STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Ko tu saki! Bet… bet Sartoriusam va­jadzēja to ņemt vērā …

— Nav obligāti, — es noliedzu ar ļaunu smaidu. — Redzi, lieta tāda, ka Sartoriuss pie­der pie Frēzera un Kajolli skolas. Viņi uz­skata, ka sairšanas brīdī visa saites enerģija atbrīvojas gaismas starojuma veidā. Tas vienkārši būtu spēcīgs uzliesmojums, iespē­jams, ne gluži nekaitīgs, bet ne iznīcinošs. Taču eksistē arī citas hipotēzes, citas neitrīno lauka teorijas. Pēc Kaijata, pēc Avalova, pēc Siona, emisijas spektrs ir krietni plašāks, bet maksimumu tas sasniedz cieto gamma staru diapazonā. Tas jauki, ka Sartoriuss tic saviem skolotājiem un viņu teorijai, bet ir citi, Snaut. Un zini, ko tev pateikšu? — es turpinājii, redzēdams, ka mani vārdi atstāja iespaidu. — Jāņem vērā ari okeāns. Ja viņš izdarīja to, ko ir izdarījis, tad noteikti ar optimālo metodi. Citiem vārdiem: viņa rīcība, man rādās, ir arguments par labu citai sko­lai — pret Sartoriusu.

— Iedod man šo lapiņu, Kelvin …

Pasniedzu viņam to. Viņš pielieca galvu,

pūlēdamies saprast manus ķeburus.

— Kas tas ir? — viņš parādīja ar pirkstu.

Paņēmu no viņa zīmīti.

— Tas? Lauka transmutācijas tenzors.

— Dod šurp …

— Kam tev? — zināju, kāda būs atbilde.

— Jāparāda Sartoriusam …

— Kā vēlies, — es vienaldzīgi atteicu. — Vari to paņemt. Tikai redzi, neviens to nav pārbaudījis eksperimentāli, tādas struk­tūras mēs vēl nepazīstam. Viņš tic Frēzeram, bet mani aprēķini ir pēc Siona. Viņš tev sacīs, ka es neesmu fiziķis un Sions arī tāds nav. Vismaz viņa izpratnē. Bet tā ir tēma disku­sijai. Nenovēlu sev diskusiju, kuras iznākumā es varu pārvērsties tvaikos, lai Sartoriusa slava augtu lielāka. Tevi varu pārliecināt, viņu ne. Pat nemēģināšu.

— Un ko tu gribi pasākt? … Viņš pie tā strādā, — Snauts pateica vienmuļā balsī. Viņš sakumpa, viss viņa mundrums izgaisa. Nezi­nāju, vai viņš man tic, bet man jau bija viss vienalga.

— To, ko dara cilvēks, kuru grib nogali­nāt, — es klusi atbildēju.

— Mēģināšu ār viņu sazināties. Varbūt viņš domā par kaut kādiem drošības līdzek­ļiem, — Snauts nomurmināja un pievērsa ska­tienu man. — Klausies, bet ja nu tomēr? … To, pirmo projektu. Ko? Sartoriuss piekritīs. Noteikti. Tad būtu … katrā gadījumā… kaut kādas izredzes …

— Tu tam tici?

— Nē, — viņš nekavējoties atbildēja. — Tikai… kas tur slikts?

Negribēju pārāk ātri piekrist, tieši tas man bija vajadzīgs. Viņš kļuva par manu sabied­roto novilcināšanas spēlē.

— Padomāšu, — es teicu.

— Nu, es aizeju, — Snauts pieceļoties sa­cīja. Viņam nokrakstēja visi kauli, ceļoties augšā no krēsla. — Tātad encefalogrammu ļausi sev izdarīt? — viņš jautāja, ar pirkstiem berzēdams priekšauta virsmu, it kā gribētu notīrīt neredzamu traipu.

— Labi, — es teicu.

Nepievērsdams uzmanību Harej ai (viņa skatījās uz šo ainu klusējot, turēdama grā­matu uz ceļiem), viņš piegāja pie durvīm. Kad tās aizvērās, es piecēlos. Izgludināju lapiņu, kuru turēju rokā. Formulas bija īstas. Nebiju tās viltojis. Tikai nezinu, vai Sions būtu vie­nis prātis ar mana risinājuma gaitu. Droši vien ne. Satrūkos. No mugurpuses pienāca Hareja un pieskārās manai rokai.

— Kris!

— Ko, mīļa?

— Kas tas bija?

— Es tev teicu. Doktors Snauts.

— Kas viņš par cilvēku?

— Maz viņu pazīstu. Kāpēc tu jautā?

— Viņš tā uz mani skatījās …

— Būsi viņam iepatikusies.

— Nē, — viņa pakratīja galvu. — Tas bija pavisam savāds skatiens. Viņš skatījās uz mani kā … it kā …

Viņa nodrebēja, pacēla uz mani acis un tūlīt pat tās nolaida.

— Iesim no šejienes prom …

Nezinu, cik ilgi gulēju tumšā istabā, — nekustīgi, lūkojoties rokas pulksteņa spīdī­gajā ciparnīcā. Klausījos savā elpā un par kaut ko brīnījos, bet tas viss — zaļganā ci­paru aplīša hipnotiskais spēks un izbrīns — atstāja mani pilnīgi vienaldzīgu. Pagriezos uz sāniem, gulta bija dīvaini plata, man kaut kā trūka. Aizturēju elpu. Iestājās pilnīgs klu­sums. Sastingu. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Hareja? Kāpēc nedzirdu viņas elpu? Ar rokām aptaustīju guļasvietu: es biju viens.

«Harej!» gribēju iesaukties, bet izdzirdu soļus. Kāds nāca — liels un smags kā…

— Gibariāns? — es mierīgi sacīju.

— Jā, tas esmu es. Neieslēdz gaismu.

— Nē?

— Nevajag. Tā būs labāk mums abiem.

— Bet tevis nav starp dzīvajiem.

— Tas nekas. Tu taču pazīsti manu balsi?

— Jā. Kāpēc tu to izdarīji?

— Vajadzēja. Tu nokavējies par četrām dienām. Ja tu atlidotu agrāk, varbūt nevaja­dzētu, bet nepārmet sev. Man nav slikti.

— Tu tiešām te esi?

— A, tu domā, ka redzi mani pa sapņiem, kā domāji par Hareju?

— Kur viņa ir?

— Kāpēc tu domā, ka es zinu?

— Tas ir mans minējums.

— Paturi to pie sevis. Pieņemsim, ka es esmu te viņas vietā.

— Bet es gribu, lai arī viņa te būtu.

— Tas nav iespējams.

— Kāpēc? Klausies, tu taču zini, ka īste­nībā tas nemaz neesi tu, tikai es?

— Nē. Tas tiešām esmu es. Ja tu gribētu būt pedantisks, tad varētu sacīt — vēl viens es. Bet netērēsim velti vārdus.

— Tu iesi prom?

— Jā.

— Un tad viņa atgriezīsies?

— Vai tu to vēlies? Kas viņa tev ir?

— Tā ir mana darīšana.

— Tu taču no viņas baidies.

— Nē.

— Un tev pretīgi…

— Ko tu no manis gribi?

— Žēlot vari pats sevi, ne viņu. Viņai vien­mēr būs divdesmit gadu. Neizliecies, ka tu to nezini!

Piepeši, nemaz nesaprotu, kāpēc, es nomie­rinājos. Klausījos viņā pavisam aukstasinīgi. Man izlikās, ka tagad viņš stāv tuvāk, gultas galā, bet joprojām tumsā neko neredzēju.

— Ko tu gribi? — es klusi jautāju.

Mans tonis it kā pārsteidza viņu. Kādu brīdi viņš klusēja.

— Sartoriuss pārliecināja Snautu, ka tu viņu esi piemānījis. Tagad viņi tevi krāps. Rentgena aparatūras vietā viņi montē lauka anihilatoru.

— Kur viņa?

— Vai tad tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Es tevi brīdināju!

— Kur viņa?

— Nezinu. Iegaumē: tev būs vajadzīgi ieroči. Te ne uz vienu nevari paļauties.

— Varu paļauties uz Hareju, — es teicu.

Izdzirdu klusu, ātru skaņu. Viņš smējās.

— Protams, ka vari. Līdz zināmai robežai. Galu galā vienmēr vari izdarīt to pašu, ko es.

— Tu neesi Gibariāns.

— Labdien. Bet kas tad? Varbūt tavs sap­nis?

— Nē. Viņu lelle. Tikai tu to nezini.

— Bet kā tu zini, kas tu esi!?

Tas mani samulsināja. Gribēju piecelties, bet nevarēju. Gibariāns kaut ko stāstīja. Ne­sapratu vārdu jēgu, dzirdēju tikai viņa balss skaņu, izmisīgi cīnījos ar ķermeņa vājumu, vēlreiz ar vislielāko piepūli saspringu… un uzmodos. Tvarstīju gaisu kā pusnoslāpusi zivs. Bija pavisam tumšs. Sapnis. Murgi. Tū­līt… «dilemma, kuru neprotam atrisināt. Mēs vajājam paši sevi. Politērija mūsu domas tikai selektīvi pastiprina. Šīs parādības motivācijas meklējumi ir antropomorfisms, Kur nav cil­vēku, tur nav arī cilvēkam pieejamu motīvu. Lai turpinātu plānā paredzētos pētījumus, va­jag vai nu iznīcināt personiskās domas, vai arī to materiālo realizāciju. Pirmais nav mūsu spēkos. Otrais pārāk līdzinās slepkavībai.»

Tumsā klausījos šajā tālajā, ritmiskajā balsī, kuru tūdaļ pazinu: runāja Gibariāns. Izstiepu uz priekšu rokas. Gulta bija tukša.