STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Šis sātans nemaz nav tāds muļķis, — Snauts novilka caur zobiem.

Pārsteigts paskatījos uz viņu. Man ienāca prātā, ka viņa nervi varēja sabrukt pat tādā gadījumā, ja Stacijai nemaz nebūtu uzspiests ārprāta zīmogs. Reaktīvā psihoze? … — man vēl pazibēja doma, kad viņš iesāka gandrīz neskanīgi smieties.

— Uzstādi man diagnozi? Nesteidzies. Bū­tībā tu visu pārdzīvoji tik vieglā formā, ka turpinājumu nemaz nezini!

— Ahā. Sātans iežēlojās par mani, — es izmetu. Saruna sāka man apnikt.

— Ko tu, īsti sakot, gribi? Lai tev pasaku, kādus plānus kaļ pret mums šie n kvadriljoni metamorfās plazmas šūnu? Varbūt nekādus.

— Kā tas ir — nekādus? — es pārsteigts jautāju.

Snauts arvien vēl smīnēja.

— Tev jāzina, ka zinātne pētī tikai to, kā kaut kas tiek darīts, nevis to, kāpēc tas tiek darīts. Kā? Nu, tas sākās astoņas vai deviņas dienas pēc šī eksperimenta ar rentgenu. Var­būt okeāns uz šo apstarošanu atbildēja ar kādu citu starojumu, varbūt ar tā palīdzību izzondēja mūsu smadzenes un izdabūja no tām izolētus psihisku nogulsnējumu attēlus.

— Psihisku nogulsnējumu attēlus?

Tas mani ieinteresēja.

— Jā, sevī ieslēgtus, apdzisušus, it kā iemūrētus, no visa pārējā atrautus procesus, gluži kā iekonservētus atmiņas avotus. Oke­āns tos uztvēra kā recepti, kā konstrukcijas plānu… tu taču zini, ka asimetriskie hromo­somu kristāli ir ļoti līdzīgi šiem cerebrozīdu nukleīnsa vieno jumu kristāliem, kas nosaka atmiņas procesus. Mantota plazma taču ir «iegaumējoša» plazma. Tādējādi okeāns izda­būja no mums ziņas, fiksēja tās un pēc tam — tu zini, kas bija pēc tam. Bet kādēļ tas tika darīts? Ha! Katrā gadījumā ne tāpēc, lai mūs iznīcinātu. Okeāns to varētu izdarīt daudz vienkāršāk. Vispār — ar tādām tehnoloģis­kām iespējām — tas galu galā varēja visu, piemēram, uzsūtīt mums dubultniekus.

— Ahā! — es iesaucos. — Lūk, kāpēc tu tā izbijies pirmajā vakarā, kad es atnācu!

— Jā. Bet varbūt, — Snauts piebilda, — okeāns jau ir to izdarījis. Kā tu zini, ka es tiešām esmu tas pats vecais labais Zurkulēns, kurš atlidoja šurp pirms diviem gadiem? …

Viņš sāka klusi smieties, it kā mans muļķī­gais izskats sagādātu viņam dievs zina kādu baudu, tad pēkšņi aprāvās.

— Nē, nē, — Snauts nomurmināja. — Arī bez visa tā pietiek… Atšķirību varbūt ir vairāk, bet es zinu tikai vienu: mūs abus var nonāvēt.

— Bet viņus nē?

— Neiesaku mēģināt. Drausmīgs skats!

— Ne ar ko?

— Nezinu. Katrā ziņā neder ne inde, ne nazis, ne cilpa …

— Un atomliesmu metējs?

— Tu mēģinātu?

— Grūti pateikt. Ja zini, ka tie nav cil­vēki …

— Bet ja savā ziņā ir? Subjektīvi viņi ir cilvēki. Viņi galīgi neko nezina par savu … izcelšanos. Laikam esi to ievērojis?

— Jā. Un … kā tas notiek?

— Viņi reģenerējas neiedomājamā tempā. Neiespējamā ātrumā, tavā klātbūtnē, saku tev, un atkal no jauna sāk izturēties kā… kā…

— Kā tad?

— Ka mūsu priekšstati par viņiem, šie attēli atmiņā, pēc.kuriem vadoties …

— Jā. Tas tiesa, — es apstiprināju. Nepie­vērsu uzmanību tam, ka ziede plūst pa apsvi­luša jiem vaigiem un pil man uz rokām.

— Vai Gibariāns zināja?… — piepeši iejautājos.

Snauts uzmanīgi paskatījās uz mani:

— Vai viņš zināja to, ko mēs?

— Jā.

— Tikpat kā noteikti.

— Kā tu to zini, viņš tev stāstīja?

— Nē. Bet es atradu pie viņa kādu grā­matu …

— «Mazo Apokrifu»?! — es iesaucos, pielēkdams kājās.

— Jā. Bet kā tu to vari zināt?—Snauts jau­tāja, pēkšņi satraukts, ar skatienu ieurbda­mies man sejā.

Es noliedzoši pakratīju galvu.

— Mieru, — sacīju. — Tu taču redzi, ka esmu apdedzis un nemaz nereģenerējos. Kabīnē bija man adresēta vēstule.

— Ko tu saki?! Vēstule? Kas tanī bija?

— Diezgan maz. Faktiski zīmīte, nevis vēs­tule. Bibliogrāfiska rekomendācija iepazīties ar solāristikas pielikumu, ar šo «Apokrifu». Kas tas tāds?

— Veca lieta. Iespējams, ka kaut kāds sakars te ir. Ņem.

Viņš izvilka no kabatas plānu sējumu ādas vākos ar nodilušiem stūriem un pasniedza to man.

— Bet Sartoriuss? … — es izmetu, nogla­bādams grāmatu.

— Ko Sartoriuss? Tādā situācijā katrs iztu­ras, kā . .. māk. Viņš cenšas būt normāls, viņam tas nozīmē — oficiāls.

— Nu, zini!

— Bet tā tas ir. Iekūlāmies, atceros, vien­reiz ķibelē. Nekavēšos pie detaļām, pietiks, ja pateikšu, ka uz mums astoņiem palika piec­simt kilogramu skābekļa. Viens pēc otra at­metām ikdienas rūpes, beigās visi staigājām bārdaini, tikai viņš vienīgais skuvās, spodri­nāja zābakus, tas ir tāds cilvēks. Protams, kaut ko viņš tagad izdarīs, tā būs simulācija, komēdija vai noziegums.

— Noziegums?

— Labi, tas nebūs noziegums. Mums jāiz­gudro tam kāds jauns apzīmējums. Piemēram, «reaktīvā šķiršanās». Skan labāk?

— Tu esi ārkārtīgi asprātīgs.

— Labāk būtu, ja es raudātu? Iesaki kaut ko.

— Ak, liec mani mierā.

— Nē, es runāju nopietni: tagad tu zini ap­mēram tikpat daudz, cik es. Vai tev ir kāds plāns?

— Tu nu gan esi labais! Nezinu, ko iesākt, kad … atkal ieradīsies … — vai viņai jāiero­das?

— Droši vien jā.

— Kā īsti viņi tiek iekšā? Stacija taču ir hermētiska? Varbūt Stacijas apvalks …

Snauts noraidoši pagrozīja galvu.

—- Apvalks ir kārtībā. Nesaprotu, kā tas notiek, bet visbiežāk viesus mēs ieraugām pēc uzmošanās, mazliet taču galu galā ir jāguļ.

— Bet ieslodzīšana?

— Palīdz uz īsu brīdi. Atliek līdzekļi, pats zini, kādi.

Viņš piecēlās. Arī es piecēlos.

— Klausies, Snaut… Tu domā par Stacijas likvidāciju, tikai gribi, lai es to pasaku?

Viņš pakratīja galvu.

— Tas nav tik vienkārši. Skaidrs, ka mēs vienmēr varam aizbēgt, kaut vai uz Sateloīdu, un no turienes noraidīt SOS. Mūs, saprotams, kvalificēs kā jukušus — kaut kāda sanatorija uz Zemes, līdz pat brīdim, kamēr visu glīti un kārtīgi atsauksim, — atgadās taču kolek­tīva sajukšana prātā šādās izolētās bāzēs … Tas, iespējams, nemaz nebūtu visļaunākais. Dārzs, miers, baltas istabiņas, pastaigas sani­tāru uzraudzībā…

Viņš runāja pavisam nopietni, sabāzis ro­kas kabatās, neredzošu skatienu pievērsis is­tabas kaktam. Sarkanā saule jau nogrima aiz apvāršņa, un krēpj ainās viļņu galotnes izkusa tintes melnajā tuksnesī. Debess kvēloja. Pāri šim divkrāsainajam, neizsakāmi drūmajam plašumam peldēja mākoņi ar violetām ap­malēm.

— Tātad gribi mukt? Vai varbūt ne? Vēl ne?

Snauts pasmīnēja:

— Nesalaužamais iekarotāj … neesi vēl to pa īstam nobaudījis, citādi tu tā neuzstātos. Runa nav par to, ko gribi, bet par to, kas ir iespējams.

— Kas?

— Tieši to es nezinu.

— Tātad paliekam šeit? Tu domā, ka atradīsies līdzeklis …

Viņš paskatījās uz mani, novārdzis, ar grumbu izvagotu seju, no kuras lobījās nost āda.

— Kas zina. Varbūt tas atmaksāsies, — viņš beidzot teica. — Par viņu laikam neuzzināsim neko, bet varbūt par mums …

Snauts novērsās, paņēma savus papīrus un izgāja. Gribēju viņu aizturēt, bet pār pavēr­tajām lūpām nenāca ne skaņa. Nevarēju neko pasākt, atlika vienīgi gaidīt. Piegāju pie loga un skatījos uz asinsmelno okeānu, to tikpat kā neredzēdams. Man iešāvās prātā, ka va­rētu ieslēgties kādā no raķetēm lidlaukā, taču es nopietni par to nedomāju, tas bija pārāk muļķīgi; agri vai vēlu man taču vajadzētu iznākt ārā. Apsēdos pie loga un izņēmu grā­matu, ko man bija iedevis Snauts. Gaismas vēl pietika, lappuses sārtojās, visa istaba sar­kani kvēloja.