STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Здесь есть возможность читать онлайн «STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1961, Издательство: IZDEVNIECĪBA LIESMA, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

SOLARIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SOLARIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

STAŅISLAVS LEMS
SOLARIS
Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā. Tur viņš pabeidza vidusskolu un sāka studēt medi­cīnu. Karš pārtrauca S. Lema stu­diju gaitas. Pēc Polijas atbrīvoša­nas Lems Krakovā pabeidza me­dicīnas studijas un pievērsās rakstniecībai.
Staņislava Lema pirmais solis zinātniskās fantastikas jomā bija grāmata «Astronauti». Šajā vir­zienā gāja viņa daiļrades tālā­kais attīstības ceļš. Viņš sa­rakstījis ap 20 grāmatu, kurās dziļa zinātniska doma savijas ar neparastu iztēles bagātību. S. Le­ma grāmatas tulkotas vairāk nekā divdesmit pasaules valodās. Lūk, daži S. Lema daiļdarbi, kuru slava aizskanējusi tālu aiz Poli­jas robežām: «Astronauti», «Ma- gelāna mākonis», «Solāris», «At­griešanās no zvaigznēm>s «Ede- na», «Robotu pasakas», «Neuzva­ramais», «Zvaigžņu dienasgrāma­tas».
S. Lemu interesē ne vien zināt­niskā fantastika, bet arī mūsdienu tematika. Viņš ir uzrakstījis ro­mānu «Laiks, kas nav bijis vel­tīgs», autobiogrāfisko stāstu «Aug­stā pils», kā arī filozofiskās esejas «Dialogi» un «Summa Technologiae».
Par panākumiem rakstniecībā Staņislavs Lems 1957. gadā ie­pelnījās Krakovas pilsētas balvu, bet 1965. gadā saņēma Polijas Kultūras un mākslas ministra prē­miju.
Stāstā «Solāris» grupa zināt­nieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktu ar pla­nētas Solāris saprātīgo matēriju. Uz Solāris šī saprātīgā matērija ir okeāns — gigantisks augsti or­ganizētas plazmas receklis. Oke­āns spēj iedzīvināt materiālos tē­los spilgtākos iespaidus, kas gla­bājas cilvēka apziņā.
S. Lems savā darbā centies pa­rādīt, ar kādām neparedzētām grūtībām jāsastopas pētniekiem, saskaroties ar citu pasauļu sa­prātīgajām būtnēm.
No polu valodas tuikujis -
 Mākslmieks Edgars Skujiņš
 IZDEVNIECĪBA " LIESMA

SOLARIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SOLARIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Žigli piegāju pie durvīm un pavēru tās, ar savu ķermeni aizsedzot spraugu. Durvīs pa­rādījās Snauta sviedros spīdošā seja. Gaite­nis aiz_viņa muguras bija tukšs.

— A, tas esi tu, — es teicu, atdarīdams durvis. — Ienāc.

— Jā, tas esmu es, — viņš atteica.

Snauta balss bija aizsmakusi, zem iekaisu- šajāin acīm — maisiņi. Viņš bija uzlicis no gumijas darinātu spīdīgu pretradiācijas priekšautu ar elastīgām lencēm, no priekšauta apakšas rēgojās arvien to pašu notraipīto bikšu stilbi. Snauta skatiens apskrēja apaļo, vienmērīgi apgaismoto zāli un apstājās, kad viņš pamanīja tālāk pie krēsla stāvošo Ha­rej u. Mēs apmainījāmies ar zibenīgu skatienu, es pievēru plakstus, tad viņš viegli paklanī­jās, bet es, uzņemdams draudzīgu toni, teicu:

— Tas ir doktors Snauts, Harej. Snaut, tā ir … mana sieva.

— Es esmu … neievērojams ekipāžas lo­ceklis un tāpēc… — pauze bīstami ieilga,

— man nebija izdevības iepazīties …

Hareja pasmaidīja un pasniedza roku, viņš

to paspieda, kā man likās, mazliet apjucis, kādu brīdi blisināja acis un sastinga, skatīda­mies uz viņu, līdz beidzot es saņēmu viņu aiz pleca.

— Atvainojiet, — viņš tad sacīja Harej ai.

— Gribēju ar tevi parunāt, Kelvin …

— Nu, protams, — atbildēju ar augstākai sabiedrībai raksturīgu nepiespiestību; tas viss man likās kā lēta komēdija, tomēr nebija citas izejas. — Harej, mīļā, nepievērs mums uzmanību. Mums ar doktoru jāaprunājas par mūsu garlaicīgajām darba lietām …

Paņēmu Snautu pie elkoņa un aizvedu pie mazajiem krēsliņiem zāles pretējā pusē. Ha­reja apsēdās krēslā, kurā pirmīt biju sēdējis es, turklāt pastūma krēslu tā, lai, paceļot galvu no grāmatas, varētu mūs redzēt.

— Kā ir? — es klusi jautāju.

— Esmu šķirts, — viņš atbildēja svelpjošā čukstā.

Var būt, ka es iesmietos, ja man kādreiz atstāstītu šo notikumu un tādu sarunas sā­kumu, bet Stacijā mana humora izjūta bija paralizēta.

— Kopš vakardienas esmu nodzīvojis pāris gadus, Kelvin, — viņš piebilda. — Pāris diez­gan labus gadus. Un tu?

— Neko… — es pēc brīža atbildēju, jo nezināju, ko lai saku. Mīlēju viņu, bet jutu, ka tagad man no viņa jāuzmanās, pareizāk sakot, mani biedēja nolūks, kādā viņš pie manis atnācis.

— Neko … — Snauts atkārtoja tādā pašā tonī kā es. — Pat tā? …

— Par ko tu runā? — izlikos, ka nesaprotu.

Viņš piemiedza asinīm pieplūdušās acis un,

pieliecies tā, ka uz sejas jutu viņa silto elpu, čukstēja:

— Mēs iestiegam, Kelvin. Ar Sartoriusu es vairs nevaru sazināties, zinu vienīgi tik daudz, cik tev uzrakstīju, tas ir, to, ko viņš man pateica pēc šīs mūsu mazās konferen­ces …

— Viņš izslēdza videotelefonu? — es jau­tāju.

•— Nē. Viņam tur īssavienojums. Liekas, ka viņš to izdarīja tīšām vai… — Snauts izdarīja kustību ar dūri, kā kaut ko dragā­dams.

Klusēdams skatījos uz viņu. Kreisais mutes kaktiņš viņam sašķobījās neglītā smaidā.

— Kelvin, es atnācu, jo …

Viņš nepabeidza.

— Ko tu taisies iesākt?

— Tu domā šo vēstuli?… — es gausi at­bildēju. — Varu to izdarīt, neredzu iemesla, lai atteiktos, tāpēc arī te sēžu, gribēju orien­tēties …

— Nē, — viņš pārtrauca. — Ne tāpēc …

— Nē?… — pārjautāju, tēlodams izbrīnu. — Tad runā, es klausos.

— Sartoriuss, — viņš pēc brīža noburk­šķēja. — Viņam liekas, ka viņš atradis ceļu … zini.

Snauts nenolaida no manis acis. Es mierīgi sēdēju, cenzdamies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi.

— Pirmkārt, šī lieta ar rentgenu. Tas, ko ar rentgenu darīja Gibariāns, atceries. Ir iespējama zināma modifikācija …

—i Kāda?

— Mēs vienkārši raidījām staru kuli okeānā un modulējām tikai tā intensitāti at­bilstoši dažādiem likumiem.

— Jā, es zinu to. Niļins jau to darīja. Un ļoti daudz citu.

— Pareizi, tikai viņi lietoja mīksto staro­jumu. Bet mums bija cietais, mēs triecām okeānā visu, kas atradās mūsu rīcībā, ar pilnu jaudu.

— Tam var būt nepatīkamas sekas, — es piebildu. — ANO un Četru konvencijas pār­kāpums.

— Kelvin… neizliecies. Tam taču tagad nav nekādas nozīmes. Gibariāns nav starp dzīvajiem.

— Ahā, Sartoriuss grib visu uzvelt viņam?

— Nezinu. Neesmu ar viņu par to runā­jis. Tas nav svarīgi. «Viesis» allaž ierodas tikai atmošanās brīdī, tāpēc Sartoriuss domā, ka ražošanas recepti okeāns, acīm redzot, no mums iegūst miega laikā. Tas uzskata, ka vis­svarīgākais mūsu stāvoklis ir tieši miegs. Tā­pēc viņš tā rīkojas. Un Sartoriuss grib viņam nodot realitāti — mūsu domas nomoda laikā —, saproti?

— Kādā veidā? Pa pastu?

— Asprātības atstāj vēlākam laikam. Šo izstaro jumu kūli modulēs kāda Stacijas ap­kalpes locekļa smadzeņu strāvas.

Man viss uzreiz kļuva skaidrs.

— Ahā, — es teicu. — Šis kāds esmu es. Ko?

— Jā. Viņš domāja tevi.

— Sirsnīgs paldies.

— Ko tu par to teiksi?

Es klusēju. Nekā nesacīdams, viņš lēni pa­raudzījās uz lasīšanā iegrimušo Hareju un pēc tam atkal pievērsās manai sejai. Jutu, ka kļūstu bāls. Nevarēju sevi novaldīt.

— Tātad kā? … — viņš jautāja.

Paraustīju plecus.

— Šo rentgenisko sprediķošanu par cilvēka diženumu es uzskatu par ākstību. Un tu arī. Varbūt ne?

— Tā?

— Jā.

— Tas ir ļoti labi, — viņš teica un pa­smaidīja, it kā es būtu izpildījis viņa vēlēša­nos. — Tātad tu esi pret Sartoriusa plānu?

Es vēl nesapratu, kā tas notika, bet no viņa acīm nolasīju, ka viņš bija panācis to, ko gri­bēja. Klusēju, ko gan es tagad varēju sacīt?

— Lieliski, — viņš teica. — Tāpēc, ka ir vēl viens projekts. Pārbūvēt Roša aparatūru.

— Anihilatoru? …

— Jā, Sartoriuss jau izdarījis aptuvenus aprēķinus. Tas ir reāli. Un nebūs pat vaja­dzīga liela jauda. Aparāts darbosies cauru diennakti vai neierobežoti ilgi, radīdams anti- lauku.

— Pa … pagaidi! Kā tu to iedomājies?!

— Ļoti vienkārši. Tas būs neitrīno anti- lauks. Parastā matērija paliek bez izmaiņām. Iznīcina tikai… neitrīno sistēmu. Saproti?

Viņš apmierināti pasmaidīja. Es sēdēju ar puspavērtu muti. Pamazām viņš pārstāja smaidīt. Sarauca pieri, pētījoši skatījās manī un gaidīja.

— Tātad pirmo projektu — «Domas» mēs atmetam. Ko? Otro? Sartoriuss pie tā jau sēž. Nosauksim to «Brīvība».

Aizvēru uz brīdi acis. Steidzīgi apsvēru. Snauts nebija fiziķis. Sartoriuss izslēdza vai iznīcināja videotelefonu. Ļoti labi.

— Es to nosauktu precīzāk — «Slak­tiņš» … — es gausi pateicu.

— Pats biji slaktētājs. Varbūt ne? Bet tagad tas būs kaut kas pavisam cits. Nekādu «viesu», nekādu F būtņu — nekā. Jau materializēša- nās sākuma momentā iestāsies sairums.

— Tas ir pārpratums, — es atteicu, ar smaidu kratīdams galvu; cerēju, ka izskatos pietiekami dabisks. — Tas nav morālisks pe­

dantisms, tikai pašsaglabašanās instinkts. Es nevēlos mirt, Snaut.

— Ko? …

Viņš bija pārsteigts un aizdomīgi skatījās uz mani. izvilku no kabatas saburzītu lapiņu ar formulām.

— Es arī esmu par to domājis. Tas tevi pār­steidz? Es taču pirmais izvirzīju neitrīno hi­potēzi, vai ne? Paskaties. Antilauku var iero­sināt. Parastajai matērijai tas ir nekaitīgs. Tas tiesa. Bet destabilizācijas momentā, kad nei­trīno sistēma sairst, atbrīvojas stabilizācijas enerģijas pārpalikums. Pieņemot uz viena miera masas kilogramu desmit astotajā pa­kāpē ergu, vienai F būtnei dabūjam piecas līdz septiņas reizes desmit astotajā pakāpē. Zini, ko tas nozīmē? Tas līdzinās neliela urāna lādiņa sprādzienam Stacijā.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «SOLARIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SOLARIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Máire Dhufaigh - An Garda Cósta
Máire Dhufaigh
Stanisław Lem - Solaris
Stanisław Lem
Stanislas Lem - Solaris
Stanislas Lem
Stanislaw Lem - Solaris
Stanislaw Lem
Staņislavs Lems - PETAURA medības
Staņislavs Lems
STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS
STAŅISLAVS LEMS
Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM
Staņislavs Lems.
Selma Lagerlöf - Gösta Berling
Selma Lagerlöf
Отзывы о книге «SOLARIS»

Обсуждение, отзывы о книге «SOLARIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x