STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Jau no tālienes pamanīju kaut ko peldošu, gaišu, gandrīz baltu, un tāpēc man izlikās, ka tas ir Fehnera skafandrs, it sevišķi tāpēc, ka pēc formas atgādināja cilvēku. Ļoti spēji pa­griezu mašīnu, baidījos, ka varu aizlidot ga­rām šai vietai un to vairs neatrast; tad šī figūra vieglītēm iznira, un izskatījās, ka tā peld vai arī stāv viļņos līdz jostas vietai. Steidzīgi nolaidos tik zemu, ka sajutu šasijas saduršanos ar kaut ko mīkstu, droši vien ar viļņa muguru, jo šai vietā viļņi bija pamatīgi. Šis cilvēks, jā, cilvēks, bija bez skafandra. Neraugoties uz to, viņš kustējās.

Jautājums: Vai redzēji viņa seju?

Bertona atbilde: Jā.

Jautājums: Kas tas bija?

Bertona atbilde: Tas bija bērns.

Jautājums: Kāds bērns? Vai esi redzējis to kādreiz agrāk?

Bertona atbilde: Nē. Nekad. Vismaz neat­ceros. Beidzot, tikko biju pietuvojies — mūs šķīra kādi četrdesmit metri, varbūt nedaudz vairāk, — pamanīju, ka viņā ir kaut kas nelabs.

Jautājums: Kā to lai saprot?

Bertona atbilde: Tūlīt paskaidrošu. Sākumā neaptvēru, kas par lietu. Tikai pēc brīža sa­pratu: bērns bija pārāk liels. Milzīgs — tas vēl par maz teikts. Augums tam droši vien bija kādi četri metri. Labi atceros, ka brīdī, kad ar šasiju ietriecos vilnī, viņa seja atradās nedaudz augstāk par manējo, kaut gan es sē­dēju kabīnē un tātad atrados metrus trīs virs okeāna līmeņa.

Jautājums: Bet, ja viņš bija tik liels, kāpēc tu nolēmi, ka tas ir bērns?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka tas bija ļoti mazs bērns.

Jautājums: Vai tev neliekas, Berton, ka tava atbilde ir neloģiska?

Bertona atbilde: Nē. Nepavisam ne. Jo es redzēju viņa seju. Un arī ķermeņa proporci­jas bija kā bērnam. Viņš izskatījās pēc … pēc pilnīga zīdaiņa. Nē, tas ir pārspīlējums. Vi­ņam bija divi vai trīs gadi. Melni mati un debeszilas acis, milzīgas! Un viņš bija kails. Pilnīgi kails; kā jaunpiedzimušais. Un slapjš, pareizāk sakot, glums, āda laistīt laistījās.

Šis skats uz mani iedarbojās briesmīgi. Ne­ticēju vairs nekādai fatamorgānai. Pārāk skaidri viņu redzēju. Viņš cēlās un grima reizē ar viļņa kustību, bet neatkarīgi no tā arī pats kustējās, tas bija pretīgi!

Jautājums: Kāpēc? Ko viņš tādu darīja?

Bertona atbilde: Viņš izskatījās, nu, kā kaut kādā muzejā, kā lelle, bet kā dzīva lelle. Vēra vaļā un taisīja ciet muti un izdarīja visādas kustības, riebīgas. Jā, jo tās nebija viņa kustības.

Jautājums: Kā tu to saproti?

Bertona atbilde: Es nepielietoju viņam tu­vāk par pārdesmit metriem, divdesmit laikam būs visprecīzāk teikts. Bet es jau sacīju, cik liels bija bērns, un, pateicoties tam, es viņu redzēju ārkārtīgi skaidri. Acis viņam spīdēja, un vispār palika iespaids par dzīvu bērnu, vienīgi šīs kustības, it kā kāds mēģinātu … kā kāds viņu pārbaudītu …

Jautājums: Pacenties paskaidrot sīkāk, ko tas nozīmē.

Bertona atbilde: Nezinu, vai man izdosies. Man palika tāds iespaids. Tas bija intuitīvi. Es par to netiku domājis. Šīs kustības bija ne­dabiskas.

Jautājums: Vai tu gribi sacīt, ka bērns, pie­ņemsim, žestikulēja tā, kā cilvēks roku locī­tavu ierobežotā kustīguma dēļ darīt nespēj?

Bertona atbilde: Nē. Nemaz ne. Tikai… šīm kustībām nebija nekādas jēgas. Katra kustība vispār kaut ko nozīmē, kalpo kaut kam…

Jautājums: Tu tā uzskati? Zīdaiņa kustības var neko nenozīmēt.

Bertona atbilde: To es zinu. Bet zīdaiņa kustības ir haotiskas, nekoordinētas. Vispāri­nātas. Bet šīs bija… jā, tiešām! Sistemātis­kas! Tās notika pēc kārtas, grupveidā, vese­lām sērijām. It kā kāds būtu gribējis izpētīt, ko šis bērns spēj izdarīt ar rokām, un ko ar vidukli un muti, ar seju bija visļaunāk, lai­kam tāpēc, ka seja visvairāk izsaka, bet šī bija kā… nē, neprotu to nosaukt. Tā bija dzīva, jā, bet nebija cilvēciska. Tas nozīmē —

sejas panti pilnīgi pareizi un acis, un krasa, un viss pārējais, bet izteiksme, mīmika — ne.

Jautājums: Vai tās bija grimases? Vai tu zini, kā izskatās cilvēka seja epilepsijas lēk­mes laikā?

Bertona atbilde: Jā. Esmu redzējis tādu lēkmi. Saprotu. Nē, tas bija kaut kas cits. Epilepsijas gadījumā ir spazmas un krampji, bet šīs kustības bija absolūti plūstošas un ne­pārtrauktas, veiklas, vai, tā sakot, melodiskas. Man nav cita apzīmējuma. Un atkal seja, ar seju bija tas pats. Nevar viena puse sejas būt jautra, bet otra skumja, viena tās daļa draudēt vai bīties, bet otra triumfēt vai izsacīt kaut ko tamlīdzīgu; bet ar šo bērnu notika tieši tā. Bez tam visas šīs kustības un mīmikas rotaļa notika nedzirdētā ātrumā. Es tur biju ļoti ne­ilgi. Varbūt desmit sekundes, bet varbūt arī mazāk.

Jautājums: Un tu gribi sacīt, ka visu to pa­spēji ieraudzīt tik īsā laikā? Starp citu, kā tu zini, cik ilgi tas turpinājās, vai tu skatījies pulkstenī?

Bertona atbilde: Nē. Pulkstenī neskatījos, bet es lidoju jau sešpadsmit gadus. Manā pro­fesijā jāprot noteikt laiku ar precizitāti līdz sekundei, es runāju par acumirkli, tas ir ref­lekss. Tas nepieciešams pie nosēšanās. Pilots, kas nepratīs jebkuros apstākļos orientēties, cik— piecas vai desmit sekundes — ir ildzis kaut kāds process, nav nekā vērts. Tas pats ir ar novērošanu. Cilvēks ar gadiem iemācās aptvert visu maksimāli īsā laika sprīdī.

Jautājums: Vai tas ir viss, ko redzēji?

Bertona atbilde: Nē. Bet pārējo tik skaidri neatceros. Iespējams, ka deva izrādījās pārāk spēcīga. Manas smadzenes bija kā aizkorķē­tas. Migla sāka biezēt, un man nācās celties augstāk. Bija jāceļas, bet neatceros, kad un kā es to izdarīju. Pirmo reizi dzīvē gandrīz avarēju. Rokas man tā drebēja, ka nespēju kārtīgi noturēt stūri. Liekas, es kaut ko kliedzu un mēģināju izsaukt Bāzi, kaut gan zināju, ka sakaru nav.

Jautājums: Vai mēģināji pēc tam atgriez­ties?

Bertona atbilde: Nē. Jo vēlāk, kad biju uz­ņēmis augstumu, nodomāju, ka varbūt kādā no šiem caurumiem atrodas Fehners. Zinu, tas skan bezjēdzīgi. Un tomēr tā domāju. «Ja jau notiek tādas lietas,» nodomāju, «tad varbūt arī Fehneru man izdosies atrast.» Tādēļ no­lēmu pārmeklēt tik miglas caurumu, cik vien varēs. Bet trešajā mēģinājumā, kad pacēlos augšup, es sapratu, ka pēc tā, ko redzēju, man nekas neiznāks. Nevarēju. Man jāatzīstas, galu galā tas ir zināms. Man kļuva nelabi, un es izvēmos kabīnē. Līdz tam es nezināju, ko tas nozīmē. Mani nekad nebija mocījis nela­bums.

Jautājums: Tā bija saindēšanās pazīme, Berton.

Bertona atbilde: Iespējams. Nezinu. Bet to, ko ieraudzīju trešajā reizē, neesmu izdomājis, to nevar izskaidrot ar saindēšanos.

Jautājums: Kv tu vari to zināt?

Bertona atbilde: Tā nebija halucinācija.

Halucinācija lāču ir tas, ko rada manas perso­nīgās smadzenes, vai ne?

Jautājums: Jā.

Bertona atbilde: Nu lūk. Bet neko tādu tās nevarēja radīt. Nekad tam neticēšu. Neesmu uz to spējīgs.

Jautājums: Izsakies precīzāk, kas tas bija, — norunāts?

Bertona atbilde: Vispirms man jāuzzina, kā tiks novērtēts tas, ko izstāstīju līdz šim.

Jautājums: Kāda tam nozīme?

Bertona atbilde: Man personiski — princi­piāla. Pateicu, ka redzēju kaut ko tādu, ko neaizmirsīšu vairs nekad. Ja komisija atzīs, ka tam, ko pastāstīju, var ticēt kaut vai par vienu procentu, tik daudz, lai sāktu attiecīgi pētīt šo okeānu, domāju, šinī virzienā, tad izstāstīšu visu. Bet, ja komisija to novērtēs kā kaut kādu murgojumu, nestāstīšu nekā.