STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

Es biju palicis vienīgi peldbiksītēs un tīkla krekliņā. Abus apģērba gabalus kā lupatas nometu uz grīdas un kails paskrēju zem du­šas. Ūdens šalts sniedza atvieglojumu. Locījos zem spēcīgajām, karstajām strūklām, masēju ķermeni, sprausloju — visu to darīju kaut kā pārspīlēti —, kratīju, metu no sevis laukā visu šo duļķaino, aizdomu pilno nedrošību, kas pārpildīja Staciju.

Skapī sameklēju vieglu treniņtērpu, ko varēja valkāt arī zem skafandra, un sabāzu kabatā visu savu niecīgo īpašumu, starp blok­nota lapiņām sataustīju kaut ko cietu — neiz­protamā kārtā šurp bija nokļuvusi mana Ze­mes dzīvokļa atslēga. Brīdi pagrozīju atslēgu pirkstos, nezinādams, ko ar to iesākt, tad no­liku uz galda. Man iešāvās prātā, ka varbūt ievajadzēsies kāds ierocis. Par tādu, bez šau­bām, nevarēja uzskatīt universālo kabatas nazi, bet nekā cita man nebija, un vēl jau es nebiju tādā omā, lai sāktu meklēt kodolpistoli vai kaut ko līdzīgu. Atsēdos uz metāla soliņa tukšas telpas vidū, atstatus no visiem priekš­metiem. Gribēju būt viens. Apmierināts kon­statēju, ka man vēl ir vairāk nekā pusstunda laika, — manā dabā ir pedantiski precīza at­tieksme pret visām, vienalga, svarīgām vai nesvarīgām, norunām. Pulkstenis ar divdes- mitčetrdaļīgu ciparnīcu rādīja septiņi. Saule rietēja. Septiņi pēc vietējā laika nozīmēja divdesmit uz «Prometeja» klāja. Uz Modarda ekrāniem Solāris laikam jau bija samazinā­jies līdz dzirksteles lielumam un ne ar ko ne­atšķīrās no zvaigznēm. Bet kas gan mani vairs saista ar «Prometeju»! Aizvēru acis. Valdīja pilnīgs klusums, ja neskaita regulāri atkārtotu ņaudošu skaņu caurulēs. Vannas istabā, krizdami uz porcelāna, klusu pakšķēja ūdens pilieni.

Gibariāns nebija starp dzīvajiem. Ja pareizi sapratu Snautu, kopš viņa nāves pagājušas tikai dažas stundas. Kur palicis līķis? Vai ap­bedīts? Bet uz šīs planētas to nevarēja izdarīt. Ilgāku laiku apsvēru šo jautājumu, it kā Giba­riāna mirstīgo atlieku liktenis būtu vissvarī­gākais; sapratis šo pārdomu bezjēdzību, pie­cēlos un sāku soļot šķērsām pa istabu, ar purngalu pasperdams juku jukām izmētātās grāmatas un kādu nelielu somu; noliecos un to pacēlu. Soma nebija tukša, tanī atradās melna stikla blašķe, tik viegla, it kā izgata­vota no papīra. Paskatījos caur to uz logu — uz drūmi kvēlojošiem, netīras miglas aiz­segtiem pēdējiem rieta stariem. Kas ar mani notiek? Kāpēc es nodarbojos ar niekiem, noņēmos ar nejaušiem, nesvarīgiem sīku­miem?

Satrūkos, jo iedegas gaisma. Acīm redzot, fotoelements reaģēja uz iestājušos krēslu. Biju pilns gaidu, spriegums pieauga tik ļoti, ka vairs nevēlējos just aiz sevis tukšu telpu. Nolēmu cīnīties ar šo sajūtu. Piebīdīju krēslu pie plauktiem. Paņēmu man labi pazīstamās Hjūza un Jūgla vecās monogrāfijas «Solāris vēsture» otro sējumu un, atbalstījis biezo, cieto grāmatas muguru uz ceļgala, sāku šķirstīt.

Solāris atklāja gandrīz simt gadus pirms manas dzimšanas. Planēta riņķo apkārt divām saulēm — sarkanai un zilai. Vairāk nekā četr­desmit gadus tai nebija tuvojies neviens kos­mosa kuģis. Tanīs laikos Gamova un Šeplija teoriju par dzīvības izcelšanās neiespējamību uz divkāršo zvaigžņu planētām uzskatīja par aksiomu. Sādu planētu orbītas nepārtraukti mainās, jo mainās gravitācijas spēks, abām saulēm rotējot vienai ap otru.

Gravitācijas lauka nestabilitāte pārmaiņus saīsina un pagarina planētas orbītu, un dzī­vības iedīgļus, ja tādi rodas, drīz vien iznī­cina vai nu ugunīgs karstums, vai arī ledains aukstums. Šīs izmaiņas notiek miljonu gadu robežās, tātad, rēķinot astronomiskā vai bio­loģiskā mērogā (jo evolūcijai nepieciešami simtiem miljonu, ja ne miljardi gadu), — ļoti īsā laika posmā.

Vadoties no sākotnējiem aprēķiniem, piec­simt tūkstošu gadu laikā attālumam starp So­lāris un sarkano sauli bija jāsaplok līdz vie­nai astronomiskās vienības pusei, bet vēl pēc miljons gadiem planētai bija jāiekrīt šīs sau­les kvēlojošajā dzelmē.

Tomēr jau pēc neilga laika kļuva skaidrs, ka Solāris trajektorija nemaz nemainās, it kā tā būtu pastāvīga, tikpat pastāvīga kā mūsu Saules sistēmas planētu ceļi.

Novērojumus un aprēķinus atkārtoja ar maksimāli iespējamo precizitāti, bet tie tikai apstiprināja to, kas jau bija zināms: Solāris orbīta ir stabila.

Un tad no parastām planētām — kādas ik gadus atklāja simtiem un kuras tikai pāris rindiņās piemin statistiskie krājumi — Solāris pārgāja to debess ķermeņu rangā, kas ir vis­lielākās uzmanības vērti.

Četrus gadus pēc šī atklājuma to aplidoja Otenšelda ekspedīcija, kas pētīja planētu no «Laokoona» un diviem kosmosa palīgkuģiem. Šai ekspedīcijai bija provizoriskas, improvi­zētas izlūkošanas raksturs, it īpaši tāpēc, ka kuģi nebija spējīgi nosēsties. Planētas ekva­toriālajā un polārajā orbītā tika palaists daudz automātisko novērošanas pavadoņu, kuru galvenais uzdevums bija mērīt gravitā­cijas potenciālu. Bez tam izpētīja planētas virsmu, ko gandrīz simtprocentīgi klāja oke­āns; tikai nedaudzās vietās virs tā limeņa pa­cēlās plakankalnes. To kopplatība bija ma­zāka par Eiropas teritoriju, kaut gan Solāris diametrs par vienu piekto daļu lielāks nekā Zemes diametrs. Šur un tur izmētātie klinšai­nie, tuksnesīgie kontinenta gabaliņi koncen­trējās galvenokārt planētas dienvidu puslodē. Tika noteikts arī atmosfēras sastāvs (skābekļa tanī nebija), veikti ārkārtīgi precīzi planētas blīvuma, kā arī albedo un citu astronomisku lielumu mērījumi. Kā jau bija paredzēts, ne uz sauszemes, ne okeānā neatrada nekādu dzī­vības pazīmju.

Nākamo desmit gadu laikā Solāris, kas ta­gad jau atradās visu šīs zonas observatori­ju uzmanības centrā, uzrādīja apbrīnojamu tendenci saglabāt savu gravitācijas ziņā ne­apšaubāmi stabilo orbītu. Drīz lieta ieguva pat skandalozu nokrāsu, jo vainu par šādiem novērošanas rezultātiem (rūpēs par zinātnes labo slavu) centās novelt te uz noteiktām per­sonām, te uz viņu rīcībā esošajām skaitļoša­nas mašīnām.

Līdzekļu trūkums aizkavēja speciālas eks­pedīcijas izsūtīšanu vēl uz trim gadiem, līdz pat brīdim, kad Šenehens, sakomplektējis ko­mandu, saņēma no Institūta trīs kosmodro- miskās klases «C» tonnāžas kuģus. Pusotra gada pirms ekspedīcijas ierašanās — starts notika Ūdensvīra Alfas rajonā — cita pēt­nieciskā flote Institūta uzdevumā ievadīja or­bītā ap Solāris automātisku sateloīdu — Mē­nesi 247. Šis sateloīds pēc trim kārtējām re­konstrukcijām, kuras šķīra desmitiem gadu ilgs starplaiks, darbojas vēl šobaltdien. Pa­vadoņa iegūtie dati galīgi apstiprināja Oten- šelda ekspedīcijas novērojumus, ka okeāna kustībām piemīt aktīvs raksturs.

Viens no Šenehena kuģiem palika tālā or­bītā, abi pārējie pēc iepriekšējas sagatavoša­nās nosēdās uz apmēram sešsimt kvadrātjū­džu lielā klinšainā sauszemes gabala netālu no planētas dienvidu pola. Ekspedīcijas pēt­nieciskā darbība ilga astoņpadsmit mēnešus un noritēja sekmīgi, ja neskaita vienu nelai­mes gadījumu, ko izraisīja aparatūras bojā­jumi. Taču zinātnieku kolektīvs sašķēlās di­vās naidīgās nometnēs. Par strīda objektu kļuva okeāns. Pamatojoties uz analīzēm, tas tika atzīts par organisku būtni (nosaukt to par dzīvu toreiz neviens vēl neuzdrošinājās). Bet, ja biologi uztvēra to kā primitīvu radī­jumu — kaut ko līdzīgu apmēros fantastiski palielinātai šķidrai šūnai (viņi to dēvēja par «prebioloģisku formāciju»), kas ar savu re- cekļveida mantiju, vietām sasniegdama pā­ris jūdžu dziļumu, pārklājusi planētas virsmu, tad astronomi un fiziķi, ņemot vērā, ka oke­āns spēj aktīvi ietekmēt Solāris orbītas vei­došanos, apgalvoja: tai jābūt ārkārtīgi augsti organizētai struktūrai, kas uzbūves komplicē­tības ziņā, iespējams, tālu pārspēj Zemes or­ganismus.