STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Otons Ravincers, filozofijas maģistrs, šai grāmatā sakopojis materiālus, kuru vērtība bija neapstrīdama. Katrai zinātnei allaž iet līdzi pseidozinātne, tās dīvaina refrakcija zi­nāma tipa intelektos; astronomijai ir sava ka­rikatūra — astroloģija, ķīmijai savā laikā tāda bija alķīmija, un saprotams, ka solāris­tikas dzimšanu pavadīja īsts briesmonīgu domu vulkāna izvirdums; Ravincera grāmata saturēja tieši šāda tipa garīgo barību, kaut gan godīgi jāatzīst, ka ievadā grāmatas autors norobežojās no visa šī raibā jūkļa. Viņš vien­kārši, un ne bez pamata, uzskatīja, ka šāds krājums var kļūt par vērtīgu laikmeta doku­mentu — kā vēsturniekam, tā arī zinātnes psihologam.

Bertona ziņojums grāmatā ieņēma goda vietu. Tas sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā daļa bija kuģa žurnāla kopija, ļoti lakoniska.

No pulksten četrpadsmitiem līdz sešpa­dsmitiem četrdesmit pēc ekspedīcijas nosacītā laika nekas nenotika, piezīmes bija lakonis­kas un negatīvas.

«Augstums 1000 — vai 1200 — vai 800 mefru — nekas nav pamanīts okeāns tukšs.» Tas atkārtojās vairākas reizes.

— Pēc tam — 16.40: «Kāpj sārta migla. Redzamība 700 metru. Okeāns tukšs.»

17.00: «Migla sabiezē, klusums, redzamība 400 metri, skaidrojas. Nolaižos uz 200.»

17.20: «Esmu miglā. Augstums 200. Redza­mība 20—40 metri. Bezvējš. Paceļos uz 400.»

17.45: «Augstums 500. Miglas blāķis līdz apvārsnim. Miglā — piltuvveida plaisas, caur kurām redzama okeāna virsma. Tur kaut kas notiek. Mēģinu iekļūt vienā no šīm piltuvēm.»

17.52: «Redzu kaut ko līdzīgu ūdensvirpu- lim — izšļāc dzeltenas putas. Miglas sienas ielenkumā. Augstums 100. Nolaižos uz 20.»

Ar to Bertona ieraksti kuģa žurnālā izbei­dzās. Ziņojuma turpinājumu sastādīja izraksts no viņa slimības vēstures vai, pareizāk sakot, tas bija Bertona diktētās liecības teksts ar iestarpinātiem komisijas locekļu jautājumiem.

«Bertons: Kad nolaidos uz trīsdesmit met­riem, grūti bija noturēt augstumu, jo šai apa­ļajā, no miglas brīvajā telpā plosījās brāz­maini vēji. Man nācās ķerties pie stūrēm, un tāpēc kādu laiku — varbūt 10 vai 15 minū­tes — es nebāzu galvu ārā no kabīnes. Pret savu gribu es atkal iekļuvu miglā, mani tur iedzina spēcīgs vēja brāziens. Tā nebija pa­rasta migla, bet kaut kas līdzīgs, liekas, koloi­dālai emulsijai, kas aizķepināja visus stiklus, Krietni nopūlējos ar tīrīšanu, jo emulsija bija ļoti lipīga. Pa to laiku, miglai izrādot pretes­tību manam propellerim, par kādiem trīsdes­mit procentiem kritās motora apgriezienu skaits, un es saku zaudēt augstumu. Tā kā at­rados ļoti zemu un baidījos, ka aizķeršos aiz viļņiem, devu pilnu gāzi. Mašīna palika uz vietas un augstāk necēlās. Man bija vēl četri reaktīvie paātrināšanas lādiņi. Es tos neiz­mantoju, uzskatīdams, ka situācija var pa­sliktināties un tad tie man noderēs. Pie pil­niem apgriezieniem sākās ļoti spēcīga vibrācija; sapratu, ka propelleris ietinies šajā dīvainajā emulsijā; vilkmes mērierīču rādī­tāji joprojām stāvēja uz nulles, tur es nekā nespēju līdzēt. Kopš brīža, kad ieniru miglā, sauli neredzēju, tomēr tās virzienā bija ma­nāma sarkana fosforescence. Turpināju riņ­ķot, cerēdams, ka galu galā uzduršos kādai no miglas brīvai vietai, un apmēram pēc pusstun­das man tiešām palaimējās. Ielidoju brīvā telpā, gandrīz pilnīgi apaļā, dažu simtu metru diametrā. To apņēma miglas siena, kas strauji mutuļoja, it kā to dzītu spēcīgas konvekcijas plūsmas. Tāpēc mēģināju turēties pēc iespē­jas «cauruma» vidū — tur gaiss bija vismie- rīgāks. Tad ievēroju izmaiņas okeāna virsmas izskatā. Viļņi gandrīz pavisam izzuda, bet šī šķidruma (tā, no kā sastāv okeāns) virsējā kārta kļuva dūmakaini caurspīdīga, pēc ne­ilga laika tā pilnīgi noskaidrojās, un cauri vairākus metrus biezajai kārtai varēju ieska­tīties dziļumā. Tur blīvējās tādas kā dzelte­nas dūņas, kas tievām, stateniskām strūkli­ņām cēlās uz augšu, tikušas līdz virsmai, stiklaini spīdēja, sāka vārīties un putot un sa­biezēja; izveidojās kaut kas līdzīgs ļoti bie­zam dedzināta cukura sīrupam. Šīs dūņas vai gļotas tinās blīvos kamolos, virs okeāna līmeņa izauga puķkāpostveida pauguri, kas lēnām formēja daždažādas figūras. Mani nesa uz miglas sienas pusi, tāpēc biju spiests pāris minūšu cīnīties pret šo spēku ar stūres un ap­griezienu palīdzību, un, kad es atkal varēju palūkoties ārā, apakšā ieraudzīju kaut ko, kas atgādināja dārzu. Jā, dārzu. Redzēju pun- durkociņus un dzīvžogu, un taciņas, — viss bija neīsts, viss sastāvēja no tās pašas sub­stances, kas jau bija pilnīgi sacietējusi un līdzinājās iedzeltenam ģipsim. Tā tas izska­tījās; virsma stipri spīdēja, nolaidos cik vien varēju zemu, lai to labi aplūkotu.

Jautājums: Vai šiem kokiem un citiem augiem, ko tu redzēji, bija lapas?

Bertona atbilde: Nē. Tās bija tikai vispārē­jas formas — it kā dārza modelis. Jā, jā! Mo­delis. Tā tas izskatījās. Modelis, taču laikam īstajā lielumā. Pēc brīža viss sāka plaisāt un lūzt kopā, no spraugām, kas bija pilnīgi mel­nas, viļņveidā virda laukā biezas gļotas un sa­cietēja, daļa aizplūda, bet daļa palika, un viss sāka vārīties vēl enerģiskāk, pārklājās ar putām, un, izņemot tās, neko citu vairs nere­dzēju. Vienlaicīgi no visām pusēm mani sāka ielenkt migla, tāpēc palielināju motora āt­rumu un pacēlos 300 metru augstumā.

Jautājums: Vai esi pilnīgi pārliecināts, ka tas, ko redzēji, atgādināja dārzu — un neko citu?

Bertona atbilde: Jā. Tāpēc ka manu uzma­nību tur saistīja dažādas detaļas; atceros, pie­mēram, ka vienā vietā stāvēja rindā it kā kvadrātveida kastītes. Vēlāk man ienāca prātā, ka tā varēja būt bišu drava.

Jautājums: Tas tev ienāca prātā vēlāk? Un nevis brīdī, kad to redzēji?

Bertona atbilde: Nē, jo tas viss bija kā no ģipša. Redzēju arī citus priekšmetus.

Jautājums: Kādus priekšmetus?

Bertona atbilde: Nevaru pateikt kādus, jo nepaspēju tos sīkāk aplūkot. Man palika iespaids, ka zem dažiem krūmiem gulēja kaut kādi darba rīki, tiem bija iegarena forma un roboti izciļņi, it kā nelielu dārza mašīnu atlē- jumi ģipsī. Taču par to neesmu pilnīgi pār­liecināts. Par iepriekšējo — jā.

Jautājums: Vai tu nenodomāji, ka tā ir ha­lucinācija?

Bertona atbilde: Nē. Uzskatīju, ka tā ir fa­tamorgāna. Par halucinācijām nedomāju, jo jutos pavisam labi, un arī tāpēc, ka nekad dzīvē nebiju neko tamlīdzīgu redzējis. Kad pacēlos uz trīssimt metriem, migla zem manis bija caurumu pilna, izskatījās gluži kā siers. Daži no šiem caurumiem bija tukši, un es redzēju tajos okeāna viļņošanos, bet citos kaut kas mutuļoja. Nolaidos vienā no tādām vietām un no četrdesmit metru augstuma ieraudzīju, ka zem okeāna virsmas — taču pavisam sekli — guļ siena, it kā ļoti lielas celtnes siena; tā skaidri iezīmējās cauri viļ­ņiem, un uz tās bija regulāru, taisnstūrainu at­vērumu rindas, it kā logi; un man pat likās, ka dažos logos kaut kas kustas. Par to gan neesmu gluži pārliecināts. Šī siena sāka lēnām celties augšup un iznirt no okeāna. No tās

aumaļām plūda gļotas un kaut kāda recekļ- veida masa, tādi kā dzīsloti sabiezējumi. Pie­peši siena sašķēlās divās daļās un grima dzel­mē tik strauji, ka momentā pazuda. Vēlreiz pacēlu mašīnu augstāk un lidoju virs pašas miglas, gandrīz skarot to ar šasiju. Ieraudzīju vēl vienu piltuvveida tukšumu — tas bija vai­rākas reizes lielāks par iepriekšējo.