STAŅISLAVS LEMS: SOLARIS

Ar vilšanas nopūtai līdzīgu klusu šņācienu gaiss izplūda no skafandra. Es biju brīvs.

Atrados augstā, piltuvveidīgi izliektā telpā. Uz sudrabotām sienām, ienirstot apaļās lūkās, vijās krāsainu cauruļu kūļi. Pagriezos apkārt. Dūca ventilācijas šahtas, uzsūcot nosēšanās brīdī ieplūdušo planētas indīgo atmosfēru. Tukšs kā pārplīsis kokons konteinera cigārs balstījās uz tērauda paaugstinājumā iegrebta kausa pamatnes. Konteinera virsma bija ap­degusi netīri brūna. Spēru pāris soļu pa slīpu nogāzi. Tālāk metālu klāja grubuļaina plast­masas kārta. Vietās, kur parasti kursēja ra- ķešceltņu vagonetes, plastmasa bija izdilusi un tai cauri rēgojās kails tērauds.

Ventilatoru kompresori pēkšņi norima, un iestājās pilnīgs klusums. Bezpalīdzīgi lūkojos apkārt, gaidīju cilvēka parādīšanos, bet joprojām neviena nebija. Tikai kvēlojoša neona šautra norādīja uz transportiera lentu, kas slīdēja bez mazākā trokšņa. Nostājos uz kustošās platformas. Zāles velve skaistā pa­raboliskā līnijā liecās lejup, pārejot gaiteņa caurulē. Koridora nišās grēdām bija sakrauti baloni saspiestu gāzu glabāšanai, konteineri, gredzenveida izpletņi, kastes — viss sagāzts juku jukām, samests pa roku galam. Ari tas mani pārsteidza. Slīdlenta beidzās koridorā pie apaļa paplašinājuma. Te valdīja vēl lie­lāka nekārtība. Zem skārda bundžu kaudzes izplūdusi eļļaina šķidruma palts. Gaisu pil­dīja asa, nepatīkama smaka. Reljefi iespies­tas lipīgajā masā, uz dažādām pusēm veda zābaku pēdas. Starp skārda bundžām, it kā no kabīnēm izmēzti, mētājās baltu telegrāfa lentu murskuļi, saplēsti papīri un gruži.

Un atkal iedegās zaļa bulta, norādot uz vi­dējām durvīm. Aiz tām stiepās tik šaurs gai­tenis, ka divi cilvēki pa to diez vai varētu paiet viens otram garām. Gaisma plūda caur lēcveida formas logiem, kas bija vērsti uz debesīm. Vēl vienas durvis — ar baltzaļiem kvadrātiņiem. Tās bija atvērtas. Iegāju iekšā.

Pusapaļo kabīni apgaismoja liels panorā­mas logs; tanī kvēloja miglā tītas debesis. Lejā mēmi vēlās tumšas viļņu muguras. Dau­dzie sienas skapīši bija līdz galam vaļā. Tos pildīja instrumenti, grāmatas, glāzes ar sakal­tušu nogulsnējumu, noputējuši termosi. Uz netīrās grīdas stāvēja pieci vai seši mehā­niskie soļojošie galdiņi, to vidū arī daži krēsli — noļukuši, jo no tiem bija izlaists gaiss. Tikai viens bija piepūsts, ar atpakaļ atgāztu atzveltni. Tanī sēdēja sīks, izvārdzis cilvēks ar saulē apsvilušu seju. Ada veseliem gabaliem lobījās viņam no deguna un vaigu kauliem. Es pazinu viņu. Tas bija Snauts, ki- bernētiķis, Gibariāna vietnieks. Savā laikā viņš bija publicējis dažus ļoti oriģinālus rak­stus solāristikas almanahā. Nekad vēl nebiju viņu redzējis. Viņa plakanās krūtis sedza tīk- liņkrekls, un caur to spraucās laukā atsevišķi sirmi matiņi; kādreiz baltās audekla bikses ar daudzām kabatām kā montierim bija reaktīvu apsvilinātas un ceļgalos notraipītas. Rokā viņš turēja nelielu plastmasas balonu, kādus iz­manto kosmosa kuģos šķidruma uzņemšanai bezsvara stāvoklī. Viņš skatījās uz mani, kā apžilbis no spožas gaismas. Baloniņš izslīdēja no viņa vārgajiem pirkstiem un kā bumbiņa dažas reizes palēcās uz grīdas. Izlija nedaudz caurspīdīga šķidruma. Snauta seja mazpama- zām bālēja. Biju pārāk pārsteigts, lai ko sa­cītu, un šī mēmā aina turpinājās tik ilgi, ka­mēr Snauta izbīlis neizprotamā kārtā pārsvie­dās uz mani.

Spēru soli tuvāk. Viņš sarāvās krēslā.

— Snaut… — es nočukstēju.

Viņš nodrebēja kā pēc sitiena. Tad, skatī­damies uz mani ar neaprakstāmu riebumu, izdvesa:

— Nepazīstu tevi, nepazīstu tevi. Ko vēlies? …

Izlijušais šķidrums strauji garoja. Sajutu al­kohola smaku. Viņš dzēra? Un bija piedzē­ries? Bet kāpēc viņš tik ļoti izbijās? Joprojām stāvēju kabīnes vidū. Man ceļgalos ļodzījās kājas, bet ausis bija kā ar vati aizbāztas. Kāju kontakts ar gridu vēl bija diezgan nestabils. Aiz izliektā loga stikla vienmērīgi elpoja okeāns. Snauts nenovērsa no manis asinīm pieplūdušās acis. Bailes atkāpās no viņa sejas, bet neizsakāmā pretīguma izteiksme neizzuda.

- Kas tev kaiš?… — jautaju pusbalsī.

— Vai esi slims?

— Rūpējies… — viņš neskanīgi teica.

— Ahā! Tātad tu rūpēsies, ko? Bet kāpēc par mani? Nepazīstu tevi!

— Kur Gibariāns? — es jautāju.

Snauts uz mirkli palika bez elpas. Viņa acis atkal kļuva stiklainas, kaut kas tanīs iedegās un apdzisa.

— Gi… Giba … — viņš stostījās. — Nē! Nē!!!

Snautu sāka kratīt neskanīgu, idiotisku smieklu lēkme, kas piepeši pārtrūka.

— Tu atnāci pie Gibariāna? — viņš sacīja gandrīz mierīgi. — Pie Gibariāna? Ko tu gribi ar viņu iesākt?

Viņš skatījās uz mani tā, it kā es vairs nebūtu viņam bīstams; viņa vārdos, bet it sevišķi tonī, bija kaut kas naidīgs un apvai­nojošs.

— Ko tu runā… — murmināju kā apdul­lis. — Kur Gibariāns?

Snauts apstulba:

— Tu nezini?

«Piedzēries,» nodomāju. «Piedzēries līdz nesamaņai.» Mani pārņēma arvien lielākas dusmas. Taisnību sakot, man vajadzēja aiziet, taču pacietība bija galā.

— Atjēdzies! — kliedzu. — Kā es varu zināt, kur Gibariāns, ja nupat kā atlidoju! Kas ar tevi notiek, Snaut!!!

Viņa žoklis atkārās. Uz mirkli viņš atkal palika bez elpas, bet acīs piepeši parādījās spīdums. Ar drebošām rokām viņš ieķērās krēsla albalstņos un ar pūlēm — tā, ka pat kauli nokrakšķēja, — piecēlās.

— Ko? — viņš jautāja, jau gandrīz atskur- bis. — Atlidoji? No kurienes atlidoji?

— No Zemes, — nikni atcirtu. — Varbūt esi dzirdējis par tādu? Liekas, ka neesi!

— No Ze … augstās debesis … tātad tu esi — Kelvins?!

— Jā. Kāpēc tu tā skaties? Kas šeit dīvains?

— Nekas, — Snauts sacīja, ātri blisinādams acis. — Nekas.

Viņš paberzēja pieri.

— Piedod, Kelvin! Nekas, zini, tas ir pār­steigums. Es negaidīju.

— Kā tā — negaidīji? Jūs taču informēja pirms vairākiem mēnešiem, un Modards vēl šodien ziņoja pa radio no «Prometeja» …

— Jā. Jā … droši vien, tikai redzi, kāda te … jezga.

— Tiešām, — es vēsi atteicu. — To nevar nepamanīt.

Snauts apgāja man apkārt, kaut gan mans skafandrs bija visparastākais pasaulē — ar vadu un kabeļu aizjūgu uz krūtīm —, laikam gribēja pārliecināties,vai tas ir īsts. Viņš da­žas reizes ieklepojās, tad pieskārās savam kaulainajam degunam.

— Varbūt gribi nomazgāties? … Tas nāks tev par labu … zilās durvis, pretējā pusē.

— Paldies. Pazīstu Stacijas iekārtojumu.

— Varbūt esi izsalcis? …

— Nē. Kur Gibariāns?

Viņš piegāja pie loga, it kā nebūtu dzirdē­jis manu jautājumu. No mugurpuses viņš iz­skatījās krietni vecāks. īsi apcirptie mati bija sirmi, saules apsvilināto kaklu vagoja grum­bas — dziļas kā rētas. Aiz loga skaustus spī- dināja milzīgi viļņi, kas cēlās un krita tik rāmi, it kā okeāns taisītos sastingt. Skatoties uz turieni, likās, ka Stacija kustas — mazliet sāniski, kā slīdot no neredzama paliktņa. Pēc tam tā atgriezās līdzsvara stāvoklī un atkal, laiski sveroties, virzījās uz pretējo pusi. Bet tie laikam bija optiskie maldi. Asinssārtu, gļo­tainu putu krēpes krājās starp viļņu mugu­rām. Pēc brīža man sametās nelāgi ap dūšu. Uz «Prometeja» klājiem valdošo pedantisko harmoniju atcerējos kā kaut ko ļoti dārgu, pazaudētu uz neatgriešanos.