STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Balstoties uz rokam, viņa lēnām piecēlās sēdus. Redzēju, kā viņai uz kakla zem plānās ādas pulsē artērija. Seja man atkal sāka stingt, un kļuva tik auksti, it kā es stāvētu salā. Galvā bija absolūts tukšums.

— Taisnību? — viņa teica. — Svēts vārds?

Neatbildēju uzreiz, nācās pārvarēt kamolu kaklā. Tas bija mūsu vecais zvērests. Kad tas tika pateikts, neviens no mums nedrīkstēja ne tikai melot, bet pat kaut ko noklusēt. Bija laiks, kad mēs mocījāmies ar pārmērīgu at­klātību naivā pārliecībā, ka tas mūs glābs.

— Svēts vārds, — es nopietni teicu. — Ha­rej …

Viņa gaidīja.

— Arī tu esi izmainījusies. Mēs visi mai­nāmies. Bet ne to es gribēju pateikt. Tiešām izskatās tā … ka mums abiem īsti nezināma iemesla dēļ… tu nevari mani atstāt. Bet tas ir ļoti labi, jo arī es nevaru tevi. ..

— Kris!

Es viņu pacēlu, ietītu palagā. No asarām mitrais drānas stūris gulēja man uz pleca. Staigāju pa istabu un aijāju viņu. Viņa no­glāstīja man seju.

— Nē. Tu neesi mainījies. Tikai es, — viņa pačukstēja man ausī. — Kaut kas ir noticis ar mani. Varbūt tas?

Viņa skatījās melnajā, tukšajā taisnstūrī, kas palika pēc salauztajām durvīm, kuru at­liekas es vakarā aiznesu uz noliktavu. «Būs jāieliek citas,» nodomāju. Tad nosēdināju viņu uz gultas.

— Vai tu vispār guli? — es jautāju, nolie­cies pār viņu.

— Nezinu.

— Kā tā — nezini? Padomā, mī]ā.

— Tas droši vien nav īsts miegs. Varbūt esmu slima. Es tā guļu un domāju, un zini. ..

Viņa sāka drebēt.

— Ko? — es jautāju čukstus, man aiztrūka balss.

— Tās ir ļoti dīvainas domas. Nesaprotu, no kurienes tās rodas.

— Piemēram?

«Man jābūt mierīgam, vienalga, ko dzir­dēšu,» es nodomāju un sagatavojos viņas vār­diem kā stipram sitienam.

Viņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu.

— Tas ir kaut kas tāds … visapkārt…

— Nesaprotu …

— It kā ne tikai manī, bet tālāk, tā, it kā … es neprotu izstāstīt. Tam nav vārdu …

— Tie laikam ir sapņi, — es it kā negribot izmetu un atviegloti nopūtos. — Bet tagad iz­slēgsim gaismu un līdz rītam aizmirsīsim vi­sus sarūgtinājumus, bet rīt, ja mums tā gribē­sies, sagādāsim jaunus. Labi?

Viņa pasniedzās uz slēdža pusi, kļuva tumšs, es nolikos vēsajā gultā un sajutu viņas elpas siltumu.

Es viņu apskāvu.

— Ciešāk, — viņa čukstēja. Un pēc gara mirkļa: — Kris!

— Ko?

— Es tevi mīlu.

Man gribējās kliegt.

Rīts bija sarkans. Uztūcis saules disks ka­rājās virs paša apvāršņa. Pie istabas sliekšņa gulēja vēstule. Uzplēsu aploksni. Hareja at­radās vannas istabā, dzirdēju, kā viņa dungo. Laiku pa laikam, slapjo matu apņemta, viņa skatījās no turienes ārā. Piegāju pie loga un lasīju:

«Kelvin, mēs esam iestiguši. Sartoriuss ir par enerģisku rīcību. Viņš tic, ka viņam izdo­sies destabilizēt neitrīno sistēmas. Lai reali­zētu mēģinājumu, viņam nepieciešams zināms daudzums plazmas — kā F izejmateriāla. Viņš liek tev priekšā doties rekognoscēšanas gā­jienā un iesmelt konteinerā nedaudz plazmas. Rīkojies pēc savas izpratnes, tikai paziņo savu lēmumu man. Man nav sava uzskata. Liekas, ka man vispār vairs nekā nav. Es gribētu, lai tu to izdarītu tikai tāpēc, ka tas virzīs mūs uz priekšu, kaut arī šķietami. Citādi atliek vie­nīgi apskaust G.

Zurkulēns

P. S. Radiostacijā iekša neej. Tu taču vari izpildīt manu lūgumu. Vislabāk piezvani.»

Sirds man sažņaudzās, kad lasīju šo vēstuli. Uzmanīgi pārskatīju to vēlreiz, saplēsu un driskas iemetu izlietnē. Tad sāku meklēt kom­binezonu Harejai. Jau tas bija šausmīgi. Gluži kā iepriekšējā reizē. Bet viņa neko ne­zināja, citādi nevarētu tā nopriecāties, kad pateicu, ka man jādodas nelielā izlūkgājienā ārpus Stacijas, un lūdzu viņu mani pavadīt.

Mēs pabrokastojām mazajā virtuvē (pie kam Hareja atkal tik tikko norija pāris kumosu) un devāmies uz bibliotēku.

Pirms darīt to, ko vēlējās Sartoriuss, gri­bēju pārskatīt literatūru par spēka lauku un neitrīno sistēmu problēmu. Vēl nezināju, kā pie tā ķerties, bet nolēmu kontrolēt viņa darbu. Man ienāca prātā, ka šis pagaidām vēl neeksistējošais neitrīno'anihilators varētu at­brīvot Snautu un Sartoriusu, bet mēs ar Ha- reju nogaidītu, kamēr «operācija» beigsies, kaut kur ārpusē — piemēram, lidmašīnā. Kādu laiku kvernēju pie lielā elektroniskā kata­loga, uzdodot tam jautājumus, uz kuriem tas atbildēja vai nu ar lakonisku rindu uz kartī­tes «bibliogrāfijā nav», vai arī ieteica man iedziļināties tādos speciālu fizikas sacerējumu džungļos, ka nezināju, ko ar visu to lai iesāku. Man ne visai gribējās atstāt šo lielo, apaļo telpu ar gludām sienām, kurā viscaur bija atvilktnes ar daudziem tūkstošiem mikro- filmu un neskaitāmiem elektroniskiem pie­rakstiem. Bibliotēka atradās pašā Stacijas centrā, tai nebija logu, un tā bija vislabāk izolētā vieta tērauda čaulas iekšienē. Kas zina, varbūt tieši tāpēc man te bija tik labi, kaut gan mani meklējumi izrādījās pilnīgi neveik­smīgi. Klīdu pa lielo zāli, līdz apstājos pie mil­zīga plaukta, kas sniedzās līdz griestiem un bija pilns ar grāmatām. Šo grāmatu vērtība bija diezgan apšaubāma, tās drīzāk bija pie­miņas un cieņas apliecinājums solāristisko pētījumu pionieriem: apmēram sešsimt sēju­mos bija ietverta visa šī priekšmeta klasika, sākot ar monumentālo, kaut arī zināmā mērā novecojušo Gīzes deviņsējumu monogrāfiju. Cilāju šīs grāmatas, kuru smagums uzreiz lieca roku lejup, un, piemeties uz krēsla at- balstņa, negribīgi tās šķirstīju. Arī Hareja atrada sev kaut ko lasāmu — pāri viņas ple­cam saburtoju dažas teksta rindiņas. Tā bija viena no nedaudzajām grāmatām, kas piede­rēja pirmajai ekspedīcijai, varbūt pat paša Gīzes kādreizējais īpašums — «Starpplanētu Pavārs» … Redzēdams, ar kādu uzmanību Hareja studē kosmonautikas skarbajiem ap­stākļiem pielāgotos kulinārijas padomus, nekā nesacīju un pievērsos respektablajam sējumam, kas gulēja man klēpī. «Solāris pētī­jumu desmit gadi» iznāca «Solāriānas» sērijā ar kārtas numuriem no četri līdz trīspadsmit, turpretī pašreizējos izdevumus apzīmē ar četrzīmju cipariem.

Gīze nebija apveltīts ar pārāk spilgtu fan­tāziju, starp citu, šī īpašība spēj vienīgi kaitēt Solāris pētniekam. Droši vien nekur citur fan­tāzija un prasme veikli izvirzīt hipotēzes ne­kļūst tik bīstama. Galu galā uz šīs planētas viss ir iespējams. Plazmas radīto formu aprak­sti, kas šķiet neticami, tomēr ir pilnīgi pre­cīzi, kaut arī tos nevar pārbaudīt, jo okeāns reti kad atkārto savas evolūcijas. Cilvēku, kurš to redz pirmo reizi, pārsteidz galveno­kārt mīklainība un milzīgums; ja šīs formas parādītos mazākā mērogā, kaut kādā purvā, tās noteikti atzītu par vēl vienu «dabas izlē­cienu», nejaušu un aklu spēku rotaļas iz­pausmi. Arī tas, ka viduvējība un ģēnijs ir vienādi bezpalīdzīgi solāristisko formu neiz­smeļamās daudzveidības priekšā, neatvieglo attiecības ar dzīvā okeāna fenomeniem. Gīze nebija ne viens, ne otrs. Viņš bija vienkārši klasificētājs pedants, viens no tiem ārēji mie­rīgajiem cilvēkiem, kam visu dzīvi aizpilda neizsīkstoša kaislība uz darbu. Cik ilgi varēja, viņš izmantoja tīri aprakstošu valodu, bet, kad vārdu pietrūka, izlīdzējās, radot jaunus, bieži neveiksmīgus, aprakstāmajiem notiku­miem neatbilstošus vārdus. Starp citu, nekādi termini neatspoguļo to, kas notiek uz Solāris. Viņa «kokkalni», viņa «garaudži», «sēņblāķi», «simetriādes» un «asimetriādes», «skriemeļ- neši» un «žiglaiņi» skan ārkārtīgi samāksloti, tomēr dod kaut kādu priekšstatu par Solāris pat tiem, kas, izņemot neskaidrus fotoattēlus un gaužām nepilnīgas kinofilmas, neko nav redzējuši. Protams, arī šis pašaizliedzīgais klasificētājs nogrēkojās, pateikdams ne vienu vien aplamību. Cilvēks izvirza hipotēzes vien­mēr, pat tad, kad viņš ir ļoti piesardzīgs, pat tad, kad viņš to neapzinās. Gīze uzskatīja, ka «garaudži» ve:do pamatformu, un salīdzināja tos ar daudzkārt palielinātiem un sablīvētiem Zemes jūru paisuma viļņiem. Starp citu, tie, kas rakņājās Gīzes grāmatas pirmajā iz­devumā, zina, ka sākumā viņš tos tā arī dē­vēja par «paisumiem», ka viņu iedvesmoja ģeocentrisms, kas būtu bijis smieklīgs, ja ne­būtu tik bezpalīdzīgs.