STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

— Klausies… — Snauts negaidīti ierunā­jās. — Šobrīd esmu tikai es … — Viņš aiz­griezās prom. Nervozi paspaidīja rokas. — Tev būs jāsamierinās ar manu sabiedrību. Pagaidām. Sauc mani par Zurkulēnu. Tu mani pazīsti tikai pēc fotogrāfijas, bet tas nekas, mani visi tā dēvē. Tur laikam vairs neko nevar līdzēt. Kaut gan, ņemot vērā manas kos­miskās tieksmes, šī palama sāk skanēt kaut kā…

— Kur Gibariāns? — stūrgalvīgi jautāju vēlreiz.

Snauts blisināja acis.

— Man žēl, ka tevi tā uzņēmu. Tā … nav tikai mana vaina. Biju pavisam piemirsis, te daudz kas notika, zini…

— Nekas, viss kārtībā, — atbildēju. — Ne­runāsim par to. Bet kas noticis ar Gibariānu? Stacijā viņa nav? Kaut kur aizlidojis?

— Nē, — Snauts teica un blenza uz kabeļa tinumiem kaktā. — Nekur nav aizlidojis. Un nelidos. Tāpēc ka … starp citu …

— Ko? — es jautāju. Man joprojām šķita, ka ausīs ir vate un es vāji dzirdu. — Ko tas nozīmē? Kur viņš ir?

— Tu jau zini, — pavisam citādā tonī atbildēja Snauts.

Viņa skatiens bija tik auksts, ka man pār­skrēja drebuļi. Varbūt Snauts tiešām bija piedzēries, taču viņš zināja, ko runā.

— Nenotika taču? …

— Notika.

— Nelaimes gadījums?

Viņš pamāja ar galvu. Snauts ne tikai atbil­dēja, bet tai pašā laikā arī pētīja, kā es rea­ģēju.

— Kad?

—Šorīt agri.

Dīvaini, ka tas mani nesatrieca. Šis koncen­trētais dialogs, kurā īsi jautājumi mijās ar strupām atbildēm, ar savu lietišķumu droši vien mani nomierināja. Man šķita, ka nu jau saprotu Snauta savādo izturēšanos.

-— Kā tas notika?

— Ej pārģērbies, sakārtojies un atgriezies še … pēc … pēc kādas stundas.

Vienu brīdi es svārstījos.

— Labi.

— Pagaidi, — izdzirdu, kad biju jau pa­griezies uz durvju pusi.

Snauts kaut kā dīvaini skatījās uz mani. Redzēju, ka viņš nespēj dabūt pār lūpām to, ko grib pasacīt.

— Mēs bijām trijatā, un tagad ar tevi atkal esam trijatā. Vai pazīsti Sartoriusu?

— Tāpat kā tevi, pēc fotogrāfijas.

— Viņš strādā augšstāva laboratorijā, un domāju, ka pirms nakts iestāšanās viņš no turienes neizies, bet… ja nu iziet, tad tu viņu pazīsi. Ja sastapsi kādu citu, saproti, ne mani un ne Sartoriusu, saproti, tad …

— Ko tad?

Nebiju pārliecināts, ka nesapņoju. Melnie viļņi zemajā saulē asiņaini spīguļoja, uz šī fona Snauts, tāpat kā iepriekš, ar nokārtu galvu sēdēja krēslā un blenza uz kabeļu ritu­ļiem kaktā.

— Tad … nedari nekā.

— Ko es varu satikt? Garu?! — es eksplo­dēju.

— Saprotu. Tu domā, ka esmu traks. Nē. Neesmu traks. Nevaru tev to pateikt savā­dāk … pagaidām. Starp citu, iespējams … ka nekas nenotiks. Bet tomēr atceries. Esmu tevi brīdinājis.

— No kā? Par ko tu runā?

— Savaldies! — Snauts ietiepīgi turpināja. — Izturies tā, it kā… būtu gatavs uz visu. Tas nav iespējams, zinu. Un tomēr mēģini. Tas ir vienīgais padoms. Cita nezinu.

— Bet ko es ieraudzīšu?!! — kliedzu gan­drīz pilnā balsī.

Ar pūlēm noturējos, nesagrābis viņu aiz pleciem un krietni nesapurinājis, kad viņš tā, lūk, sēdēja ar izmocītu, saules apdedzinātu seju, blenzdams kaktā un ar pūlēm izdabū- dams pār lūpām atsevišķus vārdus.

— Nezinu. Zināmā mērā tas ir atkarīgs no tevis paša.

— Halucinācijas?

— Nē. Tas ir kaut kas reais. Un… neuz- brūc. Atceries.

— Ko tu runā?! — es nepazinu savu balsi.

— Mēs neesam uz Zemes.

— Politērijas? Bet tās taču vispār nav līdzīgas cilvēkiem! -— es iesaucos.

Nezināju, ko iesākt, lai viņu izrautu no šiem murgiem, kas viņam diktēja, kā likās, šausmīgas aplamības.

— Tieši tāpēc tas ir tik briesmīgi, — viņš klusu teica, — Atceries: tev jābūt modram!

— Kas noticis ar Gibariānu?

Snauts neatbildēja.

— Ko dara Sartoriuss?

— Atnāc pēc stundas.

Apgriezos un izgāju. Verot durvis, paskatī­jos uz viņu vēlreiz. Viņš sēdēja, aizklājis seju ar rokām, sīks, sarāvies, notraipītās biksēs. Tikai tagad pamanīju, ka uz viņa roku pirkstu kauliņiem bija sakaltušas asinis.

Cauruļveida gaitenis bija tukšs. Ieklausīda­mies brīdi stāvēju pie aizvērtām durvīm. Sie­nas laikam bija plānas, no ārpuses atplūda vēja gaudas. Uz durvīm mazliet iešķībi, pa roku galam bija piestiprināts taisnstūrveida plākstera gabaliņš ar uzrakstu «Cilvēks». Skatījos uz šo neskaidri ar zīmuli uzskricelēto

vārdu. Pēc mirkļa gribēju atgriezties pie Snauta, bet sapratu, ka tas nav iespējams.

Ausīs vēl skanēja nejēdzīgais brīdinājums. Sakustējos, un manus plecus salieca necieša­mais skafandra smagums. Klusām, it kā neap­zināti slēpdamies no neredzama novērotāja, atgriezos apaļajā telpā ar piecām durvīm. Uz trim bija plāksnītes: «Dr. Gibariāns», «Dr. Snauts», «Dr. Sartoriuss». Ceturtās — bez uzraksta. Brīdi svārstījos, tad viegli nospiedu rokturi un lēni pagrūdu durvis. Kamēr tās vērās, biju gandrīz vai pārliecināts, ka tur kāds ir. Iegāju iekšā.

Neviena nebija. Uz okeānu izgāja tāds pats izliekts, tikai nedaudz mazāks logs. Šeit oke­āns saulē taukaini spīdēja, šķita, ka viļņi no­plūduši ar iesārtu eļļu. Purpurkrāsas atspī­dums aizpildīja kuģa kajītei līdzīgo istabu. Vienā pusē stāvēja plaukti ar grāmatām, starp tiem — kardāniekarē vertikāli pie sie­nas piestiprināta gulta; otrā pusē bija ļoti daudz skapīšu, niķelētos rāmīšos karājās aerofotouzņēmumu lentas, metāla ietverēs rēgojās ar vati aizbāztas kolbas un mēģenes, zem loga divās rindās — tā, ka grūti bija iziet cauri, — stāvēja baltas emaljētas kastes. Dažām vāki bija vaļā — tās bija pilnas ar da­žādiem instrumentiem, plastmasas šļūtenēm; abos kaktos atradās krāni, velkmes skapji, saldējamās iekārtas, uz grīdas stāvēja mikro­skops — tam vairs nebija vietas uz lielā galda pie loga.

Kad pagriezos, pie pašām ieejas durvīm ieraudzīju vaļēju skapi, kas sniedzās līdz griestiem; tas bija pilns ar kombinezoniem, darba un aizsargpriekšautiem, uz plauk­tiem — veļa, starp pretradiācijas zābaku stulmiem spīguļoja pārvietojamo skābekļa aparātu alumīnija pudeles. Divi aparāti ar maskām bija aizkabināti aiz stāvus uzslietās gultas turekļa. Visur valdīja tas pats steigas un uztraukuma izraisītais haoss.

Pētoši ievilku elpu un saodu vāju ķīmisko reaktīvu smaržu, arī kaut kādas asas smakas paliekas — vai tas būtu hlors? Instinktīvi ar acīm sameklēju ventilācijas režģus. Tie atra­dās kaktos zem griestiem, un pie to rāmīšiem piestiprinātās papīra strēmelītes viegli plivi­nājās, ziņojot, ka kompresori darbojas un gaisa maiņa ir normāla. Grāmatas, aparātus un instrumentus no diviem krēsliem pārvie­toju kaktos, sabāzis visu juku jukām, līdz ap guļas vietu starp skapi un plauktiem izveido­jās relatīvi tukša telpa. Pievilku statni, lai uz tā uzkārtu skafandru, ķēros pie zibeņslēdžiem, bet tūlīt palaidu tos vaļā. Baidījos no­vilkt skafandru, itin kā tad es kļūtu pilnīgi neaizsargāts. Vēlreiz apskatīju visu istabu, pārliecinājos, vai durvis cieši aizvērtas, un, tā kā tās bija bez atslēgas, pēc īsas vilcināša­nās piestūmu tām priekšā divas smagākās kastes.

Provizoriski aizbarikadējies, ar trim rā­vieniem atbrīvojos no savas smagās, čīksto­šās čaulas. Šaurs spogulis skapja iekšpusē rā­dīja daļu no istabas. Ar acs kaktiņu notvēru tanī kaut kādu kustību, pielēcu kājās, bet tas bija tikai mans atspulgs. Triko skafandrā bija piesūcies sviedriem. Es to novilku un pa- grūdu skapi. Tas pabrauca sānis, atklādams nišu, kurā laistījās nelielas vannas istabi­ņas sienas. Zem dušas gulēja prāva, plakana kārba. Nebija viegli to ienest istabā. Kad kārbu liku uz grīdas, tās vāks kā atsperes sviests atsprāga vaļā, un es ieraudzīju noda­lījumus, kas bija pilni ar dīvainiem priekšme­tiem: izkropļotiem tumša metāla instrumen­tiem, mazliet līdzīgiem tiem, kas atradās ska­pīšos. Neviens nebija lietojams — bezformīgi, saliekti, sakusuši, it kā izrauti no uguns. Vis­dīvainākais, ka tādu pašu bezveida formu bija ieguvuši pat praktiski nekūstošie kera- mīta rokturi. Nekādā laboratorijas krāsnī ne­varēja sasniegt keramīta kušanas tempera­tūru, varbūt vienīgi atomkatla iekšienē. No sava uzkabinātā skafandra kabatas izvilku portatīvu dozimetru, bet, kad to tuvināja lūž­ņiem, melnais pīkstenis klusēja.