STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Jautājums: Kāpēc?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka manu halucinā­ciju saturs, kaut arī tas brēktu uz debesīm pēc atriebības, ir mana personiska darīšana. Toties manu Solāris pētījumu saturs — ne.

Jautājums: Vai tas nozīmē, ka tu atsakies no visām tālākām atbildēm, līdz attiecīgie ekspedīcijas orgāni pieņem lēmumu? Tu taču saproti, ka komisija nav pilnvarota izdarīt to uz vietas.

Bertona atbilde: Jā, pareizi.»

Ar to beidzās pirmais protokols. Bija vēl cita, vienpadsmit dienas vēlāk rakstīta pro­tokola fragments.

«Priekšsēdētājs: … ņemot visu to vērā, ko­misija trīs ārstu, trīs biologu, viena fiziķa, viena inženiera mehāniķa un ekspedīcijas va­dītāja vietnieka sastāvā nonāca pie atziņas, ka Bertona attēlotie notikumi ir planētas in­dīgās atmosfēras izsaukto halucināciju kom­plekss, ka aptumšojuma simptomus pavadījis smadzeņu garozas asociatīvo zonu uzbudinā­jums un ka šiem notikumiem nekas vai gan­drīz nekas nav kopīgs ar īstenību.

Bertons: Piedodiet. Ko nozīmē «nekas vai gandrīz nekas»? Kas tas ir «gandrīz nekas»? Cik liels tas ir?

Bertons: Es atkārtoju savu iepriekšējo jau­tājumu.

Priekšsēd.: Lieta ir vienkārša. «Gandrīz ne­kas» nozīmē, ka daži reāli notikumi varēja kļūt par pamatu tavām halucinācijām, Berton. Visnormālākais cilvēks vējainas nakts laikā spēj kustošu zaru noturēt par nez kādu fan­tomu. Vēl jo vairāk uz svešas planētas, kad novērotāja apziņa atrodas indīgu vielu ie­spaidā. Tas tevi nenoniecina, Berton. Kāds ir tavs lēmums, ņemot vērā minēto?

Bertons: Vispirms es vēlētos uzzināt, kādas sekas būs doktora Mesendžera votum separa­tum?

Priekšsēd.: Praktiski nekādas. Tas nozīmē, ka pētniecības darbi šai virzienā nenotiks.

Bertons: Vai tas, ko runājam, tiek ieproto­kolēts?

Priekšsēd.: Jā.

Bertons: Tad es gribu pasacīt, ka komisija, manuprāt, ir noniecinājusi nevis mani — man te nav nozīmes —, bet šīs ekspedīcijas garu. Saskaņā ar to, ko teicu pirmajā reizē, uz tālā­kiem jautājumiem neatbildēšu.

Priekšsēd.: Vai tas ir viss?

Bertons: Jā. Vienīgi es gribētu tikties ar doktoru Mesendžeru. Vai tas iespējams?

Priekšsēd.: Protams.»

Ar to noslēdzās otrs protokols. Lappuses apakšmalā sīkā salikumā bija ievietotā pie­zīme, ka nākamajā dienā dr. Mesendžeram bijusi gandrīz trīs stundas ilga konfidenciāla saruna ar Bertonu, pēc tam viņš griezies pie Ekspedīcijas Padomes, mēģinādams panākt, lai pilota raportu izmeklētu par jaunu. Viņš apgalvojis, ka tāds lēmums nepieciešams sa­karā ar jauniem papildu datiem, kurus viņam esot sniedzis Bertons, bet kurus atklāt viņš varēšot vienīgi tad, ja Padome pieņems pozi­tīvu lēmumu. Padome Šenehena, Timolisa un Trajē sastāvā atbildēja uz šo priekšlikumu negatīvi, un ar to lieta beidzās.

Grāmatā vēl bija viena vēstules lappuses fotokopija; šo dokumentu atrada Mesendžera papīros pēc viņa nāves. Droši vien tas bija melnraksts; Ravinceram neizdevās nedz uz­zināt, vai vēstulē tikusi nosūtīta, nedz arī, kādas tai bijušas sekas.

«… tās netjcamais stulbums,» sākās teksts. «Rūpējoties par savu autoritāti, Padome, kon­krēti runājot, Šenehens un Timoliss (jo Trajē balss neskaitās), noraidīja manas prasības. Tagad es griežos tieši Institūtā, bet pats sa­proti, ka tas ir tikai bezspēcīgs protests. Mani saista goda vārds, un diemžēl es nevaru Tev izstāstīt to, ko dzirdēju no Bertona. Padomes lēmumu, acīm redzot, ietekmēja tas, ka atklā­jumu izdarīja cilvēks bez jebkāda zinātniskā grāda, kaut gan ne viens vien pētnieks va­rētu apskaust šī pilota aukstasinību un novē­rošanas spējas. Lūdzu, tūdaļ izsūti man sekoj. datus:

1) Fehnera biogrāfiju, sākot no viņa bēr­nības;

2) visu, ko vien zini par viņa radiem un radniecības attiecībām; viņš, liekas, atstāja mazu bāreni;

3) Fehnera dzimtās puses topogrāfisko izziņu.

Man gribētos vēl Tev pasacīt, ko es par visu to domāju. Tu zini, ka drīz pēc Fehnera un Karuči izlidošanas sarkanās saules centrā izveidojās plankums, kas ar savu korpusku­lāro starojumu gandrīz pilnīgi pārtrauca ra­diosakarus, īpaši, kā varēja secināt no Sate­loīda datiem, dienvidu puslodē, t. i., tur, kur atradās mūsu Bāze. Fehners un Karuči salī­dzinājumā ar citām pētnieku grupām bija visvairāk attālinājušies no Bāzes.

Tik biezu un ietiepīgu miglu pilnīga bez­vēja apstākļos mēs neredzējām visā mūsu at­rašanās laikā uz planētas līdz pat katastrofas dienai.

Es domāju, ka tas, ko redzēja Bertons, ietilpa kā sastāvdaļa šī stīgrā briesmoņa realizētajā operācijā «Cilvēks». Patiesais avots visam tam, ko redzēja Bertons, bija Feh­ners — viņa smadzenes kaut kādas mums ne­izprotamas «psihiskas sekcijas» laikā; tā bija dažu (jādomā, spilgtāko) Fehnera atmiņas attēlu rekonstrukcija, eksperimentāla repro­ducēšana.

Zinu, ka tas skan fantastiski, zinu, ka varu kļūdīties. Tādēļ lūdzu Tavu palīdzību; paš­reiz atrodos Alarikā un te gaidīšu Tavu at­bildi.

Tavs A.»

Ar pūlēm varēju lasīt, tik ļoti satumsa, grā­mata manā rokā kļuva pelēka; tad burti sāka saplūst kopā, bet lappuses tukšā daļa lieci­nāja, ka notikums, ko personisko piedzīvo­jumu ietekmē atzinu par ļoti ticamu, ir bei­dzies. Pagriezos uz loga pusi. Tas zaigoja tumši violets, virs horizonta kā dziestošas og­les vēl kvēloja daži mākoņi. Satumsušais oke­āns nebija redzams. Varēja dzirdēt vieglu papīra strēmeļu šalkšanu pie ventilatoriem.

Sasildītais, pēc ozona vāji smaržojošais gaiss, likās, sastinga. Absolūts miers piepil­dīja visu Staciju. Es nodomāju, ka mūsu lē­mumā — palikt — nebija nekā varonīga. Sen vairs nebija bezbailīgu cīņu, drosmīgu ekspe­dīciju, šausminošu notikumu — kaut vai tādu, kā okeāna pirmā upura — Fehnera nāve. Mani vairs gandrīz neinteresēja, kas ir Snauta vai Sartoriusa «viesi». «Pēc kāda laika,» es nodomāju, «mēs vairs nekaunēsimies un ne­noslēgsimies sevī. Ja nespēsim atbrīvoties no «viesiem», tad pieradīsim un dzīvosim ar vi­ņiem kopā, bet, ja viņu Radītājs mainīs spē­les noteikumus, mēs piemērosimies no jauna, kaut gan zināmu laiku spurosimies, pretosi­mies un, iespējams, viens otrs pat izdarīs paš­nāvību, tomēr beigās viss atkal nonāks līdz­svara stāvoklī.»

Istaba satumsa, gluži kā uz Zemes. Tikai mazgājamās ierīces un spoguļa kontūras blāvi spīdēja tumsā. Piecēlos, taustīdamies samek­lēju vates kušķi uz plaukta, ar samitrinātu tamponu noslaucīju seju un nolikos augšpē­dus gultā. Kaut kur virs manis, līdzīgi nakts­tauriņa spārnu vēdām, cēlās un krita čaboņa pie ventilatora. Neredzēju pat logu, visu ap­ņēma melnums, nezin no kurienes nākošs at­blāzmas stariņš spīdēja manu acu priekšā, varbūt uz sienas, varbūt tālu aiz loga, tuk­sneša dziļumā. Atcerējos, kā iepriekšējā va­karā mani bija sašausminājis solāristiskā izpla­tījuma tukšais skatiens, un gandrīz pasmai­dīju. Es no tā vairs nebaidījos. Ne no kā ne­baidījos. Tuvināju acīm rokas locītavu. Fos- forizēts ciparu vainadziņš iespīdējāsuz pulk­steņa ciparnīcas. Pēc stundas jālec zilajai saulei. Atbrīvojies no visām domām, dziļi elpoju un tīksminājos ar pilnīgo tumsu.

Kādā mirklī sakustoties sajutu pie gurna piespiesto magnetofona plakano kārbu. Jā. Gibariāns. Viņa balss, kas ierakstīta lentē. Man pat prātā nebija ienācis to atdzīvināt, noklausīties. Tas bija viss, ko varēju viņa labā izdarīt. Izņēmu magnetofonu, lai nogla­bātu to zem gultas. Izdzirdu čaboņu un durvju iečīkstēšanos, tām atveroties.