STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Kādēļ tu smejies? — es jautāju kokainā balsī.

Tā pati mazliet nemierīgā domu izteiksme atplaiksnījās viņas sejā. Redzēju, ka Hareja grib būt godīga. Viņa uzsita ar pirkstu pa savu mazo degunu un beidzot ar nopūtu sacīja:

— Pati nezinu.

Šais vārdos skanēja neviltots pārsteigums.

— Es uzvedos idiotiski, vai ne? — viņa iesāka. — Tas man uzreiz kaut kā … bet tu arī neesi labāks: sēdi piepūties kā. .. kā Pelviss…

— Kā kas? — es pārjautāju, jo man izlikās, ka slikti dzirdu.

— Kā Pelviss, tu taču zini, tas resnais …

Nav nekādu šaubu, ka Hareja nevarēja pa­zīt Pelvisu, ne arī dzirdēt par to no manis — vienkārši tāpēc, ka no savas ekspedīcijas viņš atgriezās vairāk nekā trīs gadus pēc viņas nāves. Arī es līdz tam Pelvisu nepazinu un ne­zināju, ka viņam piemīt neciešams paradums, vadot Institūta sanāksmes, vilkt tās garumā līdz bezgalībai. Pareizāk, viņu sauca Pelle Viliss, no kā arī radās saīsinātā palama, ko tāpat nezināju pirms viņa atgriešanās.

Hareja atbalstīja elkoņus uz maniem ceļ­galiem un skatījās man sejā. Satvēru viņas rokas un lēnām virzīju savus pirkstus uz aug­šu, pāri pleciem, kamēr tie gandrīz savieno­jās uz viņas kailā, pulsējošā kakla pamatnes. Galu galā tas varēja būt arī glāsts, un, sprie­žot pēc viņas skatiena, viņa to nemaz citādi neuztvēra. Īstenībā es gribēju pārliecināties par to, ka viņai ir parasts, silts, cilvēcisks ķermenis un ka tas slēpj sevī muskuļus, kau­lus un locītavas. Skatoties viņas mierīgajās acīs, sajutu briesmīgu vēlēšanos strauji sa­spiest pirkstus.

Jau gandrīz to izdarīju, kad pēkšņi atcerē­jos Snauta asiņainās rokas un palaidu viņu vaļā.

— Kā tu skaties … — viņa mierīgi teica.

Man tā dauzījās sirds, ka nebiju spējīgs at­bildēt. Uz mirkli pievēru plakstus.

Man pēkšņi radās rīcības plāns, pilnīgi skaidrs no sākuma līdz beigām, ar visām de­taļām. Nezaudējot ne mirkli, piecēlos no krēsla.

— Man jāiet, Harej, — sacīju, — bet, jātu ļoti vēlies, tad vari nākt līdzi.

— Labi.

Viņa pielēca kājās.

— Kāpēc tev basas kājas? — es jautāju, pieiedams pie skapja un no daudzkrāsaina­jiem kombinezoniem izvēlēdamies divus, sev un viņai.

— Nezinu… būšu tupelītes kaut kur aiz­mirsusi … — viņa nedroši sacīja.

Es izlikos nedzirdam.

— Kleita jānovelk nost, lai šo te dabūtu mugurā, tev būs jāizģērbjas.

— Kombinezons? … Kāpēc? — viņa jau­tāja, uzreiz ķerdamās pie kleitas, bet te at­klājās kaut kas dīvains: kleitu nevarēja no­vilkt, jo tai nebija nevienas aizdares. Sarka­nās pogas vidū kalpoja kā izrotājums. Nebija ne sprādzes, ne rāvējslēdža, ne kā cita. Ha­reja samulsusi smaidīja. Izlikdamies, ka tā ir visparastākā lieta pasaulē, ar skalpeļveida no grīdas paceltu instrumentu pārgriezu drēbi tur, kur mugurpusē beidzās dekoltē. Tagad viņa varēja novilkt kleitu pār galvu. Kombi­nezons bija mazliet par lielu,

— Lidosim?… Un tu arī? — viņa taujāja, kad abi, jau saģērbušies, atstājām istabu. Pa­māju tikai ar galvu. Šausmīgi baidījos, ka sastapsim Snautu, tomēr gaitenis uz lidlauku bija tukšs, bet radiostacijas durvis, kurām nācās iet garām, aizvērtas.

Stacijā joprojām valdīja nāves klusums. Hareja vēroja, kā es ar mazu elektrisku vago­neti izripināju no vidusnodalījuma raķeti. Pēc kārtas pārbaudīju mikroreaktora, tālvadāmās stūres iekārtas un sprauslu stāvokli, tad ar starta vagonetes palīdzību novietoju raķeti uz starta diska apaļās plaknes, kas atradās zem kupola centrālās piltuves, iepriekš aizvācis no turienes tukšo konteineru.

Tā bija neliela raķete sakaru uzturēšanai starp Staciju un Sateloīdu, ko izmantoja, pār­vadājot kravu, un tikai izņēmuma gadījumos tā uzņēma cilvēkus, jo nebija atdarāma no iekšpuses. Tieši to man vajadzēja, tas kā sa­stāvdaļa ietilpa manā plānā. Protams, netaisī­jos raķeti izšaut, bet darīju visu tā, it kā ga­tavotos īstam startam: Hareja, kas bieži bija lidojusi ar mani kopā, kaut ko no tā saprata. Vēlreiz pārbaudīju raķetes klimatizācijas un skābekļa aparatūru, un, kad pēc galvenās ķē­des ieslēgšanas iedegās kontrolspuldzītes, iz­spraucos no šaurās iekšienes un teicu Harej ai, kas stāvēja pie trepītēm:

— Kāp iekšā.

— Un tu?

— Iekāpšu pēc tevis. Man jāaizver aiz mums lūka.

Biju pārliecināts, ka viņa priekšlaikus neat­minēs manu viltību. Tikko Hareja pa kāpnī­tēm nokļuva raķetē, iebāzu kabīnē galvu un pajautāju, vai viņa ērti ierīkojusies, un, kad izdzirdu dobju, telpas šauruma sažņaugtu «jā», padevos atpakaļ un ar joni aizcirtu lū­kas vāku. Vienā paņēmienā aizšāvu abus aiz­bīdņus un ar iepriekš sagatavotu atslēgu sāku piegriezt piecas bultskrūves raķetes apvalka gropēs.

Smailais cigārs saslējās vertikāli, it kā tie­šām taisītos pēc mirkļa sākt lidojumu kos­mosā. Zināju, ka ieslodzītajai nekas ļauns ne­notiks — skābekļa raķetē bija pietiekami un pat nedaudz pārtikas, galu galā mans nolūks nemaz nebija turēt viņu tur bezgalīgi ilgi.

Alku par katru cenu iegūt vismaz pāris stundu brīvības, lai sastādītu turpmākās rīcī­bas plānu un tiktos ar Snautu, tagad jau kā līdzīgs ar līdzīgu.

Piegriezdams priekšpēdējo skrūvi, sajutu, ka metāliskie atgāžņi ar atsaitēm, kas no trim pusēm balstīja raķeti, viegli dreb, bet nodo­māju, ka es pats, sparīgi darbodamies ar lielo uzgriežņa atslēgu, esmu nejauši satricinājis tērauda ķermeni.

Bet, kad biju pāris soļus atkāpies, ierau­dzīju kaut ko tādu, ko es negribētu skatīt vēlreiz.

Drausmīgu, no iekšpuses izdarītu sitienu tricināta, raķete līgot līgojās. Vai, kas tie bija par sitieniem! Ja slaidās, melnmatainās meite­nes vietā raķetītē atrastos tērauda robots, pat tas nevarētu piespiest astoņtonnīgo masu raustīties tādās konvulsijās!

Lidlauka lampu atspulgi raķetes pulētajā virsmā zibsnīja un laistījās. Tiesa, nekādus sitienu trokšņus es nedzirdēju, raķetes iek­šienē valdīja absolūts klusums, vienīgi plaši izplestās atsaites, kas turēja mazo raķeti, vib­rēja kā stīgas, un to kontūras izplūda. Šo vib­rāciju frekvence bija tāda, ka sāku šaubīties par apšuves izturību. Ar drebošām rokām pie- vilku pēdējo skrūvi, aizsviedu atslēgu un nolēcu no trepītēm. Lēnām kāpjoties atpakaļ, redzēju, kā amortizējošās atsperes, kas aprē­ķinātas tikai konstantam spiedienam, uzsāk deju savās ligzdās. Man izlikās, ka bruņu ap­valks zaudē savu viengabalaino spīdumu. Kā neprātīgs metos pie tālvadības pults, ar abām rokām pagrūdu uz augšu reaktora un sakaru iedarbināšanas sviras; tad no skaļruņa, kas bija savienots ar raķetes iekšieni, izlauzās griezīga spiegšana, svelpoņa, kurai trūka jeb­kādas līdzības ar cilvēka balsi, un tomēr es tanī saklausīju atkārtotu, kaucošu «Kris! Kris! Kris!!!».

Dzirdēju to ne pārāk skaidri. No saplosīta­jiem pirkstiem man plūda asinis — tik hao­tiski un spēji biju tiecies iedarbināt raķeti. Zilganā atspulgā iespīdējās sienas, no starta laukuma zem sprauslām uzvirpuļoja putekļu mākoņi, kas pārvērtās indīgu dzirksteļu spietā, un visas skaņas nomāca augsta, gari stiepta rūkoņa. Raķete pacēlās uz trim liesmu mēlēm, kas tūlīt saplūda vienā uguns kolonnā, un, atstājot aiz sevis ellišķīgu virpuļviesuli, caur vaļējo izsviedēju izšāvās laukā. Diafrag­mas momentāni noslēdza atvērumu, automā­tiski ieslēgtie kompresori sāka ar svaigu gaisu skalot halli, kur mutuļoja kodīgi dūmi.