STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Nodomāju, ka varētu iedzert kaut kādas stipri iedarbīgas zāles, piemēram, pejotīlu vai citu līdzekli, kas izsauc halucinācijas un krā­sainas vīzijas. Sādu fenomenu rašanās pierā­dītu, ka ieņemtais preparāts tiešām eksistē un sastāda daļu no materiālās īstenības, kurā es atrodos. Bet arī tas — turpināju domu — nebūtu vajadzīgais izšķirošais eksperiments, jo es zināju, kādā veidā zāles (kuras taču man pašam bija jāizvēlas) iedarbosies, un tātad varēja gadīties, ka ne tikai šī līdzekļa pielietojums, bet arī radītais efekts būs vie­nādi dzimuši manā iztēlē.

Man jau likās, ka, reiz ieslēgtam ārprāta aplī, man neizdosies no tā izlauzties — nevar taču domāt citādi kā vien ar smadzenēm, ne­var atrasties ārpus sevis paša, lai pārbaudītu ķermenī notiekošo procesu normalitāti, — kad prātā pēkšņi iešāvās tikpat vienkārša, cik veiksmīga doma.

Pielēcu kājās no saritināto izpletņu kaudzes un skriešus devos taisni uz radiostaciju. Tā bija tukša. Garāmejot uzmetu skatienu elek­triskajam sienas pulkstenim. Bija gandrīz četri naktī, nosacītajā Stacijas naktī, jo ār­pusē valdīja sarkana blāzma. Atri ieslēdzu tā­lās darbības radiosakaru aparatūru un, gaidī­dams, kamēr iesils lampas, domās vēlreiz pre­cizēju atsevišķus eksperimenta posmus.

Neatcerējos, kāds ir Solāris pavadoņa au­tomātiskās stacijas izsaukšanas signāls, bet atradu to uz tabulas, kas karājās virs galve­nās pults. Devu izsaukumu Morzes alfabētā, un pēc astoņām sekundēm saņēmu atbildi. Sa- teloīds, precīzāk, tā elektroniskās smadzenes atsaucās ar ritmiski atkārtotu signālu.

Tad pieprasīju, lai pavadonis — ar preci­zitāti līdz piektajai decimālzīmei — man pa­ziņo, kādus galaktikas zvaigžņotā kupola me­ridiānus tas šķērso, divdesmit divu loka se­kunžu attālumā riņķojot ap Solāris.

Pēc tam es apsēdos un gaidīju atbildi. Tā atnāca pēc desmit minūtēm. Norāvu papīra lenti ar nodrukāto rezultātu (uzmanījos, lai pat skatienu tam neuzmestu) un, noslēpis to atvilktnē, atnesu no bibliotēkas lielās debesu kartes, logaritmu tabulas, satelīta diennakts kustības almanahu un dažas rokasgrāmatas; tad sāku meklēt atbildi uz to pašu jautājumu. Gandrīz stunda pagāja, kamēr sastādīju vie­nādojumus; neatceros, kad pēdējo reizi biju tā noņēmies ar rēķināšanu, laikam studiju gados, kārtojot eksāmenu praktiskajā astro­nomijā.

Aprēķinus izdarīju ar Stacijas lielās skait­ļošanas mašīnas palīdzību. Manu prātojumu secība bija šāda: no debesu kartēm dabūšu skaitļus, kas pilnībā nesakritīs ar Sateloīda paziņotajiem datiem. Nesakritīs, jo abu sav­starpēji rotējošo sauļu un Solāris gravitācijas spēki, kā arī okeāna izsauktās šo spēku lokā­lās izmaiņas pakļauj Sateloīdu ļoti komplicē­tām perturbācijām. Kad manā rīcībā būs jau divas skaitļu rindas — Sateloīda paziņotā un teorētiski ar debesu karšu palīdzību aprēķi­nātā, izdarīšu savos aprēķinos labojumus, tad abiem rezultātiem jāsakrīt līdz ceturtajai de- cimālzīmei; nevienādība būs tikai piektajā zīmē — okeāna neaprēķināmās iedarbības dēļ.

Pat ja Sateloīda dotie skaitļi īstenībā neek­sistē un ir dzimuši tikai manā slimajā iztēlē, tie nesaskanēs ar otru rindu — ar aprēķināta­jiem datiem. Manas smadzenes var būt neve­selas, bet nekādos apstākļos tās nav spējīgas veikt aprēķinus, ko izdara Stacijas lielā skaitļošanas mašīna, jo tas prasītu daudzus mēnešus laika. Tātad, ja cipari sakritīs, tad Stacijas lielā skaitļošanas mašīna tiešām pa­stāv un es to izmantoju īstenībā, nevis murgos.

Man drebēja rokas, kad ņēmu no atvilktnes telegrāfa papīra lenti un liku to blakus citai, platākai, kas nāca no skaitļošanas mašīnas. Abas ciparu rindas, kā jau paredzēju, sakrita līdz ceturtajai zīmei. Nevienādība bija tikai piektajā.

Noglabāju visus papīrus galdā. Tātad skait­ļošanas mašīna pastāvēja neatkarīgi no ma­nis; no tā izrietēja Stacijas un visa pārējā eksistēšanas realitāte.

Gribēju jau atvilktni aiztaisīt, kad pama­nīju tanī veselu kaudzīti lapiņu, kas bija no­klātās ar nepacietīgiem aprēķiniem. Izņēmu lapiņas, un no pirmā skatiena kļuva skaidrs — kāds jau bija realizējis tādu pašu eksperi­mentu; vienīgā starpība, ka ar zvaigžņoto sfēru saistīto datu vietā viņš pieprasīja no Sateloīda Solāris koordinātu mērījumus četr­desmit loka sekunžu attālumā.

Es nebiju vājprātīgs. Pēdējais cerību sta­riņš nodzisa. Izslēdzu raidītāju, izdzēru no termosa buljona paliekas un devos gulēt.

Aprēķinus veicu, pilns apslēpta niknuma, un tikai tas mani turēja uz kājām. Nogurums bija mani tā notrulinājis, ka pat nejaudāju uz­klāt kabīnē gultu, aizmirsis, ka vispirms jā­atbrīvo augšējie aizspiedņi, vilku aiz turekļa, līdz visa gulta uzgāzās man virsū; kad beidzot biju to nolaidis, apģērbu un apakšveļu no­metu uz grīdas un pusnemaņā nokritu uz spilvena, pat lāgā nepiepūtis to. Aizmigu, gaismai degot, neatceros cikos.

Atvēris acis, nodomāju, ka esmu gulējis tikai dažas minūtes. Istabu pildīja drūma, sar­kana gaisma. Man bija vēsi un labi. Gulēju kails, ne ar ko neapsedzies. Iepretī gultai, pie pusatsegta loga, sarkanās saules staros kāds sēdēja uz krēsla. Tā bija Hareja, vieglā, baltā tērpā, basām, sakrustotām kājām; tumšie mati atsukāti atpakaļ, plānā drāna uz krūtīm izspī­lē jusies, līdz elkoņiem iedegušās rokas no­laistas; caur savām melnajām skropstām viņa bez apstājas skatījās uz mani. Vēroju viņu ilgi, pavisam mierīgi. Mana pirmā doma bija: «Cik labi, ka es guļu un zinu, ka visu redzu sapnī.» Un tomēr gribēju, lai viņa pazūd. Aiz­vēru acis un sāku to ļoti intensīvi vēlēties, taču, kad atdarīju plakstus, viņa sēdēja tāpat kā pirms tam. Lūpas viņa bija savilkusi pēc sava paraduma, it kā uz svilpošanu, bet acis nesmaidīja. Es atsaucu atmiņā visu, ko biju domājis par sapņiem iepriekšējā vakarā pirms gulētiešanas. Hareja izskatījās uz mata tāda pati, kā toreiz, kad pēdējo reizi viņu re­dzēju dzīvu, bet tad taču viņai bija deviņpa­dsmit gadu; tagad Harejai būtu divdesmit de­viņi, bet nekas, dabiski, nebija mainījies — mirušie paliek jauni. Viņai bija tās pašas acis, kas par visu brīnījās, un viņa skatījās uz mani. «Metīšu ar kaut ko,» es nodomāju, bet, kaut arī tas bija tikai sapnis, pat pa miegam nespēju mest ar kaut kādu priekšmetu miru­šajai.

— Nabadzīte, — es sacīju. — Atnāci paciemoties, ko?

Mazliet izbijos, jo balss ieskanējās tik skaidri, bet istaba un Hareja — viss man likās tik reāls, cik nu vispār tas ir iespējams.

Cik plastisks sapnis, turklāt krāsains, bez tam redzu uz grīdas daudz mantu, kuras vakar, gulēt iedams, pat nepamanīju. «Kad uzmodīšos,» nodomāju, «vajadzēs pārbaudīt, vai tās te tiešām atrodas, vai ir tikai sapņu tēli, tāpat kā Hareja …»

— Vai ilgi tu tā sēdēsi? … — es jautāju un atskārtu, ka runāju klusi. Gluži kā baidīda­mies, lai kāds nenoklausās, — it kā varētu dzirdēt to, kas notiek pa sapņiem!

Saule pa šo laiku jau bija mazliet pakāpu­sies. «Arī tas ir labi,» nodomāju. «Likos gu­lēt sarkanā dienā, pēc tam bija jābūt zilai un tikai tad — otrai sarkanai dienai. Tā kā es ne­varēju nogulēt piecpadsmit stundas no vietas, tas noteikti ir sapnis!»

Nomierinājies sāku Hareju vērīgi aplūkot. Gaisma plūda no mugurpuses; caur žalūzijas spraugu krītošais stars zeltīja samtainās pūci­ņas uz viņas kreisā vaiga, bet skropstas meta uz sejas garu ēnu. Viņa bija skaista. «Lūk,» es nodomāju, «cik pedantiski precīzs esmu pat ārpus realitātes: pamanu saules staru un arī to, ka viņai bedrīte ir tur, kur nevienai citai tās nav, zem izbrīnījušos lūpu kaktiņa; un tomēr es gribētu, lai tas viss beigtos. Jā­ķeras taču pie darba.»