STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Pēdējie vārdi pārgāja vaidā. Elsodama viņa nokrita uz grīdas, šis kliedziens it kā satrici­nāja manī kaut ko, ar vienu lēcienu atrados viņai blakus, apskāvu plecus, viņa aizsargā­jās, grūda mani prom, elsojot bez asarām, kliedza:

— Laid! Laid! Tev pretīgi! Zinu! Es tā ne­gribu! Negribu! Tu taču redzi, pats redzi, ka tā neesmu es, neesmu es, neesmu es …

— Klusē! — es kliedzu, purinādams viņu, mēs abi neapzināti kliedzām, nometušies ceļos viens otram pretī. Harej as galva svaidījās, ba­dot man plecā, spiedu viņu sev klāt no visa spēka. Piepeši sastingām, smagi elpojot. Ūdens vienmērīgi pilēja no krāna.

— Kris, — viņa nomurmināja, piespiez­dama seju pie manām krūtīm, — saki, kas jādara, lai manis nebūtu, Kris …

— Izbeidz! — es iekliedzos.

Viņa pacēla seju. Cieši skatījās manī.

— Kā? … Tu arī nezini? Neko nevar izda­rīt? Neko?

— Harej… apžēlojies.

— Es gribēju… tu taču redzeji. Nē. Ne. Laid, nevēlos, ka tu man pieskaries! Tev pre­tīgi.

— Nav tiesa!

— Tu melo. Tev jāizjūt pretīgums. Es… es pati… arī. Ja es varētu. Ja es tikai varētu…

— Tu padarītu sev galu?

— Jā.

— Bet es negribu, saproti? Negribu, ka tu sevi nogalini. Gribu, lai tu būtu šeit, ar mani, un nekā cita man nevajag!

Milzīgas, pelēkas acis pētīja mani.

— Kā tu melo… — viņa sacīja pavisam klusi.

Es palaidu viņu un piecēlos. Viņa apsēdās uz grīdas.

— Saki —• kas man jādara, lai tu noticētu, ka runāju to, ko domāju? Ka tā ir patiesība. Ka citas nav.

— Tu nevari runāt patiesi. Es neesmu Ha­reja.

— Bet kas tad?

Hareja ilgi klusēja. Vairākas reizes nodre­bēja viņas zods, tad viņa nokāra galvu un nočukstēja:

— Hareja … bet… bet es zinu, ka tie ir meli. Tā nebiju es … ko tu mīlēji tur, agrāk …

— Jā, — es teicu. — Bijušā vairs nav. Tas ir miris. Bet šeit es mīlu tevi. Saproti?

Viņa pakratīja galvu.

— Tu esi labs. Nedomā, ka neprotu nover-; tēt visu, ko tu darīji. Tu to darīji pēc iespējas

labāk, kā prati. Bet ar to nekas nav līdzēts. Kad pirms trim dienām agrā rītā sēdēju pie tavas gultas un gaidīju, kad tu pamodīsies, es nezināju nekā. Man liekas, ka tas bija ļoti, ļoti sen. Es uzvedos tā, it kā būtu sajukusi prātā. Man galvā bija kaut kas līdzīgs miglai. Nezināju, kas bijis agrāk, kas vēlāk, ne par ko nebrīnījos, itin kā pēc narkozes vai ilgas slimības. Un pat domāju, ka varbūt esmu sli­mojusi, tikai tu negribi man to pateikt. Bet vēlāk arvien vairāk notikumu lika man do­māt. Tu zini, kādi notikumi. Man kaut kas atausa jau pēc tavas sarunas bibliotēkā ar šo, kā viņu sauc, ar Snautu. Kad tu man negribēji neko paskaidrot, naktī piecēlos un ieslēdzu magnetofonu. Samelojos tikai to vienu vie­nīgo reizi, jo pēc tam es magnetofonu no­slēpu, Kris. Kā sauca to, kurš runāja?

— Gibariāns.

— Jā, Gibariāns. Tad sapratu visu, bet ta­gad, atklāti runājot, neko vairs nesaprotu. Nezināju vienu lietu, ka es nevaru … ka es neesmu … ka tas tā beigsies … bez beigām. Par to viņš neko neteica. Varbūt arī teica, bet tu pamodies, un es izslēdzu aparātu. Taču pa­guvu dzirdēt pietiekami daudz, lai saprastu, ka neesmu cilvēks, tikai instruments vien.

— Ko tu runā!

— Jā. Tavas reakcijas pētīšanai vai kaut kas tamlīdzīgs. Katram no jums ir tāds … tāda kā es. Tas balstās uz atmiņām vai priekš­statiem, ir apslēpts. Kaut kas tamlīdzīgs. Galu galā tu to visu zini labāk nekā es. Viņš stās­tīja par tik šausmīgām, neticamām lietām, un, ja viss nebūtu saskanējis, es droši vien ne­ticētu!

— Kas saskanēja?

— Kaut vai tas, ka man nav vajadzīgs miegs un ka man vienmēr jābūt kopā ar tevi. Vakarrīt es vēl domāju, ka tu mani neieredzi, un tāpēc biju nelaimīgā. Dievs, kāda es biju muļķe! Bet pasaki, pats pasaki — vai es va­rēju iedomāties? Viņš taču ieredzēja to, savu, bet kā viņš par to izteicās! Tikai tad sapratu: lai es daru ko darīdama, gribu to vai negribu, tev tas allaž būs mocības. Un pat vēl ļaunāk, jo moku rīki ir nedzīvi un nevainīgi — kā akmens, kas var nokrist un izdzēst dzīvību. Bet, ka rīks varētu labu vēlēt un mīlēt, to es nespēju iedomāties. Es gribētu tev izstāstīt kaut vai to, ko pārdzīvoju tad, vēlāk, kad sa­pratu, kad klausījos šo lentu. Varbūt no tā tev būtu kāds labums. Es pat mēģināju to pierakstīt…

— Tad tāpēc tu ieslēdzi gaismu? — es jau­tāju, ar pūlēm izdabūdams skaņas caur aiz­žņaugto rīkli.

— Jā. Bet nekas no tā neiznāca. Jo es meklēju sevī, zini… viņus — šo kaut ko citu, tici man, biju pavisam neprātīga! Kādu laiku man likās, ka zem ādas man nav ķermeņa, ka manī ir kaut kas cits, ka es esmu tikai, tikai virspuse. Lai tevi piemānītu. Saproti?

— Saprotu.

— Kad naktī stundām ilgi guli nomodā, var aizdomāties ļoti tālu un ļoti dīvainos vir­zienos, zini…

— Zinu .

— Bet es jutu sirdi, un ari atcerējos, ka tu pētīji manas asinis. Kādas ir manas asinis — pasaki man, pasaki atklāti! Tagad taču var.

— Tādas pašas kā man.

— Patiešām?

— Zvēru tev!

— Ko tas nozīmē? Zini, pēc tam domāju, ka varbūt tas ir kaut kur manī noslēpts, ka tas ir… var taču būt ļoti niecīgs. Bet nezi­nāju, kur. Tagad uzskatu, ka būtībā no manas puses tā bija izvairīšanās, jo ļoti baidījos no tā, ko gribēju izdarīt, un meklēju kādu citu izeju. Bet, Kris, ja man ir tādas pašas asinis … ja ir tā, kā tu saki, tad… Nē, tas nav iespē­jams. Es taču vairs nedzīvotu, tiesa? Tas no­zīmē, ka kaut kas tomēr ir, bet kur? Varbūt

galvā? Bet es taču domāju pavisam parasti… un neko nezinu … Ja es domātu ar to, tad uzreiz visu zinātu un nemīlētu tevi, tikai izlik­tos un zinātu, ka izliekos… Kris, lūdzu, izstāsti man visu, ko zini, varbūt tomēr izdo­sies kaut ko izdarīt?

— Ko izdosies izdarīt?

Viņa klusēja.

— Tu vēlies mirt?

— Laikam, jā.

Atkal iestājās klusums. Viņa bija sarāvu­sies čokurā, es stāvēju viņai blakus, skatījos tukšajā zālē, uz emaljētās iekārtas baltajām plātnēm, uz izmētātajiem spīdīgajiem instru­mentiem, — itin kā meklējot kaut ko ļoti va­jadzīgu, un nevarēju to atrast.

— Harej, vai es arī drīkstu kaut ko pasacīt?

Viņa gaidīja.

— Pareizi, tu neesi gluži tāda pati kā es. Bet tas nenozīmē, ka tu būtu sliktāka. Tieši otrādi. Galu galā vari domāt par to, ko vien gribi, bet, pateicoties tam… tu esi dzīva.

Kaut kāds bērnišķīgs, žēls smaids parādījās viņas sejā.

— Vai tas nozīmē, ka esmu… nemirstīga?

— Nezinu. Katrā ziņā daudz nemirstīgāka par mani.

— Tas ir briesmīgi, — viņa nočukstēja.

— Varbūt ne tik ļoti, kā tev liekas.

— Bet tu negribētu būt manā vietā …

— Hareja, visdrīzāk tas ir tavas … predis- tinācijas jautājums, tā es to nosauktu. Sa­proti, šeit, Stacijā, tava predistinācija būtībā ir tikpat tumša kā manējā un katra no mums. Tie turpinās Gibariāna eksperimentu, un var notikt viss …

— Vai nekas.

— Vai nekas, un teikšu tev, ka es gribētu, lai nenotiek nekas, ne jau baiļu dēļ (kaut gan arī tām varbūt ir sava loma, nezinu), bet tāpēc, ka tas neko nedos. Lūk, vienīgais, par ko esmu pilnīgi pārliecināts.

— Neko nedos, bet kāpēc? Tu runā par šo … okeānu?

Viņa nodrebēja.

— Jā. Par kontaktu. Domāju, ka būtībā tas ir ļoti vienkārši. Kontakts nozīmē kaut kādu zināšanu, jēdzienu, kaut vai rezultātu ap­maiņu, bet ja nu nav ar ko mainīties? Ja zilo­nis nav ļoti liela baktērija, tad arī okeāns nevar būt ļoti lielas smadzenes. Acīm redzot, no abām pusēm var notikt zināma darbība.