STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Neko no tā nemanīju. Atspiedies ar rokām pret pulti, krampjaini tvarstīju gaisu, kas bija pilns deguma un jonizācijas produktu smakas. Mana seja kaisa kā applaucēta, mati no ter­miskā viļņa iedarbības bija sasprogojušies un apsviluši. Kaut gan starta brīdī instinktīvi aiz­vēru acis, liesmu strūkla tās tomēr bija apžil­binājusi. Labu laiku redzēju tikai melnus, sarkanus un zeltainus riņķus. Pamazām tie izzuda. Tāpat kā dūmi, putekļi un tvaiki, ko iesūknēja stiepti svelpjošās ventilācijas cau­rules.

Pirmais, ko man izdevās saskatīt, bija zaļ­gani spīdošais radara ekrāns. Manevrēdams ar virziena reflektoru, sāku meklēt raķeti. Kad beidzot atradu, tā bija jau ārpus atmo­sfēras. Pirmoreiz dzīvē palaidu raķeti tik ne­prātīgā un aklā veidā, pat nepadomājis, kādu paātrinājumu tai piešķirt un — uz kurieni to raidīt. Nolēmu, ka vislabāk būs, ja ievirzīšu to riņķa orbītā ap Solāris, apmēram tūkstoš kilometru augstumā; pēc tam varēšu izslēgt dzinējus, jo nebiju drošs, ka, tiem ilgi darbo­joties, neizceļas kāda katastrofa ar neaprēķi­nāmām sekām. Tūkstoškilometru orbīta, kā pārliecinājos pēc tabulas, bija stacionāra. Arī tā, atklāti runājot, neko negarantēja, gluži vienkārši — tā bija vienīgā izeja, kādu re­dzēju.

Skaļruni, ko izslēdzu tūlīt pēc starta, man nebija drosmes ieslēgt. Biju gatavs izdarīt visu, lai tikai no jauna nedzirdētu šo draus­mīgo balsi, kurā vairs nebija nekā cilvēciska. Visas šaubas — to varēju sev pateikt — bija likvidētas, un Harej as šķietamajai sejai cauri vīdēja cita, īstā, kuras priekšā prāta zaudēša­nas alternatīva tiešām likās kā glābiņš.

Kad atstāju lidlauku, pulkstenis rādīja vienu.

Ada uz sejas un rokām man bija apdegusi. Atcerējos, ka, meklējot aptieciņā miega līdzekli Harejai (es tagad smietos par savu naivitāti, ja tikai varētu), pamanīju trauciņu ar smēri pret apdegumiem, un devos uz savu kabīni. Atdarīju durvis un sarkanajā norieta gaismā ieraudzīju, ka krēslā, pie kura pirmīt bija nometusies Hareja, kāds sēž. Bailes mani paralizēja, panikā rāvos atpakaļ, lai mestos bēgt; viss ilga sekundes daļu. Tas, kas sēdēja, pacēla galvu. Tas bija Snauts. Vienu kāju pārmetis pāri otrai, sēdēdams ar muguru pret mani (viņš joprojām nēsāja tās pašas reak­tīvu apsvilinātās audekla bikses), viņš pētīja kaut kādus papīrus. Vesela lapiņu kaudzīte gulēja blakus uz galdiņa. Pagriezis galvu, Snauts nolika visu pie malas un kādu brīdi drūmi vēroja mani, skatīdamies pāri brillēm, kas bija noslīdējušas līdz pašam degungalam.

Neteikdams ne vārda, piegāju pie mazgāja­mās ierīces, izņēmu no aptieciņas pusšķidru dziedēkli un sāku ieziest visstiprāk apdegu­šās vietas uz pieres un vaigiem. Par laimi, seja nebija pārāk uztūkuši, bet acis, pateico­ties tam, ka biju cieši aizspiedis plakstus, pa­lika veselas. Dažas lielākās tulznas uz deni­ņiem un vaiga pārdūru ar sterilu injekciju adatu un izspiedu šķidrumu. Pēc tam uzliku sev uz sejas divus mitras marles gabalus. Visu laiku Snauts mani uzmanīgi vēroja. Es to ignorēju. Kad šī procedūra beidzot bija galā (bet seja man dega aizvien stiprāk), ap­sēdos uz cita krēsla. Vispirms man nācās no tā novākt Harej as kleitu. Tas bija pavisam parasts apģērba gabals, ja neskaita starpga­dījumu ar kleitas aizdari, kuras patiesībā nemaz nebija.

Snauts, sakrampējis rokas uz smailā ceļ­gala, ar kritisku skatienu vērtēja manas izda­rības.

— Vai nepapļāpāsim? — viņš ierunājās, kad es apsēdos.

Es klusēju, spiezdams pie vaiga marles gabalu, kas grasījās slīdēt nost.

— Mums bija viesi, ko?

— Jā, — vēsi atbildēju. Man nebija ne mazākās vēlēšanās pielāgoties viņa tonim.

— Un esam no tiem tikuši vaļā? Oho, pamatīgi esi ķēries pie lietas.

Viņš pieskārās savai pierei, no kuras ar­vien vēl lobījās āda. Uz viņa sejas bija arī sārti jaunas ādas plankumi. Vēroju tos ap­stulbumā. Kāpēc līdz šim nebiju padomājis dziļāk par Snauta un Sartoriusa tā saukto iede­gumu! Visu laiku domāju, ka tas no saules, — bet uz Solāris taču neviens neiedeg …

— Bet iesāki tu droši vien pieticīgi? — Snauts sacīja, nepievērsdams uzmanību tam, ka man pēkšņi bija ataususi gaisma, par ko varēja spriest pēc manas sejas. — Visādas narkotiskas vielas, venena\ brīvā cīņa, ko?

— Ko tu gribi? Mēs varam runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ja tev gribas ākstīties, tad ej labāk prom.

— Dažreiz negribot nākas būt par ākstu, — viņš teica, tad paskatījās uz mani ar piemieg­tām acīm. — Tev neizdosies mani pārliecināt, ka neizmantoji ne virvi, ne āmuru. Un tint­nīcu, gadījumā, nemeti, kā Luters? Nē? Ē-ē, — viņš saviebās, — tad tu esi velna pul­veris! Mazgājamā ierīce vesela, galvu sa­triekt pat nemēģināji, istabu nemaz nedemo- lēji, tikai tā, vienā rāvienā, iepakoji, izšāvi, un gatavs?!

Snauts uzmeta skatienu pulkstenim.

— Kādas divas, varbūt pat trīs stundas tagad ir mūsu rīcībā, — viņš nobeidza. Viņš skatījās uz mani, skatījās ar nepatīkamu smīnu, līdz atkal iesāka:

— Tātad tu uzskati, ka es esmu nelietis?

— Pēdējais nelietis, — es izteiksmīgi ap­stiprināju.

— Tā? Bet vai tu noticētu, ja es būtu izstās­tījis? Būtu noticējis kaut vai vienam vienīgam vārdam?

Es klusēju.

— Gibariāns bija pirmais, ar kuru tas no­tika, — viņš turpināja, arvien vēl tāpat māk­sloti smīnēdams. — Viņš ieslēdzās savā ka­bīnē un sarunājās tikai caur durvīm. Un mēs, tu saproti, ko mēs nodomājām?

Es sapratu, taču nolēmu, ka labāk ir klusēt.

— Skaidrs. Domājām, ka viņš ir jucis. Šo to viņš mums izstāstīja caur durvīm, bet ne visu. Varbūt tu noproti, kāpēc viņš neteica, kas pie viņa atrodas? Tu taču jau zini: suum cuique l . Bet viņš bija īsts zinātnieks. Viņš pieprasīja, lai mēs viņam atstājam izredzes.

— Kādas izredzes?

— Nu, man šķiet, viņš mēģināja to kaut kā klasificēt, kaut kā vienoties, atrisināt, strā­dāja naktīs. Zini, ko viņš darīja? Droši vien zini!

— Šie aprēķini, — es teicu. — Atvilktnē. Radiostacijā. Viņš?

•— Jā. Bet tad es vēl neko nezināju.

— Cik ilgi tas turpinājās?

— Viesošanās? Kādu nedēļu. Sarunas caur durvīm. Vai, kas tur notika! Mēs domājām, ka viņš redz halucinācijas un viņam uzbudi­nāti motoriskie centri. Devu viņam skopola- mīnu.

— Kā tā . .. viņam?!

— Jā. Viņš ņēma, bet ne sev. Eksperimen­tēja. Tā tas notika.

— Un jūs? …

— Mēs? Trešajā dienā nolēmām iekļūt pie viņa, uzlauzt durvis, ja citādi nevarēs, savā cildenumā gribējām viņu ārstēt.

— A… tātad tāpēc! — man izspruka.

— Jā.

— Un tur … tai skapī…

— Jā, mans mīļais. Jā. Viņš nezināja, ka ari mūs pa tb laiku apmeklējuši viesi. Un mēs vairs nevarējām noņemties ar viņu. Bet viņš nezināja par to. Tagad jau … jau ir zināma … pieredze.

Viņš pateica to tik klusi, ka pēdējo vārdu drīzāk uzminēju, nekā izdzirdu.

— Pagaidi, nesaprotu, — es teicu. — Kā tad tā, jums taču vajadzēja dzirdēt. Pats teici, ka jūs noklausījāties. Jums vajadzēja dzirdēt divas balsis, un tātad …

— Nē. Tikai viņa balsi, un, ja arī tur bija nesaprotamas skaņas, tad, jādomā, tu saproti, ka visas piedēvējām viņam …

— Tikai viņa balsi? … Bet… kāpēc?

— Nezinu. Tiesa gan, man ir viena teorija par šo tematu. Bet uzskatu, ka nav vērts ar to steigties, it īpaši tāpēc, ka šī teorija visu tik un tā neizskaidro. Jā. Bet tev bija nepiecie­šams kaut ko redzēt jau vakar, citādi tu mūs abus uzskatītu par vājprātīgiem.