STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

«Esmu uzmodies, lai sapņotu tālāk,» es nodomāju.

— Gibariān?… — es iesaucos. Balss uz­reiz aprāvās, pusvārdā. Kaut kas klusi no­klikšķēja, un es sajutu vieglu vēsmu uz se­jas.

— Nu, ko tad tu, Gibariān? … — es žāvā­damies novilku. — Tā vajāt no sapņa sapnī, zini…

Kaut kas nočabēja man blakus.

— Gibariān! — es atkārtoju skaļāk.

Nočīkstēja gultas atsperes.

— Kris… tā esmu es… — tepat man līdzās atskanēja čuksti.

— Tā esi tu, Hareja… bet Gibariāns?

— Kris… Kris … bet viņš taču ne … pats teici, ka viņš ir miris …

— Pa sapņiem var dzīvot, — es skaidroju. Vairs nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas bija sapnis. — Viņš kaut ko runāja, bija te.

Mani māca miegs. «Ja esmu miegains, tad es guļu,» idiotiski nodomāju, pieskāros ar lū­pām Harej as vēsajam plecam un iekārtojos ērtāk. Viņa man kaut ko atbildēja, bet es jau iegrimu nebūtībā.

No rīta sarkani apgaismotajā istabā atce­rējos šīs nakts notikumus. Sarunu ar Giba- riānu es nosapņoju, bet kas notika vēlāk? Dzirdēju viņa balsi, varēju apzvērēt, tikai labi neatcerējos, ko viņš teica. Tas neskanēja kā saruna, drīzāk kā referāts. Referāts?…

Hareja mazgājās. Dzirdēju ūdens šļakstus vannas istabā. Paskatījos pagultē, kur pirms dažām dienām noglabāju magnetofonu. Tā tur vairs nebija.

— Harej! — es iesaucos.

No skapja aizmugures parādījās viņas slapjā seja.

— Vai tu gadījumā neesi redzējusi zem gultas magnetofonu? Mazs, portatīvs …

— Tur gulēja-dažādas mantas. Es visu no­liku tur, — viņa norādīja uz plauktu pie zāļu skapīša un pazuda vannas istabā.

Izlecu no gultas, bet meklējumi bija nesek­mīgi.

— Tev vajadzēja to redzēt, — es teicu, kad viņa atgriezās istabā.

Viņa neko neatbildēja, sukāja matus pie spoguļa. Tikai tagad ievēroju, ka viņa ir bāla, bet viņas acīs, kad spogulī tās satikās ar ma­nām, bija kaut kas pētījošs.

— Harej, — es kā ēzelis iesāku vēlreiz, — magnetofona uz plaukta nav.

— Nekā svarīgāka tu man nevari pa­teikt? …

— Piedod, — es nomurmināju. — Tev tais­nība, tas ir muļķīgi.

Tā tikai trūka, ka mēs sāktu strīdēties!

Pēc tam mēs devāmies brokastīs. Šodien Hareja visu darīja savādāk nekā parasti, bet es nepratu apjēgt šo starpību. Viņa skatījās apkārt, vairākas reizes it kā pēkšņi iegrima domās un nedzirdēja, ko teicu. Vienreiz, kad viņa pacēla galvu, pamanīju, ka viņas acis spīd.

— Kas tev kaiš? — pazemināju balsi līdz čukstam. — Tu raudi?

— Ak, liec mani mierā. Šīs asaras nav īs­tas, — viņa izdvesa.

Iespējams, ka man nevajadzēja ar to apmie­rināties, bet nekas mani tā nebiedēja, kā «at­klātas sarunas». Tomēr prātā man bija kaut kas pavisam cits — kaut gan zināju, ka Snauta un Sartoriusa intrigas esmu tikai nosapņojis, sāku apsvērt, vai Stacijā vispār ir kāds pie­mērots ierocis. Nedomāju, ko ar to iesākšu, vienkārši gribēju tādu iegūt. Pasacīju Hare- jai, ka man jāieskatās noliktavas telpās. Viņa klusējot devās man līdzi. Rakņājos kārbās, cī­tīgi meklēju kastēs, bet, kad nokāpu pašā apakšā, nespēju pretoties kārdinājumam ielū­koties saldētavā. Man tomēr negribējās ielaist tur Hareju, tāpēc es tikai pavēru durvis un pārlaidu pāri visai telpai acis. Tumšais līķ­auts arvien vēl sedza iegarenu apveidu, bet no savas vietas nevarēju redzēt, vai melnā jo­projām guļ turpat, kur iepriekš. Man izlikās, ka viņas tur nav.

Neatradu neko, kas man noderētu, un tā klīdu aizvien sliktākā garastāvoklī, līdz pēk­šņi atskārtu, ka neredzu Hareju. Viņa tūlīt gan atnāca — bija atpalikusi koridorā —, bet jau tam, ka viņa mēģināja kaut uz sekundi attālināties no manis, kas prasīja no viņas tādu piepūli, vajadzēja darīt mani uzmanīgu. Bet es joprojām vēl uzvedos kā nezin uz ko apvainojies vai gluži vienkārši kā kretīns. Man sāka stipri sāpēt galva, nevarēju samek­lēt nekādus pulverus, un dusmīgs kā sātans apgriezu otrādi visu aptieciņas saturu. Iet at­kal uz operāciju zāli man negribējās, uzvedos šodien tik nejēdzīgi kā reti kad. Hareja kus­tējās pa kabīni kā ēna, lāgiem uz brīdi pazū­dot, bet pēcpusdienā, kad mēs jau bijām pa­ēduši (taisnību sakot, viņa nemaz neēda, bet. es — bez apetītes un galvassāpju dēļ pat ne­mēģināju viņu piedabūt pie ēšanas), viņa pie­peši apsēdās man blakus un sāka plūkāt ma­nas blūzes piedurkni.

— Nu, kas ir? — es mehāniski norūcu.

Man bija vēlēšanās uziet augšā, jo likās,

ka pa caurulēm atlido vāja sitienu atbalss, kas liecināja, ka Sartoriuss rakņājas augst­sprieguma aparatūrā; tomēr uzreiz ienāca prātā, ka jāiet būs ar Hareju, un, ja viņas klātbūtne bibliotēkā vēl bija pa pusei izskaid­rojama, tad tur, starp mašīnām, tā var kaut kā priekšlaikus pievērst Snauta uzmanību.

— Kris, — Hareja nočukstēja. — Kā ir ar mums?…

Nevilšus nopūtos, nevaru teikt, ka tā man bija laimīga diena.

— Ļoti labi. Kas tev atkal lēcies?

— Es gribētu ar tevi parunāties.

— Lūdzu. Es klausos.

— Tikai ne tā.

— Bet kā? Nu es taču tev teicu, zini, man galva sāp, milzums darba …

— Mazliet pacietības, Kris.

Piespiedu sevi pasmaidīt. Laikam izskatījos nožēlojams.

— Jā, mīļā. Runā.

— Bet tu teiksi man taisnību?

Saraucu uzacis. Man nepatika tads sākums.

— Kāpēc man būtu jāmelo?

— Tev var būt iemesli. Nopietni. Bet, ja gribi, lai… nu, zini… tad nemelo man.

Klusēju.

— Es tev kaut ko pateikšu, un tu man kaut ko pasacīsi. Labi? Tā būs taisnība. Neskato­ties ne uz ko.

Neskatījos viņai acīs, kaut arī viņa mek­lēja manu skatienu. Izlikos, ka to nemanu.

— Es jau tev teicu, ka nezinu, kā te gadī­jos. Bet varbūt tu zini. Pagaidi, es turpināšu. Varbūt nezini. Bet, ja zini, tikai nevari to man tagad pateikt, tad varbūt vēlāk, citreiz? Tas nebūs visļaunākais. Katrā gadījumā tu atstāsi man cerības.

Man likās, ka mani apšļāc ar ledainu ūdeni.

— Mazulīt, ko tu runā? Kādas cerī­bas? … — es raustīju valodu.

— Kris, vienalga, kas esmu, tikai ne bērns. Tu solīji. Pasaki.

Šis «vienalga, kas esmu» tā sagrāba mani aiz rīkles, ka spēju tikai pamuļķīgi skatīties uz viņu, noliedzoši kratīt galvu, it kā sargā­joties no vārdiem, kas izteiktu visu.

— Es taču tev skaidroju, ka nekas nav jā­saka. Pietiks, ja tu pateiksi, ka nevari.

— Es neko neslēpju … — es aizsmacis at­bildēju.

— Tad lieliski, — viņa teica pieceldamās.

Gribēju kaut ko pateikt. Jutu, ka nevaru

viņu tā atstāt, bet visi vārdi man iespiedās kaklā.

— Harej …

Viņa stāvēja pie loga, pagriezusies pret mani ar muguru. Tumšzilais, tuksnesīgais okeāns snauda zem kailajām debesīm.

— Harej, ja tu domā, ka… Harej, tu taču zini, ka mīlu tevi…

— Mani?

Pienācu viņai klāt. Gribēju viņu apskaut. Viņa atbrīvojās, atgrūdusi manu roku.

— Tu esi tik labs… — viņa teica. — Tu mani mīli? Es labāk gribētu, ka tu mani sistu!

— Harej, mīļā!

— Nē! Nē. Labāk jau klusē.

Viņa piegāja pie galda un sāka novākt traukus. Es skatījos zilajā tukšumā. Saule rie­tēja, un Stacijas lielā ēna ritmiski šūpojās uz viļņiem. Šķīvis izslīdēja no Harej as rokām un nokrita uz grīdas. Skalojamos aparātos guldzēja ūdens. Sarkanbrūnā krāsa apvāršņa malās pārgāja netīri sarkanā zeltā. Ja es zi­nātu, ko lai daru! O, ja es zinātu! Pēkšņi iestā­jās klusums. Hareja stāvēja man aiz mugu­ras.