STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Vienas šādas darbības rezultātā es tagad ska­tos uz tevi un pūlos tev ieskaidrot, ka tu man esi dārgāka nekā šie divpadsmit dzīves gadi, kurus esmu veltījis Solāris planētai, un ka vē­los būt ar tevi kopā vienmēr. Varbūt tava ierašanās bija domāta, lai mani spīdzinātu, varbūt tas bija pakalpojums, bet varbūt tikai mikroskopiska pētīšana. Varbūt draudzības izpausme, nodevīgs sitiens, varbūt ņirgāša­nās? Varbūt viss reizē vai arī — kas man lie­kas visticamāk — kaut kas pavisam cits, bet galu galā vai tad mums jālauza galva par mūsu vēcāku nodomiem, lai arī cik sarežģīti tie būtu? Tu vari pateikt, ka no šiem nodo­miem ir atkarīga mūsu nākotne, un tam es piekritīšu. Es nespēju paredzēt to, kas būs. Tāpat kā tu. Nevaru pat solīt, ka vienmēr tevi mīlēšu. Ja jau noticis ir tik daudz, tad var notikt viss. Varbūt es rīt pārvērtīšos par zaļu medūzu? Tas nav atkarīgs no mums. Bet bū­sim kopā visā, kas no mums ir atkarīgs. Vai tas ir maz?

— Klausies, — viņa teica, — ir vēl kaut kas. Vai es . . . esmu ļoti… līdzīga viņai?

— Tu biji ļoti līdzīga, — es teicu. — Bet tagad vairs nezinu.

— Kā tā? …

Viņa piecēlās no grīdas un skatījās uz mani lielām acīm.

— Tu esi viņu jau aizsegusi.

— Un tu esi pārliecināts, ka ne viņu, bet mani? Mani? . ..

— Jā. Tevi. Nezinu. Baidos: ja tu tiešām būtu viņa, es nespētu tevi mīlēt.

— Kāpēc?

— Jo izdarīju kaut ko briesmīgu.

— Viņai?

— Jā. Kad bijām . ..

— Nevajag.

— Kāpēc?

— Jo gribu, lai tu zinātu: es neesmu viņa.

Nākamajā dienā, atgriezies no pusdienām, uz galda pie loga atradu Snauta rakstītu zī­mīti. Viņš ziņoja, ka Sartoriuss pagaidām pār­traucis darbu pie anihilatora, lai pēdējo reizi mēģinātu iedarboties uz okeānu ar cietu staru kūLi.

— Mīļā, — es teicu, — man jāaiziet pie Snauta.

Sarkana ausma dega logos un dalīja istabu divās daļās. Mēs atradāmies zilganā ēnā. Aiz tās robežām viss izskatījās kā no vara, šķita, ka jebkura grāmata, krītot no plaukta, noska­nēs.

— Runa ir par šo eksperimentu. Tikai ne­zinu, kā to izdarīt. Es vēlētos, saproti… — es aprāvos.

— Nevajag skaidrot, Kris. Es tik ļoti gri­bētu … Ja tas nevilktos ilgi. . .

— Kādu laiciņu tas prasīs, — es teicu. — Paklau, bet ja nu tu ietu ar mani un pagai­dītu gaitenī?

— Labi. Bet ja neizturēšu?

— Kā tas īsti ir? — es jautāju un aši pie­bildu: — Nejautāju aiz ziņkāres, saproti, bet

varbūt, ja tu sāktu orientēties, tad pati spētu to pārvarēt.

— Tās ir bailes, — viņa teica un mazliet nobālēja. — Nemāku pat pasacīt, no kā bai« dos, jo, īsti sakot, es nebaidos, tikai… tikai pazūdu. Pēdējā brīdī vēl izjūtu tādu… tādu kaunu, neprotu tev izskaidrot. Bet pēc tam vairs nekā nav. Tāpēc domāju, ka tā ir kaut kāda slimība… — viņa pabeidza klusāk un nodrebēja.

— Var būt, ka tā ir tikai te, šinī nolādētajā Stacijā, — es teicu. — Kas attiecas uz mani, es darīšu visu, lai mēs to iespējami ātrāk at­stātu.

— Tu domā, ka tas ir iespējams?

— Kāpēc gan ne? Galu galā neesmu šeit piekalts… kaut gan tas būs atkarīgs ari no tā, ko mēs ar Snautu nolemsim. Kā tev liekas, tu ilgi varēsi būt viena?

— Tas ir atkarīgs … — viņa lēni teica, tad nolieca galvu. — Ja dzirdēšu tavu balsi, tad laikam tikšu ar sevi galā.

— Labāk būtu, ja tu nedzirdētu, ko runā­sim. Nē, man nav ko slēpt no tevis, bet ne­zinu, nevaru zināt, ko teiks Snauts.

— Neturpini. Saprotu. Labi. Nostāšos tā, lai dzirdētu vienīgi tavas balss skaņu. Ar to man pietiks.

— Tad es viņam tūlīt piezvanīšu no labo­ratorijas. Durvis atstāšu vaļā.

Viņa pamāja ar galvu. Cauri sarkanu saules staru sienai izgāju koridorā, kurā bija mākslī­gais apgaismojums, taču kontrasta dēļ tas man izlikās gandrīz melns. Mazās laboratori­jas durvis bija atvērtas. Djuāra trauku spīdī­gās drumslas uz grīdas zem lielu šķidrā skā­bekļa rezervuāru rindas vēl liecināja par nakts notikumiem. Mazais ekrāns kļuva gaišs, kad nocēlu klausuli un uzgriezu radiostacijas numuru. Zilgana gaismas plēve, kas it kā no iekšienes klāja matēto stiklu, pārplīsa, un Snauts, sāniski pārliecies pār augsta krēsla atbalstni, ielūkojās man tieši acīs.

— Sveiks, — viņš teica.

— Izlasīju zīmīti. Gribēju ar tevi parunāt. Vai varu atnākt?

— Vari. Tūlīt?

— Jā.

— Ludzu. Vai… divatā?

— Nē.

Viņa kalsnajā sejā, kas no apdeguma bija ieguvusi bronzas krāsu, ar asām šķērsgrum- bām uz pieres, iegūla daudznozīmīga izteik­sme, izliektajā stiklā seja bija sašķiebta sā­niski un izskatījās pēc dīvainas akvārijā dzī­vojošas zivs.

— Nu, nu, — viņš teica. — Tātad gaidu.

— Mēs varam iet, mīļā, — es iesāku ar diezgan mākslotu mundrumu, ieiedams ka­bīnē cauri sarkanajām gaismas šautrām, aiz kurām bija redzams Harej as siluets.

Man aprāvās balss; viņa sēdēja, iespiedu­sies krēslā, sakrampējusi rokas zem elkoņ- balstiem. Vai nu viņa pārāk vēlu izdzirda ma­nus soļus, vai arī nespēja ātri atbrīvot rokas no šī briesmīgā tvēriena un ieņemt normālu stāvokli, taču man pietika, ka vienu sekundi redzēju viņu cīnāmies ar šo neizprotamo spēku, kas viņā slēpās, un sirdi man sažņau­dza akls, neprātīgs, ar līdzcietību jaukts nik­nums. Ne vārda nerunādami, devāmies pa garu koridoru, gājām gar tā sekcijām, ko klāja daudzkrāsaina emalja, kurai, pēc arhi­tektu ieceres, vajadzēja padarīt tīkamāku uz­turēšanos šajā bruņu čaulā.

Jau no tālienes ieraudzīju radiostacijas pus- pavērtās durvis. No tām uz koridora viņu galu stiepās gara, sarkana strēle, saule snie­dzās arī līdz šejienei. Paskatījos uz Hareju, kura pat nemēģināja smaidīt, redzēju, kā viņa visu ceļu koncentrēti gatavojās cīņai ar sevi pašu. Gaidāmā piepūle jau tagad izmai­nīja viņas seju, kas nobālēja un it kā saruka. Kādus desmit soļus no durvīm viņa apstājās. Es pagriezos uz viņas pusi, ar pirkstu gali­ņiem viņa mani viegli pagrūda, lai es ietu, un uzreiz mani plāni, Snauts, eksperiments, visa Stacija — viss man izlikās niecīgs salīdzinā­jumā ar mokām, kas šeit gaidīja viņu.

Jutos kā bende un gribēju jau atgriezties, kad plato saules gaismas strēli uz koridora sienas aizsedza cilvēka ēna. Pielicis soli, iegāju kabīnē. Snauts stāvēja pie paša sliek­šņa, it kā būtu steidzies man pretī. Sarkanā saule kvēloja tieši aiz viņa muguras, un pur- purkrāsas mirdzums šķita plūstam no viņa sirmajiem matiem. Skatījāmies viens uz otru krietnu brīdi un nebildām ne vārda. Viņš it kā pētīja manu seju. Snauta sejas izteiksmi es neredzēju, jo manas acis apžilbināja loga mirdzums. Apgāju Snautam apkārt un apstā­jos pie augstas pults, kas slēja augšup loka­nus mikrofonu stublājus. Viņš lēni pagriezās uz vietas, mierīgi vērodams mani ar savu nelielo smīnu, kas reizēm pārvērtās par smaidu, reizēm par noguruma grimasi. Neno- laizdams no manis acis, viņš piegāja pie me­tāla skapja, kurš aizņēma visu sienu un kuram abās pusēs steigā samestās kaudzēs blīvējās termoakumulatori un instrumenti, piestūma sev klāt krēslu un apsēdās, atbal­stījis plecus pret emaljētajām durtiņām.

Klusēšana, kuru mēs arvien vēl nepārtrau­cām, kļuva vismaz dīvaina. Es ieklausījos tanī, koncentrēdams uzmanību uz klusumu, kas valdīja koridorā, kur bija palikusi Hareja, bet no turienes neatplūda ne vismazākais troksnītis.