STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Kā lai tevi saprot? — viņš mierīgi jau­tāja.

— Iešļircināja sev pernostālu un noslēpās skapī, jā? Ja viss notika tā, tad nav nekādu traucējumu, tā nav arī depresija, bet gan asa psihoze. Paranoija… Viņam droši vien li­kās, ka viņš kaut ko redz… — runāju aiz­vien lēnāk, skatoties Snautam acīs.

Snauts atkāpās līdz radiopultij un atkal sāka klakšķināt slēdžus.

— Te ir tavs paraksts, — es ierunājos pēc klusuma brīža. — Bet Sartoriuss?

— Viņš ir laboratorijā. Jau teicu. Nerā­dās. Man liekas, ka . ..

— Kas tev liekas?

— Ka viņš ir ieslēdzies.

— Ieslēdzies? A-ā. Ieslēdzies. Lūk, kā. Var­būt aizbarikadējies?

— Varbūt.

— Snaut… — es sacīju. — Stacijā kāds ir.

— Tu redzēji?!

Viņš salīcis skatījās uz mani.

— Tu mani brīdināji. No kā? Vai tā ir halucinācija?

— Ko tu redzēji?!

— Tas ir cilvēks, ko?

Snauts klusēja. Aizgriezās pret sienu, it kā negribēdams, lai redzu viņa seju. Viņa pirksti bungoja pa metālisko starpsienu. Es paskatī­

jos uz viņa rokām. Pirksti vairs nebija no­traipīti asinīm. Prātā zibenīgi iešāvās minē­jums.

— Šī persona ir reāla, — es klusi, gandrīz čukstus teicu, it kā atklādams viņam noslē­pumu, kuru kāds varētu noklausīties. — Ko? Tai var … pieskarties. To var … ievainot… pēdējo reizi tu to redzēji šodien.

— Kā tu to zini?

Viņš nepagriezās. Pārsteigts par maniem vārdiem, stāvēja pie pašas sienas, skardams to ar krūtīm.

— Tieši pirms manas nosēšanās … Neilgi pirms tam? …

Snauts sarāvās kā no sitiena. Ieraudzīju viņa neprātīgās acis.

— Tu?!! — viņš izdvesa. — Kas TU esi?!

Likās, ka viņš metīsies man virsū. To es

nebiju gaidījis. Situācija bija pavisam ač­gārna. Viņš neticēja, ka esmu tas, par ko uz- dodos? Ko tas varēja nozīmēt?! Viņš skatījās uz mani, šausmu pārņemts. Vai tas jau būtu ārprāts? Saindēšanās? Viss bija iespējams. Bet es redzēju viņu — šo melno biedēkli… un varbūt arī es pats … tāpat? …

— Kas tas bija? — es jautāju.

Šie vārdi viņu nomierināja. Kādu brīdi viņš pētoši skatījās uz mani, it kā vēl neuzti­cēdamies. Iekams viņš atvēra muti, es jau sa­pratu, ka jautājums veltīgs un atbildes nebūs.

Snauts lēnām atsēdās krēslā un ar rokām sažņaudza galvu.

— Kas te notiek … — viņš klusi teica. — Kā drudzī…

— Kas tas bija? — jautāju vēlreiz.

— Ja tu nezini… — viņš nomurmināja.

— Tad kas?

— Nekas.

— Snaut, — es sacīju. — Mēs esam pietie­kami tālu no mājām. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Jau tā viss ir samudžināts.

— Ko tu vēlies?

— Lai tu pateiktu, ko redzēji.

— Bet tu? … — viņš jautāja aizdomu pilns.

— Nespēlē paslēpes. Es pastāstīšu tev, un tu pastāstīsi man. Vari būt mierīgs, neuzska­tīšu tevi par jukušu, jo zinu …

— Par jukušu! Debess augstā! — viņš mē­ģināja iesmieties. — Cilvēk, bet tu taču neko, pilnīgi neko… bet tas taču būtu glābiņš. Ja viņš kaut uz mirkli būtu noticējis, ka tas ir ārprāts, viņš to neizdarītu, viņš dzīvotu…

— Tātad tas, ko tu ierakstīji protokolā par nervu sistēmas traucējumiem, ir meli?

— Protams!

— Kāpēc tu neraksti patiesību?

— Kāpēc … — viņš atkārtoja.

Iestājās klusums. Es atkal atrados strupceļā, neko nesapratu, bet pirms brīža likās, ka man izdosies viņu pārliecināt Un mēs kopē­jiem spēkiem risināsim šo mīklu. Kāpēc, kāpēc viņš negribēja stāstīt?

— Kur atrodas automāti? — es jautāju.

— Noliktavās. Mēs visus tur ieslēdzām, izņemot lidlauka apkalpi.

— Kāpēc?

Snauts atkal neatbildēja.

— Neteiksi?

— Nevaru.

Te bija kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju uztvert. Varbūt uziet augšā, pie Sartoriusa? Pēkšņi atcerējos zīmīti, un tā man likās šobrīd vissvarīgākā.

— Kā mēs strādāsim tādos apstākļos?

Snauts nicīgi paraustīja plecus.

— Kāda tam nozīme?

— Ak tā? Un ko tad tu domā iesākt?

Viņš neatbildēja. Klusumā kļuva dzirdama

tāla basu kāju plakšķināšana. Visapkārt bija no niķeļa un plastmasas veidoti aparāti, lieli skapji ar elektronaparatūru, stikli, precīzijas instrumenti, un šīs ļodzīgās, plakšķošās gaitas atbalss skanēja kā ne visai normāla cilvēka muļķīgs joks. Soļi tuvojās. Es piecēlos, sa­springti vērodams Snautu. Viņš klausījās, stipri samiedzis acis, bet nemaz nelikās izbi­jies. Tātad viņa nebija tā, no kā Snauts bai­dījās?

— No kurienes viņa te uzradās? — es jau­tāju un, kad viņš vilcinājās ar atbildi, pieme­tināju: — Negribi teikt?

— Nezinu.

— Labi.

Soļi attālinājās un apklusa.

— Tu man netici? — Snauts jautāja. — Dodu tev vārdu, ka nezinu.

Klusuciešot atvēru skapi ar skafandriem un pašķīru to smagās, tukšās čaulas. Kā jau gai­dīju, dibensienā uz āķiem karājās gāzes pistoles, kas tiek izmantotas, pārvietojoties bezsvara stāvoklī. Sevišķas vērtības tām ne­bija, bet tomēr — ierocis. Labāk tāds nekā

nekāds. Pārbaudīju magazīnu un uzliku plecā futrāļa siksnu. Snauts uzmanīgi mani vēroja. Kad regulēju siksniņas garumu, viņš dzēlīgā smīnā atsedza savus dzeltenos zobus.

— Novēlu tev laimīgas medības! — viņš teica.

— Paldies par visu, — es atteicu, iedams uz durvju pusi.

Viņš pietrūkās kājās no krēsla.

— Kelvin!

Es paskatījos uz viņu. Viņš vairs nesmīnēja. Nezinu, vai kādreiz vēl esmu redzējis tik izmocītu seju.

— Kelvin, tas nav… es… tiešām ne­varu, — Snauts nomurdēja.

Gaidīju, vai viņš vēl ko teiks, bet viņš vie­nīgi kustināja lūpas, it kā gribēdams pār tām dabūt kādu vārdu.

Pagriezos un klusēdams izgāju.

Koridors bija tukšs. Sākumā tas bija taisns, tad nogriezās pa labi. Nekad nebiju bijis Sta­cijā, toties, gatavojoties lidojumam, sešas ne­dēļas nodzīvoju precīzā Stacijas kopijā, kas atradās uz Zemes, Institūtā. Zināju, uz ku­rieni ved trepītes ar alumīnija pakāpieniem.

Bibliotēka nebija apgaismota. Taustīdamies uzmeklēju slēdzi. Kad kartotēkā atradu atzīmi par solāristikas almanaha pirmo sējumu kopā ar pielikumu un nospiedu podziņu, iedegās sarkana spuldzīte. Pārbaudīju reģistratorā — grāmata atradās pie Gibariāna, tāpat kā cita — šis «Mazais Apokrifs». Izslēdzu gaismu un nokāpu lejā. Baidījos ieiet viņa kabīnē — prātā stāvēja pirms neilga laika dzirdētie soļi. Viņa varēja atgriezties. Kādu laiku stāvēju durvju priekšā, līdz beidzot, sakodis zobus, pārvarēju sevi un iegāju.

Apgaismotā istaba bija tukša. Sāku šķirot grāmatas, kas gulēja uz grīdas pie loga; tad piegāju pie skapja un aizvēru to. Nespēju skatīties šinī tukšajā vietā starp kombinezo­niem. Zem loga pielikuma nebija. Rūpīgi pār­cilāju sējumu pēc sējuma, kamēr, nonācis līdz pēdējai kaudzei, kas bija sakrauta starp gultu un skapi, atradu meklēto grāmatu.

Cerēju, ka tajā būs kāds norādījums, un tiešām — priekšmetu rādītājā bija ieliktne; ar sarkanu zīmuli pasvītrots man nepazīstams uzvārds: Andrē Bertons. Viņš tika pieminēts divās dažādās vietās. Pirmajā no tām uzzi­nāju, ka Bertons izpildījis rezerves pilota pie­nākumus uz Šenehena kosmosa kuģa. Nā­kamo reizi viņš bija pieminēts vairāk nekā simt lappuses tālāk.