STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Istaba bija tukša. Vienīgi liels, pusapaļš logs melnēja manā priekšā. Dīvainā sajūta neizzuda. Milzīga, amorfa nakts, bez gala un malas, akli raudzījās manī. Melno tumsu aiz loga nekliedēja neviens gaismas stariņš. No­laidu žalūzijas. Atrados Stacijā tikai nepilnu stundu, bet jau sāku saprast, kādi iemesli te izsauc vajāšanas māniju. Instinktīvi saistīju to ar Gibariāna nāvi. Pazīdams viņu, līdz šim uzskatīju, ka nekas nespētu aptumšot viņa prātu. Bet nu vairs nebiju par to pārliecināts.

Stāvēju istabas vidū pie galda. Elpa kļuva mierīgāka, jutu, kā uz pieres žūst sviedri. Par ko biju domājis pirms brīža? Ak tā — auto­māti! Tas, ka nevienu no tiem nesatiku ne koridorā, ne istabās, bija ļoti dīvaini. Kur tie visi palikuši? Vienīgais, ar kuru saskāros — no tālienes —, piederēja pie raķetodroma me­hāniskās apkalpes. Bet pārējie?

Paskatījos pulkstenī. Bija laiks doties pie Snauta.

Izgāju. Koridoru diezgan vāji apgaismoja luminiscējošas griestu lampas. Pagāju garām divām durvīm, līdz nonācu pie trešajām, ar Gibariāna uzvārdu. Ilgi stāvēju. Stacijā val­dīja klusums. Nospiedu rokturi. īsti sakot, nemaz negribēju ieiet. Rokturis padevās uz leju, durvis pavērās, izveidojot sprīdi platu spraugu, sākumā tā bija tumša, tad tur iede­gās gaisma. Tagad katrs, kas atrastos gaitenī, varētu mani pamanīt. Atri pārkāpu pār sliek­sni, klusi un cieši aizvēru durvis. Tad apgrie­zos.

Stāvēju, ar pleciem bezmaz skardams dur­vis. Šī istaba bija lielāka par manējo; arī te bija panorāmisks logs, kura trīs ceturtdaļas aizsedza droši vien no Zemes atvests, pie Sta­cijas inventāra nepiederošs zils, sārti puķots aizkars. Istabas sienas apjoza sudraboti zaļ­ganā tonī emaljētu skapīšu un grāmatu plauk­tu rindas. Pašas grāmatas atradās uz grīdas, kur starp galdiņiem un krēsliem tās bija sa­sviestas veselām grēdām. Saplēstu mapju un izmētātu žurnālu kaudzē pa pusei aprakti, man ceļu aizsedza divi soļojošie galdiņi. Sa­burzīto grāmatu lappuses bija aplietas ar šķid­rumu no saplīsušām kolbām un pudelītēm, kuru lielākajai daļai bija tik biezs stikls, ka parasts kritiens uz grīdas, pat no ievērojama augstuma, būtu pilnīgi nekaitīgs. Pie loga stāvēja apgāzts rakstāmgalds ar sasistu darba lampu uz izvelkama balsteņa; apgāzta ķeblīša divas kājas atradās līdz pusei izrautajās at­vilktnēs. Grīdu klāja īsta papīru, kartīšu un aprakstītu lapiņu jūra. Pazinu Gibariāna rok­rakstu un noliecos. Ceļot lapiņas, ievēroju, ka mana roka met nevis vienu ēnu kā līdz šim, bet divas.

Es apgriezos. Sārto aizkaru augšmala kā aizdedzināta liesmoja spoži zilā ugunī, spilgti apgaismotā strēmele ar katru brīdi kļuva pla­tāka. Parāvu aizkaru sānis — acīs iesitās drausmīgs ugunsgrēks, kas aizņēma trešo daļu no apvāršņa. Garu, rēgaini izstieptu ēnu mu­džeklis vilņveidā joņoja uz Staciju* Tā bija rīttausma. Zonā, kur atradās Stacija, pēc vienu stundu ilgas nakts debesīs kāpa planētas otrā — zilā saule.

Kad atgriezos pie izmētātajiem papīriem, automātiski izslēdzās griestu lampas. Uzdū­ros pirms trim nedēļām projektēta eksperi­menta īsam aprakstam — Gibariāns plānoja pakļaut plazmu ļoti cietu rentgenstaru iedar­bībai. Pēc šīs kopijas teksta sapratu, ka tas bija domāts Sartoriusam — viņam uzdeva realizēt eksperimentu. Baltās papīra lapiņas sāka mani kaitināt.

Diena, kas iestājās, bija savādāka nekā iepriekšējā. Zem dziestošās saules oranžkrā- sas debesīm tintesmelno, asinssārti spīguļo­jošo okeānu gandrīz vienmēr klāja netīri iesārta migla, kas mākoņus un viļņus sakau­sēja vienā veselā, — tas viss tagad pazuda. Pat caur aizkaru sārtā auduma filtru gaisma kvēloja kā spēcīgas kvarca lampas deglis. Manu roku iedegums tanī izskatījās gandrīz pelēks. Visa istaba izmainījās, viss, kam bija sarkana nokrāsa, pārvērtās bronzas krāsā un izbalēja, visi baltie, zaļie un dzeltenie priekš­meti turpretim kļuva asāki un, likās, izstaroja paši savu gaismu. Miegdams acis, paskatījos caur aizkaru spraugu: debesīs bija balta uguns jūra, zem kuras drebēja un raustījās it kā šķidrs metāls. Aizvēru plakstus un tagad re­dzēju sarkanus izplūstošus riņķus. Uz plauk­tiņa pie mazgājamās ierīces (tās mala bija sadauzīta) sataustīju tumšas brilles, uzliku tās un aizsedzu gandrīz pusi sejas. Tagad loga aizkars kvēloja kā nātrija liesma. Lasīju tālāk, kārtodams lapiņas uz vienīgā neap­gāztā galdiņa. Vienas lapiņas pietrūka.

Tie bija protokoli par jau izdarītiem ekspe­rimentiem. No tiem uzzināju, ka tūkstoš četr­simt jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Stacijas pašreizējās atrašanās vietas okeāns ticis ap­starots — veselas četras dienas. Tas viss mani ļoti pārsteidza, jo labi zināju ANO konven­ciju par šādu rentgenstaru (ņemot vērā to nā­vējošo iedarbību) pielietošanas aizliegumu; biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens nav grie­zies pie Zemes, lai dabūtu atļauju realizēt šos eksperimentus.

Pacēlu galvu un spogulī — skapja atvērta­jās durvīs — ieraudzīju savu atspulgu: līķa bālu seju un melnas brilles. Baltā un zilā gais­mā kvēlojošā istaba izskatījās nedabiska, bet pēc dažām minūtēm atskanēja stiepta šņirk- stoņa, un no ārpuses logus aizsedza hermētis­kas plates. Istabu apņēma tumsa, tad iedegās mākslīgais apgaismojums, kas tagad izskatī­jās apbrīnojami bāls. Kļuva arvien karstāk; klimatizatoru vienmērīgā dūkoņa drīz pār­vērtās saspriegtā kaukšanā: Stacijas saldēja­mās ierīces darbojās ar pilnu jaudu. Un tomēr svelme joprojām pieauga.

Izdzirdu soļu troksni. Kāds gāja pa gaiteni. Vienā nedzirdamā lēcienā sasniedzu durvis. Soļi palēninājās un apklusa. Tas, kurš bija so­ļojis, apstājās aiz durvīm. Rokturis pamazām slīga uz leju; nedomādams impulsīvi satvēru to un aizturēju. Spiediens nepastiprinājās, bet nekļuva arī vājāks. Šis nezināmais, it kā būtu pārsteigts, otrpus durvīm izturējās tikpat klusi. Labu brīdi abi turējām rokturi. Tad, pa­laists vaļā, rokturis piepeši atsprāga man no delnas, un viegla čaboņa liecināja, ka nezinā­mais dodas prom. Es vēl stāvēju ieklausīda­mies, bet bija pilnīgs klusums.

Steidzīgi salocīju Gibariāna piezīmes četr- kārt un noglabāju kabatā. Lēni piegāju pie skapja un ielūkojos iekšā — kombinezoni un citi apģērba gabali gulēja sagumzīti vienā stūrī, it kā atbrīvodami kādam vietu. Papīru kaudzē uz grīdas pamanīju aploksni. Pacēlu to. Vēstule bija adresēta man. Aiz uztrau­kuma aprāvās elpa, es uzplēsu aploksni un piespiedu sevi atlocīt papīra lapiņu, kas tajā atradās.

Savā precīzajā, ļoti sīkajā, tomēr salasā­majā rokrakstā Gibariāns bija uzmetis:

«Ann. Solar. Vol. I Anex, arī: Mesendžera Vot. Separat. [2] f. lietā; Ravincera «Mazais Apokrifs».»

Tas bija viss, neviena vārda vairāk. Varēja manīt, ka zīmīte rakstīta steigā. Vai tā bija kāda svarīga ziņa? Kad viņš to uzrakstīja? Nodomāju, ka iespējami ātrāk jānokļūst bib­liotēkā. Šo solāristikas pirmās gadagrāmatas pielikumu pazinu, pareizāk, zināju, ka tāds eksistē, taču nekad vēl netiku to redzējis, tam bija tīri vēsturiska vērtība. Toties ne par Ra- vinceru, ne par viņa «Mazo Apokrifu» nekad nebiju pat dzirdējis.

Ko darīt?

Biju nokavējis jau stundas ceturksni. Stā­vēdams pie durvīm, vēlreiz apskatīju visu is­tabu. Tikai tagad pamanīju pie sienas state­niski piestiprinātu saliekamu gultu, jo to aiz­sedza atritināta Solāris karte. Aiz kartes kaut kas karājās. Tas bija portatīvs magnetofons futrālī. Izņēmu aparātu un iebāzu kabatā, so­miņu pakāru vecajā vietā. Skaitītājs rādīja, ka gandrīz visa lenta jau izmantota.