STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Tomēr nekas nenotika. Man vajadzēja ieraudzīt atomu drebošos plankumus, līdzīgus trīsošam receklim, bet to nebija. Ekrānā kvē­loja tīrs sudrabs. Pagrūdu sviru līdz galam. Dūkoņa nikni pieauga, bet es joprojām neko neredzēju. Atkārtots spalgs signāls deva man ziņu, ka aparatūra ir pārslogota. Vēlreiz ieskatījos sudrabainajā tukšumā un izslēdzu strāvu.

Paskatījos uz Hareju. Viņa žāvādamās at­vēra muti, bet tad veikli žāvas pārvērta par smaidu.

— Kā tur ir ar mani? — viņa jautāja.

— Ļoti labi, — atteicu. — Domāju, ka . . . nemaz nevar būt labāk.

Joprojām skatījos uz viņu, atkal juzdams šīs tirpas apakšlūpā. Kas īsti bija noticis? Ko tas nozīmēja? Šis ārēji tik vārgais un traus­lais, taču būtībā neiznīcināmais ķermenis — savos pamatos sastāvēja no nekā? Uzsitu ar dūri pa mikroskopa cilindrisko korpusu. Var­būt kāds defekts? Varbūt nefokusējas lauki? … Nē, es zināju, ka aparatūra ir kār­tībā. Nokāpu pa visiem pakāpieniem: šūnas, olbaltuma konglomerāts, molekulas, — viss izskatījās tieši tā, kā esmu redzējis tūkstoš preparātos. Bet pēdējais solis uz leju izgaisa tukšumā.

Paņēmu viņai asinis no vēnas un pārlēju mērcilindrā. Sadalīju daļās un ķēros pie analī­zes. Tā aizņēma vairāk laika, nekā domāju, mazliet bija aizmirsušās iemaņas. Reakcijas izrādījās normālas. Visas. Bet ja nu . ..

Uzpilināju sarkanajai asins pērlītei koncen­trētu skābi. Nokūpēja, lāse kļuva pelēka, pār­klājās ar netīru putu kārtiņu. Sadalīšanās. De- naturācija. Tālāk, tālāk! Pasniedzos pēc mēģe­nes. Kad pagriezos atpakaļ, plānais stikla trauks gandrīz izšļuka man no pirkstiem.

Pašā mēģenes dibenā zem netīrā uzvirdņa no jauna parādījās tumši sarkans slānis. Skā­bes sadedzinātās asinis atjaunojās! Tas bija bezjēdzīgi! Tas bija neiespējami!

— Kris! — es izdzirdu it kā no liela tā­luma. — Telefons, Kris!

— Ko? Ak tā, paldies.

Telefons zvanīja jau sen, tikai tagad to sa­dzirdēju.

— Kelvins, — pacēlu klausuli.

— Snauts. Es ieslēdzu līniju tā, ka mēs va­ram dzirdēt visi trīs vienlaicīgi.

— Sveiciens jums, doktor Kelvin, — at­skanēja Sartoriusa augstā, nazālā balss. Šķita, ka runātājs, aizdomu pilns, modrs un ārēji mierīgs, uzsāk ceļojumu pa laipām, kas uz katra soļa bīstami salīgojas.

— Esiet sveicināts, doktor! — atbildēju.

Man gribējās smieties, bet nebiju pārlieci­nāts, vai šīs jautrības iemesli man ir pietie­kami skaidri. Par ko tad es varēju smieties? Turēju kaut ko rokā: mēģeni ar asinīm. Pa­kratīju to. Asinis jau bija sarecējušas. Var­būt viss, kas notika iepriekš, bija tikai murgi? Varbūt man tikai tā izlikās?

— Gribēju kolēģiem darīt zināmus dažus apsvērumus, kas saistīti ar … ē … fanto­miem, — dzirdēju un tai pašā laikā nedzir­dēju Sartoriusu. Balss centās izlauzties līdz manai apziņai. Es pretojos šai balsij, jopro­jām pētīdams mēģeni ar sarecējušām asinīm.

— Dēvēsim tos par F būtnēm, — Snauts žigli piemetināja.

— A, lieliski.

Ekrāna vidū melnoja vertikāla līnija, par zīmi, ka vienlaicīgi uztveru divus kanālus, — abpus līnijai bija jābūt manu sarunu biedru sejām. Stikls tomēr palika tumšs, un vienīgi šaura, spīdoša strēmelīte visgarām rāmītim liecināja, ka aparatūra darbojas, tikai ekrāni ar kaut ko aizsegti.

— Katrs no mums ir izdarījis dažādus eks­perimentus … — atkal tā pati piesardzība runātāja nazālajā balsī. Klusuma mirklis. — Varbūt vispirms sniegsim cits citam infor­māciju, bet vēlāk es varētu izklāstīt to, ko esmu konstatējis personiski… Varbūt jūs pirmais, doktor Kelvin? .. .

— Es?

Pēkšņi sajutu Harej as skatienu. Noliku mē­ģeni uz galda tā, ka tā paripoja zem statīva ar stikliem, un, ar papēdi piebīdījis sev tuvāk augstu trijkāji, apsēdos. Pirmajā brīdī gribēju atteikties, bet sev par pārsteigumu sacīju:

— Labi. Neliela apspriešanās? Labi! Tikpat kā nekā neesmu paveicis, bet varu runāt. Viens histoloģisks preparāts un pāris reak­ciju. Mikroreakciju. Palika iespaids, ka …

Līdz šim brīdim man nebija ne jausmas, ko lai stāstu. Piepeši manī it kā atvērās slūžas:

— Viss normas robežās, bet tā ir komēdija. Maska. Savā ziņā tā ir superkopija: reprodu- cējums precīzāks par oriģinālu. Tas nozīmē, ka tur, kur cilvēkā mēs atduramies pret dis- krētības robežu, strukturālās dalāmības ro­bežu, šinī gadījumā, pateicoties subatomu struktūrai, ceļš ved tālāk!

— Tūlīt. Tūlīt. Kā jūs to saprotat? — Sarto­riuss jautāja.

Snauts klusēja. Bet varbūt tas bija viņš, kas paātrināti elpoja klausulē? Hareja paskatījās uz manu pusi. Sapratu, ka uzbudinājumā pē­dējos vārdus esmu gandrīz vai izkliedzis. At­jēdzies, salīku uz sava neērtā ķeblīša un aiz­vēru acis. Kā to lai izsaka?

— Mūsu ķermeņa vissīkākais konstruktī­vais elements ir atoms. Domāju, ka F būtnes uzbūvētas no vēl niecīgākām daļiņām nekā parastie atomi. Daudz niecīgākām…

— No mežoņiem? … — Sartoriuss pateica priekšā. Viņš nemaz nebija pārsteigts.

— Nē, ne no mežoņiem … Mežoņus varētu konstatēt. Atšķirtspēja šai aparatūrai — te pie manis, lejā — sasniedz desmit mīnus div­desmitajā pakāpē angstrēmu. Pareizi? Bet pat ar šādu palielinājumu nekas nav redzams. Tātad tie nav mežoni. Drīzāk laikam neitrīno.

— Kā jūs to saprotat? Neitrīno sistēmas taču ir nestabilas …

— Nezinu. Neesmu fiziķis. Iespējams, ka tos stabilizē kaut kāds spēka lauks. Neesmu šai lietā kompetents. Katrā ziņā, ja viss ir tā, kā stāstu, tad F būtnes sastāv no daļiņām, kas ir vismaz desmit tūkstoš reizes mazākas par atomiem. Bet tas nav viss! Ja šūnas un olbal­tuma molekulas būtu uzbūvētas tieši no šiem «mikroatomiem», tad mēs tās redzētu attiecīgi samazinātas. Un sarkanos asinsķermenīšus arī, un fermentus, visu, bet nekā tamlīdzīga nav. No tā izriet, ka visi olbaltumi, šūnas, šūnu kodoli ir tikai maska! īstā struktūra, kas atbildīga par «viesa» funkcionēšanu, slēpjas dziļāk.

— Bet, Kelvin! — Snauts gandrīz ieklie­dzās.

Es šausmās apklusu. Pasacīju «viesis»? Jā, bet Hareja to nedzirdēja. Starp citu, viņa to nesaprastu. Ar roku balstīdama galvu, viņa skatījās pa logu, viņas smalkais, skaidrais profils iezīmējās uz purpursarkanas blāzmas fona. Klausule klusēja. Dzirdēju tikai tālus elpas vilcienus.

— Kaut kas te ir, — Snauts nomurmināja.

— Jā, iespējams, — Sartoriuss piebilda, — tikai mums jāpārvar viens šķērslis: okeāns nesastāv no šīm Kelvina hipotētiskajām daļi­ņām. Tas sastāv no parastajām.

— Varbūt viņš spēj sintezēt arī tādas, — es piezīmēju.

Piepeši mani pārņēma apātija. Šī saruna ne­bija pat smieklīga. Tā bija nevajadzīga.

— Bet tas izskaidrotu šo neparasto preto­šanās spēju, — Snauts nomurmināja. — Un reģenerācijas tempus. Varbūt pat enerģijas avots atrodas tur, dzelmē, viņām taču nav jāēd…

— Ludzu vardu, — atsaucas Sartoriuss.

Es viņu necietu. Kaut jel viņš paliktu vis­maz savas samākslotās lomas ietvaros!

— Es gribu pieskarties motivācijas jautā­jumiem. F būtņu rašanās motivācijai. Es jau­tātu tā: kas ir šī F būtne? Tā nav ne konkrētas personas kopija, ne arī pati persona, tā ir tikai materializēta projekcija no tā, ko par doto personu zina mūsu smadzenes.

Šī apzīmējuma trāpīgums mani pārsteidza. Šis Sartoriuss, kaut arī izraisīja manī antipā­tiju, tomēr nebija muļķis.