STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Paklau, Kelvin! — viņš aizsmacis iesau­cās.

Es klusēju.

— Nu, vai kaut ko uzzināji? — viņš jautāja.

— Jā, — es gausi atteicu. — Viņš nav viens.

Snauts sašķobīja lūpas.

— Ko tu saki! Tas jau ir kaut kas. Tātad viņam ir viesi, ko?

— Nesaprotu, kāpēc jūs negribat man iz­stāstīt, kas tas ir, — sacīju it kā starp citu. — Palikdams te, es taču agri vai vēlu visu uzzināšu. Kam vajadzīgi šie noslēpumi?

— Sapratīsi, kad tev pašam būs viesi, — Snauts teica.

Likās, ka viņš kaut ko gaida un ne sevišķi grib turpināt sarunu.

— Uz kurieni dodies? — viņš izmeta, kad es pagriezos.

Es neatbildēju.

Raķetodroma hallē atradās tai pašā stā­voklī, kādā es to atstāju. Uz paaugstinājuma līdz galam vaļā stāvēja mans apsvilušais kon­teiners. Piegāju pie skafandru statņiem, un man pēkšņi zuda vēlēšanās doties ceļojumā pa Stacijas jumtu. Pagriezos un pa stāvām trepītēm nokāpu lejā uz noliktavām.

Šaurais koridors bija pieblīvēts ar stikla baloniem un grēdās sakrautām kastēm. Gais­mā zilgani lāsmoja sienu metāls. Vēl daži des­miti soju, un pie griestiem parādījās saldēša­nas iekārtas balti apsarmojušās caurules. Tās man noderēja par ceļa rādītāju. Biezā plasti­kas slānī ietverta uzmava ievadīja caurules hermētiski slēgtā telpā. Kad atvēru smagās ar gumijas blīvēm apgādātās durvis, kas bija divu delnu biezumā, mani pārņēma stindzi­nošs aukstums. Es sāku drebēt. No apsnigušu spirālveida cauruļu mudžekļa nokarājās le­dus lāstekas. Arī te stāvēja ar sniega kārtiņu pārklātas kārbas, kastes, plaukti pie sienām bija piekrauti ar bundžām un caurspīdīgā ap­valkā iesaiņotām dzeltenīgu tauku pikām.

Telpas dziļumā mucveida velve kļuva ze­māka. Tur, dzirkstīdams ledus adatās, karājās biezs aizkars. Es atbīdīju vienu malu. Uz rež- ģota alumīnija paaugstinājuma, ar pelēku au­dumu apklāts, gulēja liels, garens priekšmets. Pacēlu audekla stūri un ieraudzīju Gibariāna saviebto seju. Melnie mati ar sirmo šķipsnu uz pieres bija gludi sasukāti. Lauzdams kakla līniju, augstu rēgojās gāmurs. Izžuvušās acis skatījās tieši griestos, vienu acs kaktiņu aiz­pildīja duļķaina ledus lāse. Mani tik ļoti stin­dzināja aukstums, ka gandrīz vai klabēja zobi. Ar vienu roku turēju līķautu, ar otru piedū- ros Gibariāna vaigam. Iespaids tāds,_it kā es būtu pieskāries sasalušai pagalei. Ada bija raupja no bārdas rugājiem, kas izdalījās kā melni punktiņi. Bezgalīgas, nicinošas pacie­tības izteiksme sastingusi lūpu izliekumā. No­laižot pārsega malu, ievēroju, ka otrpus ķer­menim no auduma krokām laukā raugās tādas kā melnas, iegarenas zīlītes, kā pupiņas, sākot ar mazākām un beidzot ar lielām. Es pēkšņi pamiru.

Tie bija kailu kāju pirksti, redzami no pēdas apakšpuses, olveida pirkstu spilventiņi atradās mazliet atstatu cits no cita; zem līķ­auta saburzītās malas plakaniski gulēja Nēģeriete.

Viņa gulēja uz mutes, kā iegrimusi dziļā miegā. Sprīdi pa sprīdim vilku nost rupjo audumu. Galva ar mazos, zilganos kušķīšos sapītiem matiem dusēja uz melna, masīva el­koņa locītavas. Spīdīgo ādu izspīlēja mugur­kaula skriemeļi. Varenais ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgs. Vēlreiz paskatījos uz viņas kailo kāju pēdām, un mani pārsteidza dīvaina detaļa: pēdas nebija ne plakanas, ne arī mil­zīgā ķermeņa smaguma nošķiebtas, āda no staigāšanas basām kājām nebija kļuvusi raupja, tā izskatījās tikpat plāna kā uz ple­ciem vai rokām.

Pārbaudīju šo iespaidu, pieskardamies viņai, un to izdarīt man bija krietni vien grū­tāk nekā pieskarties Gibariāna ķermenim. Un tad notika neticamais: divdesmit grādu salā gulošais ķermenis izrādījās dzīvs — tas sa­kustējās. Nēģeriete pievilka kāju, gluži kā snaudošs suns, kad to paņem aiz ķepas.

«Viņa te nosals,» es nodomāju, bet viņas ķermenis bija rāms un ne visai auksts, pirkst­

galos vel jutu ta elastīgumu. Kapos atmugu­riski atpakaļ, nolaidu aizkaru un atgriezos gaitenī. Man likās, ka te valda velnišķīgs kar­stums. Pa trepēm izkļuvu raķetodroma hallē. Apsēdos uz rullī saritināta gredzenveida iz­pletņa un satvēru ar rokām galvu. Jutos kā piekauts. Nezināju, kas ar mani notiek. Biju salauzts, domas kāpās atpakaļ un draudēja nobrukt kaut kādā bezdibenī — samaņas zau­dēšana, iznīcība man likās kā neizsakāma, ne­aizsniedzama žēlastība.

Nebija nozīmes iet pie Snauta vai Sarto- riusa, uzskatīju, ka neviens nespēj salikt vienā veselā to, ko biju līdz šim pārdzīvojis, ko re­dzēju, kam pats savām rokām pieskāros. Vie­nīgo glābiņu, bēgšanas iespēju, izskaidro­jumu deva diagnoze — vājprāts. Jā: noteikti biju vājprātīgs, saslimu uzreiz pēc nosēšanās. Okeāns iedarbojās uz manām smadzenēm — redzēju halucināciju pēc halucinācijas, un, ja tas tā, tad nevajag veltīgi tērēt spēkus, risi­not īstenībā neesošus noslēpumus, bet jā­meklē ārsta palīdzība, jāizsauc pa radio «Pro­metejs» vai kāds cits kosrnosa kuģis. Jāno­raida SOS signāli.

Tad notika tas, ko nekādi nebiju gaidījis: doma par to, ka esmu vājprātīgs, mani no­mierināja.

Pat pārāk labi sapratu Snauta vārdus — ja pieņem, ka tāds Snauts vispār eksistē un es ar viņu kaut kad esmu runājis; halucinācijas taču varēja sākties krietni vien agrāk — kas zina, varbūt joprojām vēl atrados uz «Prome­tejā» klāja, pēkšņas gara slimības piemeklēts,

un viss, ko pieredzēju, bija manu uzbudināto smadzeņu ražojums. Bet, ja es biju slims, tad varēju izveseļoties, un tas man deva vismaz cerību uz glābšanos, dažas murgainu pārbau­dījumu pilnās stundas uz Solāris bija sniegu­šas vienīgi izmisumu.

Tātad vispirms vajadzēja realizēt kaut kādu loģiski pārdomātu eksperimentu pašam ar sevi — experimentum ciucis [3] —, kas man pa­rādītu, vai tiešām esmu zaudējis prātu, kriz­dams par upuri pats savai murgainajai iztēlei, vai arī mani pārdzīvojumi, neraugoties uz to absurdumu un neticamību, ir reāli.

Tā es prātoju, vērodams metālisko kron- šteinu, kas balstīja raketodroma nesošo kon­strukciju. Tas bija no sienas izvirzīts, ar izliek­tām platēm apšūts, salātzaļš tērauda masts; dažās vietās, apmēram metra augstumā, krāsa bija aplupusi, droši vien to nobrāzušas garām braucošas raķešu vagonetes. Pieskāros tērau­dam, pasildīju to mazliet ar delnu, pieklau­vēju pie aizsargplates ievelmētās malas; vai murgi spēj sasniegt tādu realitātes pakāpi? Spēj — atbildēju pats sev; tā taču bija mana specialitāte, te es kaut ko sapratu.

Bet vai ir iespējams izgudrot tādu izšķirošu eksperimentu? Sākumā likās, ka ne, jo manas slimās smadzenes (ja tās tiešām ir slimas) pro­ducēs visas ilūzijas, kādas tik no tām piepra­sīšu. Taču ne tikai slimojot, bet arī visparastā­kajā miegā gadās, ka sarunājamies ar īstenībā mums nepazīstamiem cilvēkiem un uzdodam šīm nosapņotajām personām jautājumus, un dzirdam viņu atbildes; turklāt, kaut arī šie tēli būtībā ir mūsu pašu psihes produkti, uz ne­ilgu laiku atdalīti, pseidopatstāvīgi fragmenti, mēs tomēr nezinām, kādi vārdi tiks pateikti, — līdz pat brīdim, kad mēs (šajā miegā) tie­kam uzrunāti. Bet patiesībā taču šos vārdus radījusi mūsu pašu saprāta vissavrupinātākā daļa, un tāpēc mums tie būtu jāzin jau tai brīdī, kad paši tos izdomājam, lai ieliktu fik­tīvā tēla mutē. Tādējādi, lai ko es ieplānotu un īstenotu, allaž varēju sev pasacīt, ka rīko­jos tieši tā, kā rīkojas pa sapņiem. Kā Snauts, tā Sartoriuss varēja reāli nemaz neeksistēt, tāpēc veltīgi bija uzdot viņiem jebkādus jau­tājumus.