STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Domāju, ka pats esmu vājprātīgs.

— Ak tā? Un nevienu netiki redzējis?

— Redzēju.

— Ko tu redzēji?!

Viņa grimasi vairs nevarēja nosaukt par smīnu. Ilgi vēroju viņu, iekams atbildēju:

— To … melno …

Viņš neko neteica, bet viss viņa salīkušais un uz priekšu noliektais ķermenis mazliet sašļuka.

■— Tu tomēr varēji mani brīdināt, — es iesāku jau nedrošāk.

— Es taču tevi brīdināju.

— Kādā veida!

— Vienīgi iespējamā. Pacenties saprast, es nezināju, kas tas būs! To nezināja neviens, to nevar zināt…

— Klausies, Snaut, pāris jautājumu. Tu to … jau kādu laiku zini. Vai tā … tas … kas ar viņu notiks?

— Tevi interesē, vai viņa atgriezīsies?

— Jā.

— Atgriezīsies un neatgriezīsies.

— Ko tas nozīmē?

— Atgriezīsies tāda pati kā … pirmās vi­zītes sākumā. Viņa vienkārši neko nezinās vai, izsakoties precīzāk, uzvedīsies tā, it kā tu nekad nebūtu darījis to, ko izdarīji, lai tiktu no viņas vaļā. Ja situācija neliks, viņa nebūs agresīva.

— Kāda situācija?

— Tas ir atkarīgs no apstākļiem.

— Snaut!

— Ko tu vēlies?

— Mēs nevaram ļaut sev prieku spēlēt paslēpes!

— Tas nav prieks, — viņš sausi pārtrauca. — Kelvin, man paliek iespaids, ka tu jopro­jām vēl nesaproti… vai arī, paga!

Viņam sāka spīdēt acis.

— Vai tu vari pastāstīt, kas te bija?!

Noriju siekalas. Nolaidu galvu. Negribēju

uz viņu skatīties. Labāk, lai tas būtu kāds cits, ne viņš. Bet nebija izejas. Marles gabals ne­turējās pie sejas un nokrita man uz rokas. Nodrebēju no glumā pieskāriena.

— Sieviete, ar kuru …

Es nepabeidzu.

— Viņa nokāva sevi. Izdarīja sev… in­jekciju …

Snauts gaidīja.

— Tātad pašnāvība? … — viņš jautāja, redzēdams, ka es klusēju.

— Jā.

— Tas ir viss?

Es klusēju.

— Tas nevar būt viss …

Žigli pacēlu galvu. Viņš neskatījās manī.

— Kā tu to zini?

Viņš neatbildēja.

— Labi, — es teicu. Nolaizīju lūpas. — Mēs sastrīdējāmies. Patiesību sakot, nē. Es biju tas, kurš pateica, zini, kā tas notiek dusmās. Savācu mantas un aizgāju … viņa lika man saprast, gan netieši, bet, ja esi dzīvojis ar kādu gadiem, tad tas arī nemaz nav vaja­dzīgs … Biju pārliecināts, ka tie ir tikai vārdi — ka viņa baidīsies to izdarīt, un to… arī viņai pasacīju. Otrā dienā atcerējos, ka atstāju atvilktnē … indi; viņa to zināja — biju atnesis no laboratorijas, jo man bija va­jadzīgs, — toreiz paskaidroju viņai, kāda ir iedarbība. Izbijos un gribēju iet pakaļ, bet vēlāk nodomāju, ka tas izskatīsies tā, it kā es viņas vārdus būtu ņēmis nopietni un … at­metu ar roku; trešajā dienā tomēr aizgāju, jo man nekur nebija miera. Bet… kad atnācu, viņa jau "bija mirusi.

— Ak tu, svētā vientiesība! …

Tik tikko savaldījos. Bet, paskatījies uz Snautu, sapratu, ka viņš neņirgājas. Es viņu

it kā no jauna iepazinu. Viņa seja bija pe­lēka, neizsakāms nogurums slēpās dziļajās grumbās uz vaigiem, tā izskatās smagi slims cilvēks.

— Kāpēc tu tā runā? — es nedroši jautāju.

— Tāpēc, ka šis notikums ir traģisks. Nē, nē, — viņš ātri piebilda, pamanījis, ka es sa­kustos, — tu joprojām vēl nesaproti. Protams, tu vari to ļoti smagi pārdzīvot, pat uzskatīt sevi par slepkavu, tomēr … tas nav ļaunākais.

— Ko tu neteiksi! — es indīgi sacīju.

— Priecājos, ka tu man netici. Tas, kas no­ticis, laikam ir briesmīgs, bet vēl briesmīgāks ir tas, kas … nav noticis. Nekad.

— Nesaprotu … — es nedroši teicu.

Tiešām neko nesapratu. Snauts pamāja ar

galvu.

— Normāls cilvēks … — viņš teica. — Kas tas ir — normāls cilvēks? Tāds, kas nekad nav izdarījis nekā nekrietna? Jā, bet vai viņš nekad neko tamlīdzīgu nav domājis? Un var­būt viņš pats nemaz nav domājis, bet viņā kaut kas nodomāja, dzima pirms desmit vai trīsdesmit gadiem, varbūt viņam izdevās at­vairīt to, un viņš visu aizmirsa, vairs nebaidī­jās, jo zināja, ka nekad to nerealizēs. Tā, un tagad iedomājies, ka uzreiz, gaišā dienas laikā, citu cilvēku vidū, tu sastopi TO — iemiesotu, piekaltu pie tevis, neiznīcināmu, ko tad? Kas tad būs?

Es klusēju.

— Stacija, — viņš klusi noteica. — Tad būs Solāris Stacijā.

— Bet… kas tas galu galā var būt? — es nenoteikti ieminējos. — Ne tu, ne Sartoriuss taču neesat slepkavas …

— Bet tu taču esi psihologs, Kelvin! — viņš nepacietīgi mani pārtrauca. — Kurš gan kād­reiz nav redzējis tādu sapni? Murgus? Iedo­mājies … fetišistu, kurš ir iemīlējies, teiksim, netīrā veļas gabalā un kurš, riskējot ar savu ādu, lūdzot un draudot, iegūst šo sev dārgo, pretīgo lupatu, tas taču ir amizanti, ko? Fe­tišistu, kurš vienlaicīgi jūt riebumu pret iekā­roto priekšmetu un neprātīgi to mīl, un ir ga­tavs atdot par to dzīvību, sasniegdams varbūt Romeo un Džuljetas jūtu augstumu … Tādas lietas notiek. Ir taču zināms, ka pastāv arī lie­tas … situācijas … ko neviens nav iedroši­nājies īstenot ārpus savām iedomām … kaut kādā apstulbuma, depresijas, ārprāta mirklī, sauc to, kā gribi. Tad vārds kļūst par darbu. Tas ir viss.

— Tas .. . viss, — kokainā balsī bezjēdzīgi atkārtoju. Galva dūca. — Bet… bet Stacija? Kāds tam sakars ar Staciju?

— Tu izliecies, vai? — Snauts izgrūda. Viņš pētījoši skatījās manī. — Es taču visu laiku runāju par Solāris, tikai par Solāris, ne par ko citu. Nav mana vaina, ja tas tik krasi atšķiras no tā, ko tu gaidīji. Kaut gan tu esi piedzīvojis pietiekami daudz, lai vismaz no­klausītos manī līdz galam.

Mēs dodamies kosmosā, sagatavojušies uz visu, tas ir, uz vientulību, cīņu, ciešanām un nāvi. Aiz kautrības nesakām to skaļi, bet daž­brīd domājam, ka esam lieliski. Tomēr, tomēr tas nav viss, un mūsu gatavība izrādās ārēja. Mēs nemaz negribam iegūt kosmosu, gribam tikai paplašināt Zemi līdz tā robežām. Dažas planētas ir tuksnešainas kā Sahāra, citas le- dusaukstas kā pols vai tropiskas kā Brazīlijas džungļi. Mēs esam humāni un cēli, negribam paverdzināt citas rases, gribam vienīgi nodot tām mūsu vērtības un pretī saņemt viņu man­tojumu. Mēs uzskatām sevi par svētā Kon­takta bruņiniekiem. Tie ir otri meli. Nemek­lējam neko, izņemot cilvēkus. Mums nav va­jadzīgas citas pasaules. Vajadzīgi spoguļi. Nezinām, ko iesākt ar citām pasaulēm. Pie­tiek šīs vienas, un jau tā mūs nomāc. Gribam atrast savu idealizētu tēlu; tām jābūt planē­tām, kur civilizācija ir uz augstāka līmeņa nekā mūsējā, citur atkal ceram atrast mūsu primitīvās pagātnes atspulgu. Bet faktiski viņā pusē ir kaut kas, ko mēs nepieņemam, no kā aizsargājamies, mēs taču atvedām no Zemes ne tikai tikumības destilātu, ne tikai Cilvēka heroisko monumentu! Atlidojām šurp tādi, kādi esam īstenībā, un, kad otrā puse parāda mums šo īstenību — to īstenības daļu, kuru noklusējam, — nespējam ar to samieri­nāties!

— Tātad — kas tas ir? — es jautāju, pacietīgi viņā noklausījies.

— Tas, ko gribējām: kontakts ar citu civilizāciju. Te tas ir, šis kontakts! It kā zem mikroskopa palielināta mūsu personiskā necilvēcīgā nekrietnība, mūsu ākstība un negods!!! — Snauta balss drebēja niknumā.

-— Tātad tu uzskati, ka tas ir… okeāns?

Ka tas ir viņš? Bet kāpēc? Atstāsim šobrīd mierā mehānismu, bet, dieva dēļ, kāpēc?! Vai tu nopietni domā, ka viņš grib ar mums pa­rotaļāties? Vai sodīt mūs?! Tā vienkārši ir primitīva demonoloģija! Planēta, ko sagrābis ļoti liels sātans, kas savas sātaniskā humora izjūtas apmierināšanai zinātniskās ekspedī­cijas dalībniekiem mēģina iesmērēt mīļākās! Tu pats, liekas, netici šim galīgajam idiotis­mam?!