STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Nē. Negriezies apkārt, — viņa čukstēja. — Tu nemaz neesi vainīgs, Kris. Es zinu. Ne­bēdājies.

Pastiepu roku uz viņas pusi. Viņa pabēga

dziļāk kabīnē un, pacēlusi veselu kaudzi šķīvju, pateica:

— Žēl. Ja tie varētu saplīst, es sadauzītu, ek, visus sadauzītu!!!

Brītiņu man likās, ka viņa tiešām trieks tos pret grīdu, bet viņa uzmeta man ašu skatienu un pasmaidīja:

— Nebaidies, es nerīkošu tev scēnas.

Uzmodos nakts vidū un uzreiz saspringts un modrs apsēdos uz gultas; istaba bija tumša, caur pusatvērtajām durvīm no koridora ieplū­da vāja gaisma. Kaut kas indīgi šņāca, šī skaņa pieņēmās spēkā reizē ar dobjiem, tru­liem sitieniem, itin kā kaut kas liels strauji dauzītos aiz sienas. «Meteors!» pazibēja doma. «Sadragājis ārējo apvalku. Tur ir kāds!»

Stiepts gārdziens.

Es atžilbu pilnīgi. Tā bija Stacija, nevis ra­ķete, bet šī drausmīgā skaņa …

Izskrēju gaitenī. Mazās laboratorijas durvis bija līdz galam vaļā, tur spīdēja gaisma. Ieskrēju iekšā.

Mani ietina šausmīga aukstuma vilnis. Ka­bīni aizpildīja tvaiks, kas elpu pārvērta sniegā. Baltu pārslu mākonis vijās virs peld- mētelī tērpta ķermeņa, kas vāri raustījās uz grīdas. Tā bija Hareja. Ar pūlēm to pamanīju šajā ledainajā mākonī, metos pie viņas, sa­tvēru aiz vidukļa, mētelis dedzināja man rokas, viņa gārdza, izskrēju gaitenī, garām zibēja durvis, nejutu vairs aukstumu, tikai viņas elpa tvaika makulīšiem plūda par lūpām un kā uguns svilināja man plecu.

Noguldīju viņu uz galda, pārplēsu uz krū­tīm halātu, sekundi skatījos viņas pārvērstajā, drebošajā sejā: pavērtās lūpas ar melnu ga­rozu klāja sasalušas asinis, uz mēles mirdzēja ledus kristāliņi…

Šķidrais skābeklis. Laboratorijā Djuāra traukos bija šķidrs skābeklis, paceļot Hareju, es jutu, ka saminu trauslu stiklu. Cik daudz viņa varēja iedzert? Vienalga. Sadedzināts elpvads, rīkle, plaušas, šķidrais skābeklis saēd spēcīgāk par koncentrētu skābi. Viņas elpa sausi šņirkstēja kā plīstošs papīrs un kļuva aizvien seklāka. Acis bija aizvērtas. Agonija.

Uzmetu skatienu lielajiem, stiklotajiem skapjiem ar instrumentiem un zālēm. Traheo- tomija? Intubācija? Bet plaušu taču vairs nav! Sadegušas. Tik daudz zāļu! Daudzkrāsainu pudeļu un kārbiņu rindas aizpildīja plauktus. Gārdzoņa pārplūdināja visu istabu, migla jo­projām plūda no viņas atvērtajām lūpām.

Termofori…

Sāku tos meklēt, bet, iekams atradu, pie- skrēju pie cita skapja… Pašķīda ampulu kārbiņas … tagad šļirci… kur? … steriliza­toros … nevarēju to ar sastingušām rokām salikt, pirksti bija stīvi un negribēja liekties. Sāku neprātīgi dauzīt roku pret sterilizatora vāku, bet neko nejutu, atskaitot vieglas, du­rošas sāpes.

Hareja iegārdzās skaļāk. Pielēcu viņai klāt. Viņas acis bija atvērtas,

— Harej!

Tas nebija pat čuksts. Biju palicis bez balss. Mana seja bija kā no ģipša, sveša, traucējoša. Viņas ribas zem baltās ādas strauji cilājās, no kūstošā sniega slapjie mati izjuka uz pa­galvja. Viņa skatījās uz mani.

— Harej!

Neko vairāk es nespēju pasacīt. Stāvēju kā bluķis ar šīm svešajām, kokainajām ro­kām, kāju pēdas, lūpas un plakstiņi man kaisa aizvien spēcīgāk, bet es to tikpat kā nejutu, siltumā izkususi asins lāse noritēja pa viņas vaigu, novilkdama slīpu svītriņu. Mēle no­raustījās un pazuda, viņa joprojām vēl gār­dza.

Meklēju viņas pulsu, bet tā nebija, pašķīru peldmēteļa stūrus un piespiedu ausi pie stin­dzinoši aukstā ķermeņa zem pašas krūts. It kā cauri sprēgājoša ugunskura troksnim iz­dzirdu auļojošu sirds dipoņu, tik ātru, ka at­sevišķus pukstus nevarēju uztvert. Stāvēju, zemu noliecies, ar aizvērtām acīm, kad kaut kas pieskārās manai galvai. Viņas pirksti pa- bužināja man matus. Ielūkojos viņai acīs.

— Kris, — viņa nogārdza.

Strauji satvēru viņas roku, viņa atbildēja ar spiedienu, kas gandrīz vai sašķaidīja manu delnu, samaņa pazuda no viņas drausmīgi pār­vērstās sejas, acu baltumi pamirdzēja starp plakstiem, rīklē nokrāca, un visu ķermeni sa­tricināja vemšana. Tik tikko varēju noturēt viņu, pārkārušos pār galda malu. Viņa sita galvu pret porcelāna piltuves malu. Es balstīju viņu un spiedu pie galda, pie katras nākamās spazmas viņa izrāvās no manām ro­kām, es acumirklī nosvīdu, un kājas man kļuva kā no vates. Kad vemšana pierima, mēģināju viņu noguldīt. Viņa, elpai sēcot, tvarstīja gaisu. Pēkšņi šai briesmīgajā asiņai­najā sejā iemirdzējās Harejas acis.

— Kris, — viņa sēca, — cik … cik ilgi, Kris?

Viņa sāka rīstīties, lūpas pārklājās ar pu­tām, no jauna viņu plosīja vemšana. Turēju viņu ar pēdējiem spēkiem. Viņa nokrita uz muguras, tā ka zobi noklakstēja, un ātri elpoja.

— Nē, nē, nē, — Hareja strauji dvesa ar katru elpas vilcienu, un katrs no tiem likās pēdējais. Bet vemšana vēlreiz atkārtojās, un viņa atkal krampjaini svaidījās manās rokās, īsajos pārtraukuma brīžos ievelkot gaisu ar piepūli, kas izspīlēja uz āru visas ribas. Bei­dzot plaksti līdz pusei aizsedza viņas neredzī­gās acis. Viņa sastinga. Es domāju, ka tās ir beigas. Nemēģināju pat noslaucīt sārtās pu­tas no viņas lūpām, stāvēju, noliecies pār viņu, dzirdot kaut kāda tāla, liela zvana ska­ņas, un gaidīju pēdējo nopūtu, lai tad sa­bruktu uz grīdas, bet viņa joprojām vēl el­poja, gandrīz bez gārdzoņas, aizvien klusāk, bet tad krūšu galiņš, kas jau bija tikpat kā sastindzis, sāka cilāties strādājošas sirds straujajā ritmā. Stāvēju salīcis, bet viņas seja sāka sārtoties. Vēl neko nesapratu. Abas del­nas man nosvīda un likās, ka kļūstu kurls, ka kaut kas mīksts, elastīgs aizpilda ausis, tomēr joprojām vēl dzirdēju šis zvana skaņas, tagad jau dobjas, it kā zvana sirds būtu ieplīsusi.

Viņa atvēra plakstus, un mūsu skatieni sa­stapās.

«Harej,» es gribēju pateikt, bet man it kā trūka mutes, seja bija nedzīva, smaga maska, un es varēju vienīgi skatīties.

Viņa ar acīm pārskrēja istabu, galva sakus­tējās. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras, kaut kādā citā, tālā pasaulē vienmērīgi pilēja ūdens no neaizgriezta krāna. Viņa atbalstījās uz elkoņa. Apsēdās. Es atkāpos. Viņa vēroja mani.

— Ko, — viņa sacīja, — ko? … Ne … neiz­devās? Kāpēc? Kāpēc tu tā skaties? …

Un pēkšņi Hareja briesmīgi iekliedzās.

— Kāpēc tu tā skaties!!!

Iestājās klusums. Viņa nopētīja savas ro­kas. Pakustināja pirkstus.

— Tā esmu es?… — viņa teica.

— Harej, — es izrunāju bez elpas, tikai ar lūpām.

— Hareja? … — viņa pacēla galvu. Tad lēni noslīdēja uz grīdas un nostājās uz kājām. Salīgojās, atguva līdzsvaru, spēra dažus soļus. Visu to viņa darīja kaut kādā transa stāvoklī, skatījās uz mani un tikpat kā mani neredzēja.

— Hareja? — viņa lēni atkārtoja vēl­reiz. — Bet… es … neesmu Hareja. Kas es esmu? … Hareja? Bet tu, tu?!

Pēkšņi viņas acis izpletās, iemirdzējās, pa­vīdēja smaids, un milzīgs izbrīns noskaidroja viņas seju.

— Varbūt tu arī? Kris! Varbūt tu arī?!

Klusēju, ar muguru atspiedies pret skapi, tur, kur mani bija atdzinušas bailes.

Viņas rokas nolaidās.

— Nē, — viņa sacīja. — Nē, jo tu baidies. Bet klausies, es vairs tā nespēju. Tā nevar. Es neko nezināju. Es tagad… es tālāk vairs neko nesaprotu. Tas taču nav iespējams? Es, — viņa spieda sažņaugtās, nobālušās ro­kas pie krūtīm, — nekā nezinu, izņemot, izņe­mot Hareju! Varbūt tu domā, ka es izliekos? Neizliekos, svēts vārds, neizliekos.