STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Pirmajā laikā pēc nosēšanās ekspedīcija darbojusies ļoti piesardzīgi, bet, kad pēc seš­padsmit dienām izrādījās, ka plazmatiskais okeāns ne tikai neizrāda nekādas agresivitā­tes pazīmes, bet atkāpjas katra tā virsmai tu­vināta priekšmeta priekšā, cik iespējams iz­vairoties no tieša kontakta ar aparātiem vai cilvēkiem, Senehens un viņa vietnieks Timo- liss atcēla dažus piesardzības diktētus drošī­bas noteikumus, jo tie stipri apgrūtināja un kavēja darbu realizāciju.

Ekspedīcijas sastāvu sadalīja nelielās gru­pās, pa divi vai trīs cilvēki katrā, kas nereti devās pat vairākus simtus jūdžu tālos lidoju­mos virs okeāna; izstarotājus, kas pirms tam tika izmantoti pētījumu teritorijas apsargāša­nai, novietoja Bāzē. Pirmās četras dienas pēc šīm metodikas izmaiņām pagāja bez jebkā­diem starpgadījumiem, ja neskaita laiku pa laikam notiekošos bojājumus skafandru skā­bekļa aparātos, kuru izplūdes vārstuļi rea­ģēja uz indīgās atmosfēras korodējošo iedar­bību. Šai sakarā tos nācās mainīt gandrīz vai katru dienu.

Piektajā dienā, vai arī divdesmit pirmajā, skaitot no nosēšanās brīža, divi pētnieki, Ka- ruči un Fehners (pirmais bija radiobiologs, bet otrs — fiziķis), mazā divvietīgā aeromo- bilī devās pētnieciskā lidojumā virs okeāna. Tas nebija lidaparāts, bet gan gliseris, kas pārvietojas uz saspiesta gaisa spilvena.

Kad pēc sešām stundām viņi nebija atgrie­zušies, Timoliss, kas Šenehena prombūtnes laikā pārzināja Bāzi, izziņoja trauksmi un vi­sus brīvos cilvēkus iesaistīja pazudušo mek­lēšanā.

Nelaimīgi sagadoties apstākļiem, šajā dienā apmēram stundu pēc pētnieku izlido­šanas pārtrūka radiosakari; tam par iemeslu bija liels sarkanās saules plankums, kas ar spēcīgu korpuskulāru izstarojumu iedarbo­jās uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. Funkcionēja vienīgi ultraīsviļņu aparāti, kas ļāva uzturēt sakarus apmēram divdesmit jū­džu rādiusā. Kā par nelaimi, pirms saules rieta sabiezēja migla, un meklēšanu nācās pārtraukt.

Tikai tad, kad glābšanas grupas sākušas at­griezties Bāzē, viena no tām nepilnu 80 jūdžu attālumā no krasta uzgājusi aeromobili. Mo­tors strādājis, un mašīna, kas bija pilnīgā kār­tībā, lidojusi virs viļņiem. Caurspīdīgajā ka­bīnē atradies tikai viens pusnemaņā esošs cilvēks — Karuči.

Aeromobilis aiztransportēts līdz Bāzei, bet zinātniekam sniegta medicīniskā palīdzība; vēl tai pašā vakarā viņš atguvis samaņu. Par Fehnera likteni radiobiologs nekā nav varējis pastāstīt. Viņš atcerējies tikai to, ka brīdī, kad taisījušies jau atgriezties, viņam pie­trūcis elpas. Skābekļa aparāta izejas ventilis iesprūdis, un pie katra elpas vilciena ska­fandrā iekļuvusi neliela indīgas gāzes deva.

Fehners, mēģinādams salabot biedra apa­rātu, bijis spiests atsprādzēt siksnas un pie­celties. Tas bija pēdējais, ko atcerējās Ka­ruči. Pēc speciālistu domām, tālākā notikumu gaita varēja būt, lūk, kāda: labojot Karuči aparātu, Fehners atrāvis vaļā kabīnes jumtu, droši vien tāpēc, ka zemais kupols neļāva brīvi kustēties. Tas bija pieļaujams, jo šādu mašīnu kabīnes nav hermētiskas un vienīgi aizsargā no tiešas atmosfēras un vēja iedar­bības. Šo manipulāciju laikā varēja sabojā­ties Fehnera skābekļa aparāts, un viņš, apzi­ņai apmiglojoties, caur kupola atvērumu iz­kļuvis uz mašīnas apvalka un iekritis okeānā.

Tāds ir stāsts par okeāna pirmo upuri. Ķer­meņa meklēšana — skafandrā tas nevarēja nogrimt — nedeva nekādus rezultātus. Var­būt tas kaut kur peldēja, bet sīki pārmeklēt tūkstošiem kvadrātjūdžu lielo viļņojošo tuk­snesi, kas gandrīz pastāvīgi tinās miglas vālos, ekspedīcija nespēja.

Līdz krēslai — atgriežos pie iepriekšējiem notikumiem — bija pārradušās visas glābša­nas mašīnas, izņemot lielo kravas helikop­teru, ar kuru izlidoja Bertons.

Viņš parādījās virs Bāzes apmēram stundu pēc tumsas iestāšanās, kad viņa prombūtne jau izraisīja nopietnas bažas. Bertons atradās nervu šoka stāvoklī; viņš izrāpās no lidapa­rāta pats saviem spēkiem — tikai tāpēc, lai mestos bēgt; kad viņu apturēja, viņš kliedza un raudāja; vīrietim, kas septiņpadsmit gadus bija pavadījis kosmiskos lidojumos — nereti ļoti grūtos apstākļos —, tas bija visai nepa­rasti. Ārsti izteica varbūtību, ka arī viņš ir saindējies.

Pēc divām dienām Bertons, kas, pat šķie­tami atguvis līdzsvaru, ne uz mirkli negribēja atstāt ekspedīcijas galvenās raķetes iekšieni, nedz arī pienākt pie loga, no kura atklājās skats uz okeānu, paziņoja, ka vēlas nodot ra­portu par savu lidojumu. Viņš uzstājīgi atkār­toja, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme. Ekspedī­cijas padome, apspriedusi ziņojumu, kvalifi­cēja to kā indīgās atmosfēras izraisītu slimīgas fantāzijas produktu un kā tādu to pievienoja nevis ekspedīcijas, bet gan Bertona slimības vēsturei. Ar to viss izbeidzās.

Tik daudz stāstīja pielikums. Sapratu, ka lietas būtība, acīm redzot, ir pats Bertona zi­ņojums — tas, kas šo tāllidojumu pilotu no­veda līdz nervu satricinājumam. Otrreiz ķēros pie grāmatu pārcilāšanas, bet «Mazo Apokrifu» man neizdevās atrast. Jutos ļoti noguris, tāpēc tālāko meklēšanu atliku uz rītdienu un izgāju no kabīnes.

Ejot gar alumīnija trepēm, pamanīju uz pa­kāpieniem no augšas krītošas gaismas plan­kumus. Tātad Sartoriuss joprojām strādāja, pat šobrīd! Nolēmu, ka man viņš jāredz.

Augšstāvā bija mazliet siltāks. Platā, zemā gaitenī dvesa viegls vējiņš. Papīra strēmeles draiski čabēja pie ventilācijas atverēm. Gal­venās laboratorijas durvis veidoja bieza, grumbuļaina stikla plate, ietverta metāla rāmī. No iekšpuses stiklu aizsedza kaut kas tumšs: gaismu deva tikai šauri logi zem pašiem gries­tiem. Nospiedu rokturi. Kā jau biju paredzē­jis, durvis nepadevās. Iekšā valdīja klusums, laiku pa laikam sadzirdēju it kā vāju gāzes liesmiņas sīcienu. Pieklauvēju — nekādas atbildes.

— Sartoriuss! — es iesaucos. — Doktor Sartorius! Tas esmu es, jaunais, Kelvins! Man ar jums jātiekas, lūdzu atveriet!

Viegla čaboņa, it kā kāds būtu uzminis uz sagumzīta papīra, un atkal klusums.

— Tas esmu es, Kelvins! Jūs taču esat par mani dzirdējis! Atlidoju ar «Prometeju» pirms pāris stundām! — es kliedzu, tuvinādams lūpas vietai, kur durvju stendere saskārās ar metāla rāmja malu. — Doktor Sartorius! Te neviena nav, tikai es! Atveriet!

Klusums. Tad pakluss troksnis. Dažas rei­zes kaut kas nožvadzēja — tik griezīgi, it kā kāds uz metāla paplātes būtu uzmetis metālis­kus instrumentus. Un pēkšņi apstulbu. Atska­nēja sīki solīši, it kā bērna riksīši: mazu kā­jiņu bieža, steidzīga dipoņa. Varbūt… var­būt kāds to neiedomājami veikli atdarināja, ar pirkstgaliem bungodams pa tukšu, labi re­zonējošu kārbu.

— Doktor Sartorius! — es kliedzu. — At­vērsiet vai neatvērsiet?!

Nekādas atbildes, tikai atkal bērna riksīši un daži ātri un plati, tik tikko sadzirdami soli, it kā šis cilvēks pārvietotos uz pirkstgaliem. Bet, ja viņš soļoja, tad taču nevarēja tai pašā laikā imitēt bērna solīšus! «Galu galā kāda man daļa!» es nodomāju un, nespēdams vairs valdīt augošo niknumu, ierēcos:

— Doktor Sartorius!!! Ne tāpēc esmu lido­jis sešpadsmit mēnešus, lai piedalītos jūsu komēdijās! Skaitu līdz desmit. Pēc tam uz­lauzīšu durvis!!!

Šaubījos, vai man tas izdosies.

Gāzes pistoles strūkla nav pārāk spēcīga, bet es biju apņēmies tā vai citādi izpildīt sa­vus draudus, kaut arī vajadzētu doties uz no­liktavu, kur sprāgstviela noteikti bija pietie­kamā daudzumā. Sacīju sev, ka nedrīkst at­kāpties, jo vairs nespēju spēlēt ar šīm ārprāta iezīmētajām kārtīm, ko man rokās bija iegrū­dusi situācija.