau nekas cits vairs nav palicis.»

— Viņa sāka nojaust kopš mūsu sarunas bibliotēkā, vēroja mani, salīdzināja, pēc tam atrada Gibariāna magnetofonu un noklausījās lenti…

Viņš joprojām vēl balstījās pret skapi, tikai acīs pavīdēja vājš spīdums. Stāvēdams pie pults, tieši sev pretī redzēju uz koridora pusi atdarītas durvis. Ierunājos vēl klusāk:

— Šonakt, kad gulēju, viņa mēģināja izda­rīt pašnāvību. Šķidrais skābeklis …

Kaut kas nočabēja, klusāk nekā papīrs caurvējā. Sastingu, cenšoties saklausīt, kas notiek koridorā, bet skaņas avots atradās tuvāk. Iegrauzās it kā pele … Pele! Absurds. Te nebija nekādu peļu. Skatījos caur pieri uz Snautu.

— Klausos, — viņš mierīgi teica.

— Protams, viņai tas neizdevās… vārdu sakot, viņa zina, kas viņa ir.

— Kāpēc tu man to stāsti? — viņš negai­dīti jautāja.

Uzreiz neaptvēru, ko lai atbildu.

— Gribu, lai tu orientētos… lai zinātu, kā ir.

— Es brīdināju tevi.

— Gribi pateikt, ka tu zināji, — es neviļus pacēlu balsi.

— Nē. Protams, ne. Bet es skaidroju tev, kā tas ir. Katrs «viesis», kad parādās, īstenībā ir tikai fantoms un bez haotiskā atmiņu un tēlu mistrojuma, kas smelts no sava… Ādama … patiesību sakot, nav it nekas. Jo ilgāk viņš ir ar tevi kopā, jo vairāk līdzinās

cilvēkam. Tāpat iegūst patstāvību, līdz zinā­mai robežai, protams. Tāpēc, jo ilgāk tas tur­pinās, jo grūtāk …

Viņš nepateica līdz galam. Paskatījās uz mani caur pieri un negribot izmeta:

— Viņa zina visu?

— Jā, es tev jau teicu.

— Visu? Arī to, ka vienreiz jau te bija un ka tu …

— TOC \o "1-3" \h \z Nē!

Viņš pasmīnēja.

— Paklau, Kelvin, ja līdz tādai pakāpei… ko īsti tu taisies iesākt? Atstāt Staciju?

— Jā.

— Kopa ar viņu?

— Jā.

Viņš klusēja, it kā apdomadams atbildi, bet viņa klusēšanā bija vēl kaut kas … Kas? At­kal šī netveramā čaboņa tepat kaut kur, it kā aiz plānās sienas. Viņš sakustējās krēslā.

— Lieliski, — viņš sacīja. — Ko tu tā ska­ties? Domāji, ka stāšos tev ceļā? Darīsi, kā patīk, mans dārgais. Kā tas izskatītos, ja pie­devām pie visa mēs vēl sāktu pielietot spai­dus! Netaisos tevi pārliecināt, pateikšu tikai tik daudz: necilvēciskā situācijā tu pūlies izturēties kā cilvēks. Varbūt tas ir skaisti, bet veltīgi. Starp citu, arī par to, ka tas ir skaisti, neesmu pārliecināts, jo muļķība nevar būt skaista. Bet ne jau tas ir galvenais. Tu atsa­kies no tālākiem eksperimentiem, gribi aiz­iet, ņemot viņu līdzi. Tā?

— Tā.

— Bet arī tas ir … eksperiments. Skaidrs?

— Kā tu to saproti? Vai viņa … varēs? … Ja kopā ar mani, tad neredzu …

Runāju aizvien lēnāk, līdz pavisam ap­klusu. Snauts nopūtās.

— Mēs visi te pielietojam strausa politiku, Kelvin, bet mēs vismaz to zinām un netēlojam cildenumu.

— Es neko netēloju.

— Labi, negribēju tevi aizvainot. Ņemu at­pakaļ savus vārdus par cildenumu, bet strausa politika paliek spēkā. Tu to pielieto sevišķi bīstamā formā. Tu apmelo sevi un viņu, un atkal sevi. Vai tu zini no neitrīno matērijas būvētas sistēmas stabilizācijas no­sacījumus?

— Nē. Arī tu nezini. To neviens nezina.

— Protams. Bet mēs zinām, ka tāda sistēma ir nestabila un spēj eksistēt, vienīgi pateico­ties nepārtrauktam enerģijas pieplūdumam. Zinu to no Sartoriusa. Šī enerģija rada stabi­lizējošu virpuļlauku. Tātad: vai šis lauks at­tiecībā pret «viesi» ir ārpusē? Vai arī lauka avots atrodas viņa ķermenī? Vai tu saproti starpību?

— Jā, — es lēni pateicu. — Ja tas ir ār­pusē, tad … viņa tad … tāds …

— Tad, attālinoties no Solāris, sistēma sairs, — viņš pabeidza manā vietā. — To pa­redzēt mēs nespējam, bet tu taču jau izdarīji eksperimentu. Šī raķetīte, ko uzšāvi… arvien riņķo, zini. Es vaļas brīdī pat aprēķināju tās kustības elementus. Vari startēt, iziet orbītā, pietuvoties un pārbaudīt, kas noticis ar … pasažieri…

— Tu esi traks! — es iekliedzos.

— Tu tā domā? Nu … bet ja nu … atvilkt viņu šurp, šo raķetīti? To var izdarīt. Tā ir vadāma no tālienes. Nocelsim to no orbītas un …

— Izbeidz!

— Atkal nē? Tad ir vēl viens paņēmiens, ļoti vienkāršs. Pat nevajag nosēdināt Stacijā. Tieši otrādi, lai riņķo tālāk. Mēs tikai nodibi­nāsim radiosakarus; ja viņa dzīva, tad atsauk­sies un …

— Bet… bet tur jau sen izbeidzies skā­beklis! — es ar pūlēm izdabūju.

— Varbūt viņa iztiek bez skābekļa. Nu, pa­mēģināsim?

— Snaut… Snaut…

— Kelvin … Kelvin … — viņš mani sir­dīgi izmēdīja. — Padomā, kas tu esi par cil­vēku. Ko tu gribi aplaimot? Glābt? Sevi? Viņu? Kuru? Šo vai to citu? Abām tev vairs nepietiek dūšas? Pats redzi, pie kā tas noved! Saku tev pēdējo reizi: pašreizējā situācija at­rodas ārpus morāles ietvariem.

Piepeši es izdzirdu to pašu skaņu, ko iepriekš, it kā kāds ar nagiem skrāpētu sienu. Nezinu, kāpēc mani pārņēma dziļš, pasīvs miers. Man šķita, ka visu šo situāciju, mūs abus, visu pārējo es redzu no liela attāluma, apgrieztā binoklī: viss bija sīks, mazliet smieklīgs, nesvarīgs.

— Labi, — es teicu. — Un kas, pēc tavām domām, man būtu jādara? Jānovāc viņa? Rīt ieradīsies tāda pati, tiesa? Un vēlreiz? Un tā

katru dienu? Cik ilgi? Kālab? Kas man no tā tiks? Un tev? Sartoriusam? Stacijai?

— Nē, tu man vispirms atbildi. Startēsi kopā ar viņu un, teiksim, būsi topošu pār­maiņu liecinieks. Pēc pāris minūtēm redzēsi savā priekšā …

— Ko tad? — es kodīgi jautāju. — Bries­moni? Dēmonu, vai?

— Nē. Visparastāko agoniju. Tu tiešām jau noticēji viņu nemirstībai? Galvoju tev, ka viņi mirst… Ko tad iesāksi? Atgriezīsies pēc … rezerves?

— Rimsties!!! — es sažņaudzu dūres.

Viņš vēroja mani ar iecietīgu smīnu pie­miegtajās acīs.

— Ak tad man jāpierimst? Zini, tavā vietā es pārtrauktu šo sarunu. Labāk dari ko citu, piemēram, atriebības pēc vari nopērt ar žaga­riem okeānu. Kas nedod tev miera? Tātad ja … — viņš ar roku izdarīja pārspīlētu atva­dīšanās žestu, vienlaicīgi paceldams acis uz griestiem, it kā sekojot kādai tālē izgaistošai būtnei, — tad tu būtu nelietis? Bet, ja citādi, tad ne? Smaidīsi, kad gribēsies kaukt, izrādīsi prieku un mieru, kad tev gribēsies kost pirk­stos, un nebūsi nelietis? Bet ja nu te nevar neatrasties? Ko tad? Plosīsies Snauta priekšā, kurš ir pie visa vainīgs, jā? Nu tad papildus tu esi arī idiots, mans dārgais …

— Tu runā par sevi, — es atteicu ar nokārtu galvu. — Es … mīlu viņu.

— Kuru? Savas atmiņas.

— Nē. Viņu. Stāstīju tev, ko viņa gribēja izdarīt. Tā nerīkotos neviens … īsts cilvēks.