STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

Vieni uzskatīja, ka šādas hipotēzes nonie­cina cilvēka iespējas, liek zemoties pagaidām vēl neizprastas parādības priekšā, ka no zārka dienasgaismā tiek celta vecā doktrīna «igno- rāmus et ignorabimus» u , citi domāja, ka tās ir kaitīgas un neauglīgas pasaciņas, ka šais ma­temātiķu hipotēzēs izpaužas modernā mitolo­ģija, kas gigantiskās smadzenēs — vienalga, elektroniskās vai plazmatiskās — redz eksis­tences augstāko mērķi — esamības summu.

Vēl citi… bet pētnieku un teoriju bija ve­seli leģioni. Ko galu galā nozīmēja visi «kon­takta nodibināšanas» mēģinājumi, salīdzinot ar citām solāristikas nozarēm, kur specializā­cija, sevišķi gadsimta pēdējā ceturtdaļā, aiz­gāja tik tālu, ka solārists kibernētiķis tikpat kā nespēja saprasties ar solāristu simetriado- logu. «Kā jūs varat saprast okeānu, ja ne­spējat saprasties savā starpā?» vienreiz pajo­koja Veibeks, kurš manu studiju gados bija Institūta direktors; šinī jokā slēpās daudz taisnības.

Tā nebija nejaušība, ka okeāns tika ierin­dots Metamorpha klasē. Okeāna viļņojošais līmenis spēja dot sākumu visdažādākajām formām, kurām uz Zemes neatradās nekā lī­dzīga, pie kam šo nereti visai vētraino plaz­matiskās «daiļrades» izvirdumu mērķis — pie­lāgošanās, izzināšana vai kaut kas cits — pa­lika pilnīgs noslēpums.

Celdams atpakaļ uz plaukta sējumu, kas bija tik smags, ka nācās balstīt ar abām ro­kām, es nodomāju — lai gan ar mūsu ziņām par Solāris pilnas visas bibliotēkas, būtībā tas ir lieks balasts un faktu muklājs, un mēs jo-

! Nezinām un nezināsim (lat.)

projām atrodamies tai pašā vietā, kur sākām pirms septiņdesmit astoņiem gadiem; precī­zāk — situācija bija krietni sliktāka, jo visu šo gadu darbs izrādījās veltīgs.

Vienīgais mums labi zināmais bija nolie­gumi. Okeāns neizmantoja mašīnas un nera­žoja tās, kaut gan šķita, ka zināmos apstāk­ļos okeāns to spēj, jo tas reproducēja dažu tanī iegremdēto aparātu daļas; bet okeāns to darīja vienīgi eksperimentēšanas pirmajos pāris gados, vēlāk tas ignorēja visus ar milzu pacietību turpinātos mēģinājumus, it kā zau­dējis jebkādu interesi par mūsu aparātiem un ierīcēm (un tātad arī par mums …). Okeānam nebija — turpinu uzskaitīt mūsu «negatīvās zināšanas» — ne nervu sistēmas, ne šūnu, nekā, kas atgādinātu olbaltuma struktūru; ne vienmēr tas reaģēja uz kairinājumiem, pat ļoti spēcīgiem (tā, piemēram, okeāns pilnīgi ignorēja katastrofu, kad Gīzes otrās ekspedī­cijas servoraketoplāns no trīssimt kilometru augstuma ietriecās planētā un, kodoldegvielai sprāgstot, iznīcināja plazmu pusotras jūdzes lielā rādiusā).

Maz pamazām «Solāris operācija» zinātnie­ku aprindās sāka nozīmēt to pašu, ko «zau­dēta operācija», — it sevišķi Institūta zināt­niskās administrācijas sfērās, kur pēdējos gados arvien biežāk runāja, ka dotāciju pie­šķiršana tālākiem pētījumiem jāpārtrauc. Par Stacijas pilnīgu likvidēšanu neviens pagai­dām neuzdrošinājās runāt, jo tas nozīmētu pā­rāk klaji atzīt sakāvi. Starp citu, viens otrs jau paklusām izteicās, ka viss, kas mums vajadzīgs, tas ir — izstrādāt «goda pilnas» kapi­tulācijas stratēģiju «Solāris afēras» priekšā.

Un tomēr daudziem, it sevišķi jaunajiem, šī «afēra» pakāpeniski kļuva par kaut ko līdzīgu personīgās vērtības pārbaudes akme­nim. «Būtībā,» viņi teica, «runa ir par lielāku likmi nekā solāristiskās civilizācijas izpēte, runa ir par mums pašiem, par cilvēku izzinā­šanas spēju robežu.»

Kādu laiku populārs bija uzskats (to cen­tīgi izplatīja ikdienas prese), ka Solāris do­mājošais okeāns esot kolosālas smadzenes, kas attīstības ziņā mūsu civilizāciju apsteigu- šas par miljoniem gadu, ka okeāns esot nez kāds «kosmisks jogs», iemiesota viszinība, domātājs, kas sen jau sapratis jebkuras dar­bības veltīgumu un tāpēc attiecībā pret mums saglabā kategorisku klusēšanu.

Tā bija vienkārši nepatiesība, jo dzīvais okeāns darbojās — un kā vēl, tikai atbilstoši citiem — cilvēkiem neizprotamiem priekšsta­tiem; tas nebūvēja ne pilsētas, ne tiltus, ne lidojošas mašīnas, tas arī necentās pieveikt telpu vai pārkāpt tai pāri (tieši te daži cilvēka pārākuma idejas aizstāvji par katru cenu mē­ģināja saskatīt ļoti vērtīgu trumpi), toties tas nodarbojās ar tūkstoškārtīgām transformāci­jām jeb tā dēvēto «ontoloģisko autometamor- fozi»; jā, ne mazums gudru terminu slēpa so- lāristisko sacerējumu lappuses! No otras pu­ses, cilvēkam, kurš neatlaidīgi studēja visas pieejamās solariānas, šķita, ka te ir intelek­tuālu, varbūt pat ģeniālu konstrukciju atlūžņi, kas bez jebkādas sistēmas jaucas ar absolūta idiotisma, pat ārprāta radītiem augļiem. Tā koncepcijai par «okeānu-jogu» radās anti- tēze — doma par «debilu okeānu» [1] .

Šīs hipotēzes izvilka dienas gaismā un at­dzīvināja vienu no visvecākajām filozofijas problēmām — matērijas un gara (apziņas) savstarpējās attiecības. Vajadzēja ne mazums drosmes, lai kā pirmais — kā to darīja di Hārts — piedēvētu okeānam apziņu. Šī pro­blēma, ko metodologi steidzīgi atzina par me- tafizisku, atradās gandrīz visu diskusiju un strīdu pamatā. Vai ir iespējama domāšana bez apziņas? Un vai okeānā notiekošos procesus var nosaukt par domāšanu? Vai kalns ir ļoti liels akmens? Vai planēta ir milzīgs kalns? Var izmantot šos nosaukumus, bet jauna lie­luma skala liek darboties jaunām likumsaka­rībām un jaunām parādībām.

Solāris problēma kļuva par mūsdienu riņķa kvadratūru. Katrs patstāvīgs domātājs centās dot savu ieguldījumu solāristikas krātuvē; vairojās teorijas, kas apgalvoja, ka mūsu priekšā ir deģenerācijas, regresa produkts, kurš izveidojies pēc aizritējušās «intelektuālā uzplaukuma» fāzes, un ka okeāns īstenībā ir parazītisks jaunveidojums, kas dzimis planē­tas seno apdzīvotāju ķermeņos, viņus visus iznīcinājis un aprijis, sakausēdams atliekas mūžīgi pašatjaunojošas virsšūnu struktūras organismā.

Baltajā, Zemei raksturīgajā gāzes lampu gaismā novācu no galda aparātus un grāma­tas, izklāju uz plastmasas virsmas Solāris karti un, ar rokām atbalstījies pret apmales metāla plāksnēm, sāku to pētīt. Dzīvajā oke­ānā bija savi sēkļi un dzelmes, bet ar sadēdē- jušu minerālgarozu pārklātās salas liecināja, ka tās kādreiz atradušās zem plazmas līmeņa. Vai okeāns regulēja arī savā klēpī ieslēpto klinšaino formāciju parādīšanos un nozušanu? Tas nebija zināms. Skatījos kartē uz milzīgo, dažādos violetos un zilos toņos izkrāsoto pus­lodi un jutu — nezinu vairs, kuro reizi dzīvē, — tikpat satricinošu izbrīnu, kāda mani pār­ņēma zēna gados, kad skolā uzzināju par So­lāris esamību.

Nezinu, kā tas notika, bet visa apkārtne kopā ar Gibariāna nāves noslēpumu, pat ma­na nezināmā nākotne šobrīd man likās maz­svarīga, un es, iegrimis apbrīnojamās kartes pētīšanā, aizmirsu it visu.

Dzīvās planētas atsevišķie rajoni bija no­saukti Solāris pētītāju vārdos. Es aplūkoju Teksalla gleomasīvu, kas ieskāva ekvatoriā­los arhipelāgus, kad sajutu man pievērstu skatienu.

Joprojām vēl stāvēju, noliecies pār karti, bet nu to vairs neredzēju, biju kā paralizēts. Durvis atradās man tieši pretī; pie tām bija pieslietas kastes un piebīdīts skapītis. «Tas būs kāds automāts,» es nodomāju, kaut gan pirmīt istabā tāda nebija un tas nevarēja ienākt nemanīts. Man notirpa mugura un skausts, smagā, nekustīgā skatiena iespaids kļuva nepanesams. Gluži neapzinīgi, ierāvis galvu plecos, aizvien stingrāk balstījos pret galdu, un tas pamazām sāka slīdēt pa grīdu; šī kustība mani it kā atbrīvoja. Spēji apsvie­dos apkārt.