STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Pēc atbalss likās, ka dzirdu cīņas troksni, vai arī kāds pārvietoja kaut ko smagu, aiz­slietnis laboratorijas iekšpusē varbūt par kādu pusmetru pavirzījās sānis, uz matētā, it kā ar sarmu pārklātā durvju stikla parādījās stalta ēna, un nedaudz aizsmacis diskants norunāja:

— Es atvēršu, bet jums jāapsola, ka nenāk- siet iekšā.

— Kāpēc tad jūs vērsiet vaļā?!

— Es pats iznākšu laukā.

— Labi. Apsolu.

Viegli noklikšķēja atslēga, tad tumšs si­luets, aizsedzis pusi no durvīm, rūpīgi aizvilka atpakaļ aizslietni (iekšā notika kaut kas ne­saprotams — dzirdēju it kā bīdīta koka gal­diņa brīkšķēšanu), un durvis beidzot pavērās tieši tik daudz, lai Sartoriuss varētu izsprauk­ties gaitenī.

Viņš stāvēja manā priekšā, ar savu augumu aizsegdams durvis. Viņš bija neparasti liels un kalsns, šķita, ka viņa ķermenis zem krēm- krāsas triko sastāv vienīgi no kauliem. Ap kaklu bija aptīts melns lakats; pār plecu no­karājās divkārt salocīts, reaktīvu apsvilināts laboratorijas aizsargpriekšauts. Neparasti šauro galvu Sartoriuss turēja kaut kā sāniski. Gandrīz pusi no viņa sejas aizsedza melnas, izliektas brilles, tā ka acis nevarēju saskatīt. Viņam bija garš apakšžoklis, iezilas lūpas un prāvas, arī zilganas, kā apsaldētas ausis. Sar­toriuss bija neskuvies. No elkoņiem, auklās iestiprināti nokarājās sarkani pretradiācijas cimdi. Tā mēs brītiņu stāvējām, skatīdamies viens uz otru ar neslēptu nepatiku. Viņa matu atliekas (izskatījās, ka viņš pats tos būtu īsi apcirpis) bija svina pelēkā krāsā, bārdas ru­gāji uz sejas — pavisam sirmi. Seja iedegusi, tāpat kā Snautam, bet apmēram pieres vidū, veidojot horizontālu līniju, brūnums beidzās. Acīm redzot, saulē viņš pastāvīgi nēsāja kaut kādu micīti.

— Es klausos, — Sartoriuss beidzot teica.

Man likās, ka viņš ne tik daudz gaida manu

sakāmo, cik, ar pleciem balstīdams stikla dur­vis, saspringti ieklausās, kas notiek iekšā. Krietnu brīdi nezināju, ko sacīt, lai neizgrūstu muļķību.

— Mans uzvārds ir Kelvins… Droši vien esat dzirdējis par mani, —es iesāku. — Esmu, tas ir … biju Gibariāna līdzstrādnieks …

Viņa liesajā, stateniskajā sejā — tā lai­kam izskatījās Dons Kihots — nebija nekādas izteiksmes. Pret mani pavērstais aceņu mel­nais, izliektais stikls stipri apgrūtināja man sarunu,.

— Uzzināju, ka Gibariāns… nav starp dzīvajiem, — jutu, ka man sažņaudzās balss.

— Jā. Klausos? …

Tas skanēja nepacietīgi.

— Viņš izdarīja pašnāvību? … Kas atrada ķermeni — jūs vai Snauts?

— Kāpēc jūs to jautājat man? Vai doktors Snauts jums nestāstīja? …

— Es gribēju dzirdēt, kas jums šai lietā sakāms …

— Jūs esat psihologs, doktor Kelvin?

— Jā. Un tad?

— Zinātnieks?

— Jā taču! Bet kāds tam sakars …

— Man likās, ka esat kriminālierēdnis vai policists. Pašlaik pulkstenis ir divi četrdesmit, taču jūs pat nemēģināt iekļauties- Stacijas darba ritmā, kas galu galā būtu saprotams, bet brutāli laužaties laboratorijā un izpraš­ņājat mani gandrīz vai tā, it kā es būtu aiz­domīgs.

Ar pūlēm savaldījos, un tas lika manai pierei norasot.

— Jūs esat aizdomīgs, Sartorius! — sacīju aizžņaugtā balsī.

Man par katru cenu gribējās viņu sakaiti­nāt, tādēļ nikni piemetināju:

—• Un jūs pats to lieliski zināt!

— Ja jūs neņemsiet savus vārdus atpakaļ un neatvainosieties, radioziņojumā sūdzēšos par jums, Kelvin!

— Par ko man jāatvainojas? Par to, ka jūs nevis uzņemat mani un iepazīstināt ar šejie­nes apstākļiem, bet gan ieslēdzaties un aizba­rikadējaties laboratorijā?! Vai jūs jau pilnīgi esat zaudējis prātu?! Kas jūs galu galā esat — zinātnieks vai nožēlojams gļēvulis?! Ko? Varbūt jūs man atbildēsiet?!

Vairs neatceros, ko kliedzu, bet viņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts. Pa viņa bālo, poraino ādu ritēja lielas sviedru lāses. Pēkšņi sapratu: viņš manī nemaz neklausās! Abas rokas no­slēpis aiz muguras, viņš no visa spēka ar tām turēja durvis, kas viegli notrīcēja, it kā kāds no iekšienes būtu tās pagrūdis.

— Paej iet… sānis … — Sartoriuss ievai­dējās dīvainā, pīkstošā balsī. — Dieva dēļ… ejiet! Ejiet prom! Kāpiet lejā, es atnākšu, at­nākšu, izdarīšu visu, ko vēlaties, tikai lūdzu, ejiet!!!

Viņa balsī bija tādas mokas, ka es pilnīgā apjukumā instinktīvi pacēlu roku, lai palī­dzētu pieturēt durvis, jo tieši to viņš gribēja izdarīt, bet tad Sartoriuss šausmīgi ieklie­dzās, it kā es būtu atvēzējies ar nazi; sāku kāpties atpakaļ, bet Sartoriuss joprojām kliedza falsetā: «Ej! Ej!» — tad atkal: «Nāku jau! Nāku! Jau nāku!!! Nē! Nē!!!»

Viņš pavēra durvis un metās iekšā, man likās, ka viņa krūšu augstumā pazibēja kaut kas zeltains, it kā spīdīgs disks, no laboratori­jas tagad atplūda dobjš troksnis, aizslietnis aizlidoja sānis, liela, gara ēna pašāvās uz stikla ekrāna, aizliktnis atgriezās savā vietā, un nekas vairs nebija redzams. Kas tur no­tika?! Nodipēja soļi, neprātīgs skrējiens no­slēdzās ar griezīgu plīstoša stikla šķindoņu, un es izdzirdu līksmus bērna smieklus …

Man trīcēja kājas; palūkojos visapkārt. Iestājās klusums. Apsēdos uz zemas, no plast­masas veidotas palodzes. Sēdēju kādu ceturt­daļstundu, nezinu, vai ko gaidīdams, vai vien­kārši nonācis līdz galējai robežai tā, ka man negribējās pat piecelties. Galva plīsa vai pušu. Kaut kur augšā atskanēja stiepta čīkstoņa, un apkārtne uzreiz kļuva gaišāka.

No savas vietas redzēju tikai daļu no apaļā koridora, kas apjoza laboratoriju. Šīs telpas atradās pašā Stacijas virsotnē, tieši zem aug­šējā apvalka bruņām, tāpēc ārsienas bija ieliektas un slīpas, ik pēc pāris metriem tajās bija logi, kas atgādināja šaujamlūkas; ārpusē pašlaik slīdēja uz augšu aizsargplāksnes, zilā diena dzisa. Caur biezajiem stikliem ielauzās žilbinošs spidums. Katra niķelēta plāksne, katrs durvju rokturis iemirdzējās kā maza saule. Laboratorijas durvis — šī lielā, grubu­ļainā stikla plate — iekvēlojās kā kurtuves ugunīs. Vēroju savas uz ceļgaliem saliktās ro­kas, kas spokainajā gaismā bija kļuvušas pe­lēkas. Labajā rokā turēju gāzes pistoli — ne­sapratu, kad un kā biju to izrāvis no futrāļa. Ieliku atpakaļ. Es jau zināju, ka man nelīdzēs pat kodolpistole, — ko es varētu ar to izdarīt? Izgāzt durvis? felauzties laboratorijā?

Es piecēlos. Ūdeņraža bumbas uzliesmoju­mam līdzīgs disks, grimstot okeānā, paguva izšaut manī horizontālu, gandrīz vai materia­lizētu staru kūli; kad tas trāpīja man vaigā (jau kāpu pa trepēm lejā), jutu it kā nokaitēta zīmoga pieskārienu.

Nokāpis līdz pusei, pārdomāju un atgriezos augšstāvā. Apgāju laboratorijai apkārt. Kā jau minēju, koridors ieskāva to: nogājis kādus simt soļus, atrados pretējā pusē, pie tādām pašām stikla durvīm. Nemēģināju tās atdarīt, zināju, ka durvis ir slēgtas.

Meklēju lodziņu plastmasas sienā, kaut vai kaut kādu spraugu; slepus pavērot Sarto­riusu — tā nebija zemē metama doma. Gri­bēju atbrīvoties no minējumiem un uzzināt patiesību, kaut arī nevarēju iedomāties, kā spēšu to saprast.

Man ienāca prātā, ka gaismu laboratorijas zālēm dod griestu logi, tātad tie ierīkoti Sta­cijas augšējā apvalkā, un, ja es izkļūtu ār­pusē, varbūt tad varētu ielūkoties caur tiem iekšā. Tāpēc man vajadzēja nokāpt lejā pēc skafandra un skābekļa aparāta. Stāvēju pie kāpnēm, domādams, vai vērts tādēļ pūlēties. Bija pilnīgi iespējams, ka augšējo logu stikli ir matēti, bet kas man vairs atlika. Nokāpu vienu stāvu zemāk. Man nācās iet gar radio­staciju. Durvis bija līdz galam vaļā. Snauts sēdēja krēslā tāpat, kā biju viņu atstājis. Aiz­midzis. Manu soļu troksnis lika viņam satrūk­ties un atvērt acis.