STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Manas mantas?

— Vai tev ir tikai šī kleitiņa?

Tagad es sāku izlikties. Centos tīšām iztu­rēties nevērīgi, ikdienišķi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar, nē, it kā mēs vispār ne­kad nebūtu šķīrušies. Viņa piecēlās un, izlī­dzinādama krokas, ar man pazīstamu vieglu, bet spēcīgu rokas kustību pārvilka pār brun­čiem. Mani vārdi Hareju ieintriģēja, kaut gan viņa nekā nesacīja. Pirmo reizi viņa pavērās apkārt ar lietišķu, meklējošu skatienu, tad, jūtami izbrīnījusies, pagriezās pret mani.

— Nezinu … — viņa bezpalīdzīgi teica un, piemetinājusi: — Varbūt skapī? … — atvēra durtiņas.

— Nē, tur ir tikai kombinezoni, — es atteicu.

Blakus mazgājamai ierīcei atradu elek­trisko skūšanās aparātu un sāku dzīt bārdu, cenzdamies nenostāties ar muguru pret mei­teni, lai viņa būtu kas būdama.

Viņa staigāja pa kabīni, ielūkojās visos kaktos, paskatījās pa logu, beidzot pienāca pie manis un sacīja:

— Kris, man ir tāds iespaids, it kā kaut kas būtu noticis.

Viņa apklusa. Es gaidīju ar izslēgtu aparātu rokā.

— It kā es būtu kaut ko aizmirsusi…

daudz ko aizmirsusi. Zinu … atceros tikai tevi… un … un vairāk nekā.

Klausījos šajos vārdos, cenzdamies valdīt pār savu seju.

— Vai es biju … slima?

— Nu … var sacīt arī tā. Jā, kādu laiku mazliet slimoji.

— Ahā. Tas laikam tāpēc.

Viņas seja noskaidrojās. Neprotu izstāstīt, ko pārdzīvoju. Kad viņa klusēja, staigāja, sēdēja, smaidīja, pārliecība, ka manā priekšā ir Hareja, bija stiprāka par pretīgo nemieru, taču citreiz atkal, kā, piemēram, šai brīdī, man likās, ka šī Hareja ir vienkāršota, redu­cēta līdz dažām raksturīgām uzrunām, kustī­bām, žestiem. Viņa pienāca pavisam tuvu man klāt, atbalstījās ar sažņaugtām dūrēm manās krūtīs pie paša kakla un jautāja:

— Kā ir ar mums? Labi vai slikti?

— Labāk nemaz nevar būt! — es attraucu.

Viņa pasmaidīja.

— Kad tu tā saki, tad ir drīzāk slikti.

— Kas tev nāk prātā, Harej, mīļā, man tagad jāiziet, — es steidzīgi sacīju. —Tu mani pagaidīsi, labi? Bet varbūt… tu esi izsal­kusi? — es piemetināju, jo pats jutu mosta­mies arvien lielāku ēstgribu.

— Izsalkusi? Nē.

Viņa pakratīja galvu tā, ka sakustējās mati.

— Man tevi jāgaida? Vai ilgi?

— Kādu stundu … — es iesāku, bet viņa mani pārtrauca:

— Iešu tev līdzi!

ŠI bija pavisam cita Hareja: īstā nekad neuzplijās. Nekad.

— Mazulīt, tas nav iespējams …

Viņa skatījās uz mani no apakšas, tad pēk­šņi paņēma mani pie rokas. Noglāstīju viņu, pieskāros siltam, elastīgam plecam, un negri­bot mani pārņēma gandrīz vai maigums. Mans ķermenis pazina Hareju, alka, tiecās pēc viņas, neraugoties uz prātu, neraugoties uz argumentiem un bailēm.

Mēģinādams par katru cenu saglabāt mieru, atkārtoju:

— Tas nav iespējams, Harej: tev jāpaliek šeit.

— Nē.

Kā tas noskanēja!

•— Kāpēc?

— N … nezinu.

Viņa pavērās apkārt un atkal pievērsa ska­tienu man.

— Nevaru… — viņa pateica pavisam klusi.

— Bet kāpēc?!

— Nezinu. Nevaru. Man liekas.. . man liekas . ..

Viņa cītīgi meklēja sevī izskaidrojumu, un, kad atrada, jutās pārsteigta.

— Man liekas, ka man tevi nepārtraukti.. . jāredz.

Lietišķā intonācija atņēma šiem vārdiem jūtu apzīmēšanas nozīmi; tas bija kaut kas pavisam cits. Šo vārdu ietekmē apkampiens, kurā viņu turēju, piepeši mainīja savu rak­sturu, kaut gan ārēji viss palika pa vecam;

skatīdamies viņai acīs, ņemos lauzt atpakaļ viņas rokas, šī kustība, kas sākumā bija visai nedroša, kļuva noteiktāka — bija atrasts mēr­ķis. Jau skatījos pēc kaut kā, ar ko varētu viņu sasiet.

Viņas atliektie elkoņi vieglītēm saskārās un tūlīt saspringa ar spēku, pret kuru mans tvēriens izrādījās veltīgs. Cīnījos varbūt se­kundi. Pat atlēts, atgāzts atpakaļ kā Hareja, tikko skardams ar pēdām grīdu, nespētu at­brīvoties, bet viņa, ar absolūti vienaldzīgu sejas izteiksmi, vāji, nedroši smaidīdama, pār­rāva manas skavas, atbrīvojās un nolaida rokas.

Viņas acis pētīja mani ar to pašu mierīgo ziņkāri kā sākumā, kad pamodos, it kā viņa nemaz neapzinātos manu pirmītējo, panikas lēkmes diktēto izmisīgo piepūli. Tagad viņa stāvēja mierīgi un, likās, gaidīja kaut ko — reizē vienaldzīga, koncentrēta un mazliet pār­steigta par visu.

Man nolaidās rokas. Atstāju viņu istabas vidū un piegāju pie plaukta blakus mazgā­jamam galdiņam. Jutu, ka krītu neiedomāja­mos slazdos, un meklēju izeju, apsvērdams arvien nežēlīgākus līdzekļus. Ja kāds man pajautātu, kas ar mani notiek un ko tas viss nozīmē, es nevarētu izdabūt pār lūpām ne vārda, kaut gan paguvu jau noskaidrot, ka tas, kas ar mums visiem notiek Stacijā, ir viens vienots veselums, tik pat neizprotams, cik briesmīgs; tomēr šai brīdī manu prātu no­darbināja kas cits. Centos izgudrot kādu triku, kādu gājienu, kas dotu iespēju aizbēgt. Nepa­

griezdamies jutu Harej as skatienu. Sienā virs plaukta bija iekārtota maza mājas aptieciņa. Pavirši apskatīju tās saturu. Atradu pudelīti ar miega zālēm un iemetu glāzē četras table­tes — maksimālo devu. Es pat ne sevišķi slēpu savas manipulācijas no Harej as. Grūti pateikt, kāpēc. Nedomāju par to. Ielēju karstu ūdeni, nogaidīju, kamēr tabletes izkūst, un piegāju pie Harej as, kas joprojām stāvēja istabas vidū.

— Tu dusmojies? — viņa klusi jautāja.

— Nē. Izdzer šo.

Nezinu, kāpēc nolēmu, ka viņa paklausīs. Un tiešām, viņa bez ierunām paņēma no ma­nām rokām glāzi un vienā paņēmienā to iz­tukšoja. Noliku tukšo trauku uz galdiņa un apsēdos stūrī starp skapi un grāmatu plauktu. Hareja lēnām pienāca pie manis un iekārtojās uz grīdas blakus krēslam tā, kā viņa agrāk bieži darīja, — pievilka kājas un ar ierastu, man tik pazīstamu kustību atmeta atpakaļ matus. Kaut es vairs nepavisam neticēju, ka tā ir viņa, ik reizi, kad pazinu viņu šais maza­jos ieradumos, kaklā sakāpa kamols. Tas bija nesaprotami un briesmīgi, bet visbriesmīgā­kais bija tas, ka man pašam vajadzēja izturē­ties ačgārni, izliekoties, ka uzskatu viņu par Hareju; bet viņa pati taču sevi uzskatīja par Hareju, un viņas uzvedībā nebija viltības. Nezinu, kā nonācu līdz tādai domai, bet par to es biju pārliecināts, ja vispār vēl spēju būt par kaut ko pārliecināts!

Es sēdēju, bet meitenes pleci balstījās pret maniem ceļgaliem, viņas mati glāstīja manu nekustīgo roku, tā sēdējām gandrīz nekusto­ties. Pāris reižu nemanāmi ielūkojos pulk­stenī. Pagāja pusstunda, un miega zālēm jau vajadzēja iedarboties. Hareja kaut ko klusī­tēm nomurmināja.

—- Ko tu saki? — es jautāju, bet viņa neat­bildēja.

Uzskatīju to par augošas miegainības pazī­mi, kaut gan, godīgi sakot, dvēseles dziļumos šaubījos, ka zāles iedarbosies. Kāpēc? Arī uz šo jautājumu neatradu atbildi, visdrīzāk tāpēc, ka mana viltība bija pārāk vienkārša.

Maz pamazām viņas galva noslīga uz ma­niem ceļgaliem, tumšie mati pilnīgi apsedza seju, viņa vienmērīgi elpoja kā cilvēks miegā. Pieliecos, lai aiznestu Hareju uz gultu. Pie­peši viņa, neatverot acis, viegli parāva mani aiz matiem un skaļi iespurdzās.

Es sastingu, bet viņa pilnā kaklā jautri smējās. Piemiegusi acis, Hareja vēroja mani ar naivu un reizē viltīgu sejas izteiksmi. Sē­dēju nedabiski stīvs, apstulbis un bezpalīdzīgs, bet Hareja iesprauslojās vēlreiz, pieglauda seju manai rokai un apklusa.