STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Kad no dzelmes strūklojošie geizeri sa­stingst vai pārvēršas par visos virzienos skre­jošām kapitālām galerijām un gaiteņiem, bet «plēves» izveido krustojošos plakņu, tauvu, velvju sistēmu, simetriāde attaisno savu no­saukumu ar to, ka jebkuras formas posmam, slīpnei, ejai viena pola rajonā visās detaļās atbilst tās spoguļattēls pretējā polā.

Pēc kādām divdesmit vai trīsdesmit minū­tēm gigants sāk lēnām grimt okeānā, daž­reiz sagāzies attiecībā pret vertikālo virzienu par astoņiem līdz divpadsmit grādiem. Simet- riādes ir dažāda lieluma, bet pat punduri pēc iegrimšanas paceļas krietnus astoņsimt met­rus virs horizonta un ir redzami no pāris desmit jūdžu attāluma. Iekļūt simetriādes iek­šienē visdrošāk var tūlīt pēc līdzsvara atjau­nošanās, kad veidojums vairs negrimst dzī­vajā okeānā, vienlaicīgi atgriežoties vertikālā stāvoklī; vispiemērotākā iekļūšanas vieta ir virsotnes rajons. Virsmu zem relatīvi gludās pola «cepures» kā sietu caurumo ieejas iek­šējās kamerās un tuneļos. Šī formācija — kopumā — ir kaut kāda augstākas kārtas vie­nādojuma trīsdimensiju modelis.

Kā zināms, katru vienādojumu var izteikt augstākās ģeometrijas figurālajā valodā un uzbūvēt tam atbilstošu ģeometrisku ķermeni. Tādā izpratnē simetriāde ir Lobačevska ko­nusu un Rīmana negatīvā liekuma radiniece, gan ļoti tāla, tāpēc ka neiedomājami kompli­cēta. Tas ir veselas matemātikas sistēmas mo­delis ar vairāku kubikjūdžu tilpumu, turklāt četrdimensiju modelis, jo vienādojumu būtis­kie koeficienti ir funkcijas arī no laika, tas ir, tie mainās ne tikai telpā, bet arī laikā.

Visvienkāršākā doma, dabiski, bija tā, ka simetriāde ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvā okeana «matemātiskā mašīna», attiecīgos mē­rogos radīts aprēķinu modelis, kurš viņam va­jadzīgs mums nezināmiem mērķiem, bet šo Fermonta hipotēzi šodien neviens vairs neat­balsta. Bez šaubām, tā bija vilinoša — bet priekšstats, ka ar tādiem titāniskiem izvirdu­miem, kur katra daļiņa tiek nemitīgi pakār­tota aizvien sarežģītākām lielās analīzes for­mulām, dzīvais okeāns iztirzā matērijas, kosmosa, esamības problēmas … nenoturē­jās. Milzeņa dzīlēs var atrast pārāk daudz pa­rādību, kas neļauj samierināties ar šo būtībā vienkāršo (bērnišķīgi naivo, kā izsakās daži) ainu.

Netrūka mēģinājumu izgudrot kaut kādu pieņemamāku simetriādes modeli, padarīt to uzskatāmu; pietiekami populārs ir Averiāna piemērs: iedomāsimies senu celtni uz Zemes no Bābeles uzplaukuma laikiem, ko veido dzīva, ierosināma un evolucionējoša sub­stance; tās arhitektonika plūstoši vijas cauri daudzām pārejas fāzēm, mūsu acu priekšā iegūstot vispirms grieķu, pēc tam romiešu celtniecības formas; tad kolonnas kļūst slai­das kā stiebri, spriešļotais pārsegums top vieglāks, izgaist, iemanto smailumu, arkas pāriet stāvās parabolās, beidzot stalti izliecas.

Šādi izveidojusies gotika sasniedz briedumu, noveco, pāriet vēlākajās formās, līdzšinējo kraujā kāpuma skarbumu, tiekšanos uz augšu nomaina neprātīgas auglības izvirdums, mūsu acu priekšā ar savu pārmērīgo greznību iz­plaukst baroks; ja šo secību turpināsim tālāk, mūsu mainīgo vienādojumu joprojām traktē­jot kā dzīvās esamības atsevišķus posmus, nonāksim galu galā līdz kosmiskā laikmeta arhitektūrai, reizē varbūt tuvojoties izpratnei, kas ir simetriāde.

Bet šis salīdzinājums, lai arī to attīstīja un bagātināja (starp citu, notika vizualizācijas mēģinājumi ar speciālu modeļu un filmas pa­līdzību), labākajā gadījumā paliek kaut kas bezspēcīgs, bet sliktākajā — tā ir izvairīša­nās, ja ne visparastākie meli, jo simetriādei nav nekā līdzīga uz Zemes …

Cilvēks vienlaicīgi spēj aptvert ļoti ne­daudz; redzam tikai to, kas notiek mūsu priekšā, te un tagad; uzskatāmi priekšstatīt savstarpēji saistīto, kaut vai abpusēji papil­dinošo procesu vienlaicīgo daudzveidību — tas pārsniedz viņa iespējas. To mēs izjūtam pat attiecībā uz relatīvi vienkāršām lietām. Viena cilvēka liktenis var nozīmēt daudz, vairāku simtu likteni ir grūti apjēgt, bet tūk­stošu, miljonu dzīves stāsts būtībā nenozīmē neko. Simetriāde ir miljons, nē, kāpināts mil­jards, pati neiedomājamība; kas par to, ka, stāvot kādā simetriādes jomā — desmitkār­šotā Kronekera telpā — tāpat kā skudriņas elpojošas velves krokā, redzam gigantisku, mūsu laternu gaismā pelēki opalescējošu virsmu kāpumu, to mijiedarbi, liegumu un ne­kļūdīgo, nevainojamo atrisinājumu, tas taču ir tikai moments (te viss plūst) — jo šīs ar­hitektonikas saturs ir kustība, vienota un mērķtiecīga. Novērojam niecīgu procesa da­ļiņu, vienas stīgas vibrēšanu supermilzeņu simfoniskajā orķestrī, un arī tas ir sīkums, jo zinām — gan tikai zinām, neizprotot —, ka vienlaikus virs un zem mums, spraišļotos bez­dibeņos, aiz redzes un iztēles robežām notiek tūkstoši un miljoni vienlaicīgu pārvērtību, kas saistītas savā starpā tāpat kā notis ar ma­temātisko kontrapunktu. Tāpēc kāds to no­sauca par ģeometrisko simfoniju, bet mēs diemžēl esam kurli tās klausītāji.

Lai te tiešām kaut ko pa īstam ieraudzītu, vajadzētu aizskriet prom, atkāpties kaut kādā milzīgā tālē, bet simetriādē taču viss saturs ir iekšienē, tā ir no dzemdību lavīnām sastā­voša vairošanās, nepārtraukta veidošanās, turklāt tas, kas izveidojas, vienlaicīgi veido kaut ko citu, un pat mimoza tā nereaģē uz pieskārienu, kā no mums jūdzēm attālinātā, ar simtiem stāvu atdalītā simetriādes daļa reaģē uz izmaiņām, kas notiek tai vietā, kur mēs stāvam. Te katra konstrukcija ir momen­tāna un glīta, tā īstenojas aiz redzamības ro­bežām, konstruējot sev līdzi un diriģējot vi­sas citas, līdzitopošās; bet tās savukārt mo­delējoši ietekmē viņu.

Simfonija — labi, bet tikai tāda, kas pati sevi rada un pati sevi nožņaudz. Briesmīgs ir simetriādes gals. Neviens, kas to redzējis, nav varējis atbrīvoties no iespaida, ka viņš ir traģēdijas, ja pat ne slepkavības liecinieks. Pēc kādām divām, augstākais, trim stun­dām — šī sprādzienveida augšana, vairoša­nās un pašizcelšanās nekad neilgst vairāk — dzīvais okeāns uzsāk uzbrukumu. Lūk, kā tas izskatās: gludais līmenis sakrokojas, jau nomierinātais, sakaltušām putām klātais pai­sums sāk mutuļot, no horizontiem joņo kon­centrisku viļņu rindas — tādi paši gaļīgi krā­teri kā tie, kas pavada mimoīda dzimšanu, tikai šoreiz to izmēri ir nesalīdzināmi lielāki. Simetriādes iegremdētā daļa tiek sažņaugta, koloss gausi slienas augšā, it kā to izraidītu aiz planētas sfērām; okeāniskās plazmas vir­sējie slāņi sāk aktivizēties, rāpjas pa sānu sienām aizvien augstāk, pārklāj tās, sabiezē­jot aizmūrē izejas, tomēr tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, kas vienlaicīgi notiek dzelmē. Vispirms formu radīšanas procesi — kārtējo arhitektoniku pašizcelsme — uz īsu mirkli sastingst, tad tiek strauji paātrināti: līdz šim brīdim plūstošās kustības — iekļaušanās, kro­košanās, pamatu un velvju izplešanās —, kas bija ritmiskas un tik noteiktas, it kā visam jāeksistē gadu simteņiem ilgi, iegūst auļo­jošu raksturu. Sajūta, ka koloss draudošo briesmu priekšā drudžaini pūlas īstenot kaut kādas ieceres, kļūst nomācoša. Tomēr, jo vai­rāk pieaug pārvērtību ātrums, jo skaidrāka kļūst pašas celtnes un tās dinamikas bais­mīgā, pretīgumu modinošā metamorfoza. Visi apbrīnojami elastīgo plakņu savienojumi kļūst mīksti, ļengani, sačākst, parādās kļū­dainas, nepabeigtas, kroplīgas formas, no neredzamām dzīlēm atlido augošs troksnis, rēkoņa, it kā kaut kādu agonizējošu plaušu izmestais gaiss, spraucoties caur sašaurinātām aizām, krācot un pērkonīgi dārdot neaizspros­totajos posmos, liek brūkošajām velvēm gārgt kā kādām šausmīgām rīklēm, kas apaug ar dūņu stalaktītiem, nedzīvām balss stīgām, un skatītāju, neraugoties uz trakojošo, visneprā­tīgāko kustību — tā taču ir iznīcināšanas kustība —, momentāni pārņem pilnīgs sastin­gums. Vairs tikai no bezdibeņa caur tūksto­šiem šahtu kaucošais orkāns piepūzdams balsta debesīs saslieto celtni, kas kā liesmu pārņemtas šūnas sāk grimt lejā, brukt kopā, bet šur tur vēl manāmas pēdējās trīsas, bez­spēcīgas, no pārējām atrautas kustības, aklas, arvien vājākas, līdz no ārpuses nemitīgi šķai­dītais, izskalotais milzenis krīt ar kalna diže­numu un pazūd putu virpulī, tādā pašā kā tas, kurš pavadīja viņa titānisko dzimšanu.