STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Un ko tas viss nozīmē? Jā, ko tas no­zīmē? …

Atceros, reiz kāda skolas ekskursija apmek­lēja Adenas solāristikas institūtu, kad es biju Gibariāna asistents; caur bibliotēkas mazo zāli jaunatni ieveda galvenajā telpā, kuras lielum lielo dalu aizņem mikrofilmu kasetes. Uz katras no tām fiksēts neliels, protams, sen jau neeksistējošas simetriādes iekšienes frag­ments, un tādu tur ir — ne attēlu, bet pilnu spoļu — vairāk nekā deviņdesmit tūkstoši. Un tad tukla, varbūt piecpadsmit gadus veca meitenīte brillēs, ar mundru un saprātīgu ska­tienu, piepeši uzdeva jautājumu:

— Bet kam tas viss vajadzīgs? …

Un neveiklajā klusumā, kāds tad iestājās, vienīgi skolotāja uzmeta stingru skatienu sa­vai nedisciplinētajai skolniecei; no pavado­ņiem solāristiem (es biju to skaitā) neviens neatrada atbildi.

Simetriādes ir neatkārtojamas, un neatkār­tojamas ir visas tajās notiekošās parādības. Lāgiem gaiss tajās pārstāj vadīt skaņu. Lā­giem palielinās vai pamazinās refrakcijas koeficients. Vietām parādās pulsējošas, rit­miskas pievilkšanas spēka maiņas, it kā si- metriādei būtu pukstoša gravitācijas sirds. Laiku pa laikam pētnieku žirokompasi sāk uzvesties kā ārprātīgi, izveidojas un pazūd paaugstinātas jonizācijas slāņi… šo uzskai­tīšanu varētu turpināt. Galu galā, ja simetri­ādu noslēpums kādreiz būs atrisināts, paliks vēl asimetriādes …

Tās rodas tāpat, vienīgi tām ir citāds gals un tanīs nevar pamanīt neko, izņemot vibrā­ciju, kvēlmi, ziboņu; zinām tikai tik daudz, ka asimetriādēs notiek absolūti neizprotami procesi uz fizikāli iespējamu ātrumu robežas, tās dēvē arī par «pārspīlētiem kvantu feno­meniem», kuru matemātiskā līdzība ar īsta­jiem atoma modeļiem tomēr ir tik nestabila un īslaicīga, ka daži to uzskata par blakus- pazīmi vai — bez aplinkiem — par gadījuma rakstura pazīmi. Asimetriādes mūžs ir nesa­līdzināmi īsāks, tik tikko pāris desmit minūšu, bet gals šķiet vēl šausmīgāks: pēc viesuļvēt­ras, kas aizpilda to ar cietu, rēcošu gaisu, zem netīru putu slāņa velnišķi žigli kāpj un visu pārplūdina verdošs, burbuļojošs, riebīgs šķid­rums, pēc tam kā dubļu vulkāna sprādziens seko eksplozija, kas uzšauj gaisā gruvekļu stabu, un mēslains lietus vēl ilgi kapā okeāna nemierīgo virsmu. Dažus vēja dzītus atlūž- ņus, sausus kā skalus, iedzeltenus, plakanus un tāpēc kaut kādiem plēvainiem kauliem vai krimšļiem līdzīgus, var atrast dreifējam viļ­ņos daudzus desmitus kilometru no eksplo­zijas centra.

īpašu grupu sastāda veidojumi, kas uz īsāku vai ilgāku laiku pilnīgi atdalās no dzīvā okeāna, kurus daudz retāk un grūtāk ir pamanīt. Pirmoreiz atrastās šo veidojumu atliekas, kā krietni vēlāk izrādījās, pavisam aplami piedēvēja nez kādiem okeāna dzīlēs mītošiem, izburbušiem radījumiem. Dažreiz likās, ka brīnumaini, daudzspārnoti putni bēg no vajātājiem — žiglaiņu apaļajiem snuķiem, bet šis uz Zemes rastais jēdziens kļūst par vēl vienu nepārvaramu šķērsli. Reizēm, bet ļoti reti, uz salu klinšainajām krastmalām var ieraudzīt dīvainus, it kā guļošu roņu vai pingvīnu barus, tie sauļojas, tad slinki ierāp­jas okeānā, lai saplūstu ar to vienā veselā.

Tas viss ietilpa Zemes iedzīvotājiem kaut aptuveni saprotamu jēdzienu robežās, bet pir­mais kontakts…

Ekspedīcijas veica simtiem kilometru si­metriādu dzīlēs, uzstādīja reģistrējošus apa­rātus, automātiskas kinokameras; mākslīgo pavadoņu teleacis reģistrēja mimoīdu un garaudžu dzimšanu, viņu nobriešanu un bojā eju. Pildījās bibliotēkas, auga arhīvi, maksa par Visu to brīžiem kļuva ļoti dārga. Septiņsimt astoņpadsmit cilvēku dabūja galu katakliz­mās, nepaspēdami laikā izkļūt no jau iznīcī­bai nolemtajiem kolosiem, simt seši no viņiem vienā pašā katastrofā, kurā gāja bojā arī pats Gīze, tobrīd septiņdesmit gadus vecs vīrs, — gals, kas parasti raksturīgs asimetriādēm, bija negaidīti pienācis veidojumam, kas bija skaidri izteikta simetriāde. Septiņdesmit de­viņus bruņu skafandros tērptus cilvēkus kopā ar mašīnām, aparātiem dažās sekundēs pēc sprādziena aprija dubļaina sutra, ar savām šļakatām notriekdama pārējos divdesmit sep­tiņus, kuri virs pētījumu rajona pilotēja lid­mašīnas un helikopterus. Šī vieta uz četrdes­mit otrās paralēles un astoņdesmit devītā me­ridiāna krustojuma kartēs apzīmēta kā Simt Sešu Izvirdums. Bet šis punkts eksistē tikai uz kartēm, okeāna virsma tur ne ar ko neat­šķiras no citiem plazmatiskā izplatījuma rajo­niem.

Tad pirmo reizi solāristisko pētījumu vēs­turē atskanēja balsis, kas pieprasīja kodol­termisko līdzekļu pielietošanu. Būtībā tas bija daudz ļaunāk nekā atriebība: gribējām iznī­cināt to, ko mēs nespējam saprast. Gīzes re­zerves grupas priekšnieks Tsankens, kurš bija palicis dzīvs tikai kļūdas dēļ, — releju auto­māts nepareizi apzīmēja punktu, kur pārējie pētīja simetriādi, un Tsankens savā mašīnā ieradās notikuma vietā, burtiski, dažas minū­tes pēc eksplozijas (lidojot viņš vēl redzēja melno sēni) — brīdī, kad apsprieda šo priekš­likumu, piedraudēja, ka uzspridzinās Staciju kopā ar sevi un astoņpadsmit palikušajiem cilvēkiem; un var pieļaut, ka šis pašnāvnie­ciskais ultimāts, kaut gan oficiāli tas nekad nav atzīts, būs ietekmējis balsošanas rezul­tātus.

Bet laiki, kad planētu apmeklēja tik kuplas ekspedīcijas, jau aizgājuši pagātnē. Pašu Sta­ciju — tās būvi kontrolēja no satelītiem, un tā bija tāda mēroga inženierceltne, ka Zeme varētu ar to lepoties, ja nebūtu bijis okeāna, kas dažu sekunžu laikā spēja radīt miljonreiz lielākas konstrukcijas, — uzbūvēja diska veidā, divsimt metru diametrā, ar četriem stā­viem centrā un diviem pie apmales. Ar ani- hilācijas enerģiju darbinātie gravitori ļāva Stacijai karāties piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metru augstumā virs okeāna; bez visas pa­rastās aparatūras, ar kādu apgādātas citu pla­nētu Stacijas un lielie Sateloīdi, tai bija spe­ciālas radarierīces, kas, tiklīdz okeāna līmenis sāka mainīties, spēja ieslēgt papildjaudu, tā ka tērauda disks, parādoties jauna briesmoņa dzimšanas pazīmēm, cēlās augšup stratosfērā.

Tagad Stacija bija gandrīz tukša. Kopš au­tomāti — man joprojām nezināmu iemeslu dēļ — bija ieslēgti apakšējās noliktavās, va­rēja klaiņot pa koridoriem, neviena nesatie­kot, — kā uz akli dreifējoša vraka, kura ma­šīnām ilgāks mūžs nekā komandai.

Kad liku plauktā Gīzes monogrāfijas devīto sējumu, man izlikās, ka ar pūkaina putu­plasta slāni pārklātais tērauds būtu notrīcējis zem manām kājām. Sastingu, bet trīsas vairs neatkārtojās. Bibliotēka bija labi izolēta no parēja korpusa, un vibrācijai varēja būt tikai viens iemesls. Kāda raķete būs startējusi no Stacijas. Šī doma atgrieza mani īstenībā. Vēl nebiju galīgi nolēmis, vai lidot, kā to vēlējās Sartoriuss. Ja izturēšos tā, it kā pilnībā atbal­stītu viņa plānus, vislabākajā gadījumā va­rēju vienīgi attālināt krīzi; biju gandrīz vai pārliecināts, ka lieta nonāks līdz sadursmei, jo nolēmu darīt visu iespējamo, lai glābtu Hareju. Viss bija atkarīgs no tā, vai Sartoriu- sam bija izredzes gūt panākumus. Viņa pār­svars pār mani bija milzīgs — kā fiziķis viņš orientējās problēmā desmitkārt labāk par mani, un es, lai cik tas nebūtu paradoksāli, varēju cerēt vienīgi uz okeāna izvirzīto uz­devumu sarežģītību. Visu nākošo stundu es kvernēju pie mikrofilmām, cenzdamies iz­makšķerēt kaut ko saprotamu sātaniskās ma­temātikas jūrā, kuras valodā runāja neitrīno procesu fizika. Sākumā man tas likās bezce­rīgi, it īpaši tāpēc, ka velnišķīgi grūtās neit­rīno lauka teorijas bija veselas piecas — droša zīme, ka neviena no tām nav pilnīga. Tomēr beigu beigās man izdevās atrast kaut ko, kas iedvesa cerības. Patlaban pierakstīju formulas, kad atskanēja klauvējiens.