STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Pats atzīsti sacīdams …

— Nepiesienies vārdiem.

— Labi. Tātad viņa tevi mīl. Bet tu gribi viņu mīlēt. Tas nav viens un tas pats.

— Tu maldies.

— Kelvin, man ļoti žēl, bet tu pats iesāki runāt par šīm savām intīmajām attiecībām. Nemīli. Mīli. Viņa gatava šķirties no dzīves. Tu arī. Ļoti aizgrābjoši, ļoti skaisti, cēli, viss, ko vien vēlies. Bet tam visam šeit nav vietas. Nav. Saproti? Nē, tu to nevēlies saprast. Tu esi iesaistīts tādu spēku darbībā, pār kuriem mēs nevaldām, riņķveida procesā, un viņa ir šī procesa sastāvdaļa. Fāze. Atkārtots ritms. Ja viņa būtu… ja tevi vajātu briesmonis, gatavs tavā labā izdarīt visu, tu nesvārstītos ne mirkli, lai tiktu no tā vaļā. Vai nav tiesa?

— Tiesa.

— Bet varbūt… varbūt viņa tieši tāpēc nav šāds briesmonis! Tas sasaista tev rokas? Tieši par to arī ir runa, lai rokas tev būtu sa­saistītas!

— Tā ir vēl viena hipotēze klāt tam mil­jonam bibliotēkā. Snaut, liecies mierā, viņa ir… nē. Negribu par to ar tevi runāt.

— Labi. Pats iesāki. Bet padomā tikai par to, ka būtībā viņa ir spogulis, kurā atspogu­ļojas daļa no tavām smadzenēm. Ja viņa ir apbrīnojami skaista, tad tāpēc, ka brīnumaini skaistas bija tavas atmiņas. Tu devi recep­tūru. Riņķveida process, neaizmirsti!

— Ko tad tu gribi no manis? Lai es viņu … lai es viņu likvidētu? Es jau tev jautāju: kā­lab man tas būtu jādara? Tu neatbildēji.

— Tūlīt atbildēšu. Es tev neuzplijos ar šo sarunu. Nebāzu degunu tavās darīšanās. Ne­esmu devis tev nekādas pavēles, ne arī aiz­liegumus un nedarītu to, pat ja varētu. Tu pats atnāci šurp un izstāstīji man visu, un zini, kāpēc? Nē? Lai tiktu vaļā no tā. Nomestu no pleciem. Pazīstu šo smagumu, mans dār­gais! Jā, jā, nepārtrauc mani! Es tevi netrau­cēju, bet tu, tu gribi, lai es traucētu. Ja es nostātos tev ceļā, varbūt tu man pat galvu pārsistu, tad tev būtu darīšana ar mani, ar kādu, kas veidots no tās pašas miesas un asi­nīm kā tu un pats justu kā cilvēks. Bet ta­gad … nevari tikt ar to galā un tāpēc diskutē ar mani… bet būtībā pats ar sevi! Tu vēl man tikai pasaki, ka tevi nomāktu ciešanas, ja viņa piepeši pazustu, nē, nesaki neko.

— Nu, zini! Atnācu, lai lojalitātes pēc tev pateiktu, ka taisos kopā ar viņu atstāt Sta­ciju, — es aizstāvējos no viņa uzbrukumiem, bet mani vārdi pat mani pašu nepārliecināja.

Snauts paraustīja plecus.

— Ļoti iespējams, ka tev jāpaliek pie sa­vām domām. Ja es vispār izteicos par šo jau­tājumu, tad vienīgi tāpēc, ka tu rāpies aizvien augstāk, bet kritiens no liela augstuma, pats saproti. .. Uznāc rīt no rīta ap deviņiem augšā, pie Sartoriusa … Uznāksi?

— Pie Sartoriusa? — es nobrīnījos. — Viņš taču nevienu neielaiž, tu teici, ka pat piezva­nīt nevar.

— Tagad viņš kaut kā iekārtojies. Mēs par to nerunājam, pats zini. Tu esi… pavisam kas cits. Bet nav svarīgi. Atnāksi rīt?

— Atnākšu, — es atbildēju.

Skatījos uz Snautu. Viņa kreisā roka, it kā nejauši, ieslīdēja skapja durvīs. Kad tās pa­vērās? Droši vien sen, bet, iekarsis šajā man nepatīkamajā sarunā, nepievērsu tam uzma­nību. Cik nedabiski tas izskatījās … it kā … viņš tur kaut ko slēptu. Vai it kā viņu kāds turētu aiz rokas. Aplaizīju lūpas.

— Snaut, ko tu? …

— Ej prom, — viņš teica klusi un pavisam mierīgi. — Ej prom.

Izgāju un aizvēru durvis, ko apgaismoja sārta, dziestoša blāzma. Hareja sēdēja uz grī­das kādus desmit soļus tālāk, pie pašas sie­nas. Ieraudzījusi mani, viņa pietrūkās kājās.

— Redzi? … — viņa skatījās uz mani mir­dzošām acīm. — Izdevās, Kris … Esmu tik priecīga. Varbūt… varbūt būs arvien la­bāk …

— O, noteikti, — es izklaidīgi atteicu.

Mēs soļojām atpakaļ uz savu kabīni, bet

es lauzīju galvu par šī idiotiskā skapja pro­blēmu. Tātad, tātad viņš slēpa tanī? … Un visa šī saruna? … Man tā kaisa vaigi, ka ne­viļus sāku tos berzēt. Mans dievs, kāds ne­prāts! Un ko tad īsti mēs nolēmām? Neko? Tiesa gan, rīt no rīta …

Un pēkšņi mani sagrāba bailes, gandrīz tā­pat kā pēdējā naktī. Mana encefalogramma. Visu smadzenēs notiekošo procesu pilnīgs pieraksts, pārveidots staru kūļa svārstībās, tiks nosūtīts uz leju. Šī neaptveramā, bezga­līgā briesmoņa dzīlēs. Kā Snauts teica: «Ja viņa pazustu, tev būtu drausmīgi jācieš, ko? …» Encefalogramma — tas ir pilnīgs pie­raksts. Tiek fiksēti arī neapzinātie zemapziņas procesi. Bet ja es gribu, lai viņa pazūd, dabū galu? Vai citādi mani tik ļoti pārsteigtu tas, ka viņa nenomira pēc šī briesmīgā pašnāvī­bas mēģinājuma? Vai var atbildēt par savu zemapziņu? Ja es par to neatbildu, kas tad atbild? … Kāds idiotisms! Kāda velna pēc piekritu, lai tieši manu, manu … Varu, pro­tams, šo pierakstu provizoriski izstudēt, bet iztulkot taču nepratīšu. To neviens nespēj. Speciālistu spēkos ir noteikt vienīgi to, par ko izmēģinājuma objekts ir domājis, bet ti­kai pašos vispārējos vilcienos: ka viņš, pie­mēram, risinājis matemātikas uzdevumu, bet pateikt, tieši kādu, neviens neprot. Apgalvo, ka tas nav iespējams, jo encefalogramma ir ļoti daudzu vienlaicīgi notiekošu procesu ne­jaušs sajaukums un vienīgi daļai no tiem pie­mīt psihiska «odere» … Bet zemapziņa? … Par to vispār nevēlas runāt, kur nu vēl tulkot atmiņas attēlus, apdzisušus vai neapdzisu- šus… Bet kāpēc es tik ļoti baidos? Pats taču no rīta teicu Harej ai, ka šis eksperiments neko nedos. Bet, ja jau mūsu neirofiziologi neprot tulkot pierakstus, kā tad šis pavisam svešais, melnais, šķidrais milzis …

Bet viņš iekļuvis manī, nezinu, kādā veidā, lai izmērītu visu manu atmiņu un atrastu tās visvārīgāko atomu. Kā var par to šaubīties? Un absolūti bez palīdzības, bez jebkādas «staru transmisijas» viņš izlauzies cauri div­kārt hermetizētajām bruņām, cauri smagajai

Stacijas čaulai, atrada tur manu ķermeni un aizgāja ar laupījumu …

— Kris?… — Hareja klusi iesaucās.

Stāvēju pie loga, pievērsis stingu skatienu

tumšajām debesīm. Smalks, šinī ģeogrāfis­kajā platumā neparasts plīvurs aizsedza zvaigznes. Vienveidīga plāna mākoņu sega peldēja tik augstu, ka saule, kas atradās dziļi zem apvāršņa, piešķīra mākoņiem tikko ma­nāmu sārti sudrabotu spīdumu.

Ja viņa pazudīs pēc tam, tas nozīmēs, ka es gribēju to, ka es nogalināju viņu. Neiet uz turieni? Viņi nevar mani piespiest. Bet ko es viņiem teikšu? To — ne. To es nevaru. Tātad vajag izlikties, vajag melot, atkal no jauna un vienmēr. Bet tas tāpēc, ka manī varbūt dzīvo šausmīgas, noziedzīgas domas, varbūt lieliski nolūki, cerības, tikai es neko par to nezinu. Cilvēks devies atklāt citas pasaules, citas civilizācijas, neuzzinājis līdz galam pats savus slepenos kaktiņus, aklās ieliņas, akas, aizbarikadētās, tumšās durvis. Nodot Hareju viņiem… aiz kauna? Nodot tikai tāpēc, ka man trūkst drosmes?

— Kris… — Hareja nočukstēja vēl klu­sāk nekā pirms tam.

Drīzāk sajutu nekā dzirdēju, kā viņa bez trokšņa piegāja pie manis, bet izlikos, ka ne­esmu manījis. Šinī brīdī gribēju būt viens. Man vajadzēja būt vienam. Vēl nebiju izšķī­ries, neko nebiju nolēmis. Skatīdamies tum­stošajās debesīs, zvaigznēs, kuras bija tikai spokaina Zemes zvaigžņu ēna, es stāvēju ne­kustēdamies, bet tukšumā, kas nomainīja neprātīgo domu virpuli, bez vārdiem auga nedzīva, vienaldzīga pārliecība, ka tur, man nepieejamos apziņas dziļumos, jau esmu izvē­lējies, taču izlikos, ka nekas nav noticis, un man nebija pat tik daudz spēka, lai varētu sevi nicināt.