STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Здесь есть возможность читать онлайн «STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1961, Издательство: IZDEVNIECĪBA LIESMA, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

SOLARIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SOLARIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

STAŅISLAVS LEMS
SOLARIS
Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā. Tur viņš pabeidza vidusskolu un sāka studēt medi­cīnu. Karš pārtrauca S. Lema stu­diju gaitas. Pēc Polijas atbrīvoša­nas Lems Krakovā pabeidza me­dicīnas studijas un pievērsās rakstniecībai.
Staņislava Lema pirmais solis zinātniskās fantastikas jomā bija grāmata «Astronauti». Šajā vir­zienā gāja viņa daiļrades tālā­kais attīstības ceļš. Viņš sa­rakstījis ap 20 grāmatu, kurās dziļa zinātniska doma savijas ar neparastu iztēles bagātību. S. Le­ma grāmatas tulkotas vairāk nekā divdesmit pasaules valodās. Lūk, daži S. Lema daiļdarbi, kuru slava aizskanējusi tālu aiz Poli­jas robežām: «Astronauti», «Ma- gelāna mākonis», «Solāris», «At­griešanās no zvaigznēm>s «Ede- na», «Robotu pasakas», «Neuzva­ramais», «Zvaigžņu dienasgrāma­tas».
S. Lemu interesē ne vien zināt­niskā fantastika, bet arī mūsdienu tematika. Viņš ir uzrakstījis ro­mānu «Laiks, kas nav bijis vel­tīgs», autobiogrāfisko stāstu «Aug­stā pils», kā arī filozofiskās esejas «Dialogi» un «Summa Technologiae».
Par panākumiem rakstniecībā Staņislavs Lems 1957. gadā ie­pelnījās Krakovas pilsētas balvu, bet 1965. gadā saņēma Polijas Kultūras un mākslas ministra prē­miju.
Stāstā «Solāris» grupa zināt­nieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktu ar pla­nētas Solāris saprātīgo matēriju. Uz Solāris šī saprātīgā matērija ir okeāns — gigantisks augsti or­ganizētas plazmas receklis. Oke­āns spēj iedzīvināt materiālos tē­los spilgtākos iespaidus, kas gla­bājas cilvēka apziņā.
S. Lems savā darbā centies pa­rādīt, ar kādām neparedzētām grūtībām jāsastopas pētniekiem, saskaroties ar citu pasauļu sa­prātīgajām būtnēm.
No polu valodas tuikujis -
 Mākslmieks Edgars Skujiņš
 IZDEVNIECĪBA " LIESMA

SOLARIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SOLARIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Cenzdamies pārtraukt sapni, stingrāk aiz­spiedu plakstus, kad pēkšņi izdzirdu čaboņu. Uzreiz atvēru acis. Viņa sēdēja man blakus uz gultas un uzmanīgi vēroja mani. Uzsmai­dīju viņai, un arī viņa pasmaidīja un noliecās pār mani; pirmais skūpsts bija gaisīgs, it kā mēs būtu bērni. Skūpstīju viņu ilgi. «Vai var tā izmantot sapni?» es domāju. Bet tā nebūt nav neuzticība viņas piemiņai, jo es taču viņu redzu sapnī, viņu pašu. Nekad nekas tamlī­dzīgs man nebija gadījies …

Mēs joprojām klusējām. Gulēju augšpē­dus; viņai paceļot seju, varēju redzēt saules caurstrāvotās mazās nāsis, kas allaž bija viņas jūtu barometrs; ar pirkstu galiem pieskāros viņas ausīm, kuru ļipiņas sārtojās no skūp­stiem. Nezinu, kas mani padarīja tik nemie­rīgu; joprojām sacīju sev, ka tas ir sapnis, taču sirds man sažņaudzās.

Es saspringu, taisīdamies izlēkt ārā no gul­tas; biju sagatavojies, ka tas neizdosies, miegā ļoti bieži nevaldām pār savu ķermeni, tas ir kā paralizēts vai arī promesošs, drīzāk rēķinājos ar to, ka šis nodoms man palīdzēs uzmosties. Tomēr neatmodos — tikai sēdēju uz gultas, nolaidis kājas uz grīdas. «Neko da­rīt, jāizsapņo līdz galam,» nodomāju, bet la­bais garastāvoklis izgaisa bez pēdām. Pār­ņēma bailes.

— Ko tu gribi? — balss bija aizsmakusi, un man nācās atkāsēties.

Automātiski, ar basām kājām sāku meklēt rītākurpes un, iekams atcerējos, ka te nav ne­kādu kurpju, tā sasitu pirkstu, ka iekliedzos. «Nu vienreiz būs cauri!» es apmierināti no­domāju.

Bet arvien vēl nekas nenotika. Kad es ap­sēdos, Hareja mazliet atvirzījās. Ar pleciem viņa atspiedās pret gultas atzveltni. Viņas kleita zem paša kreisās krūts galiņa tikko ma­nāmi drebēja — pukstošas sirds taktī. Viņa vēroja mani ar mierīga interesi. Nodomāju, ka vislabāk būtu paiet zem dušas, tomēr ap­ķēros, ka duša, kas rādās pa sapņiem, taču nespēj uzmodināt.

— Kā tu te gadījies? — es jautāju.

Viņa paņēma manu roku un ar savu ierasto žestu pasvieda to gaisā, no apakšas pasita manus pirkstus uz augšu un atkal saķēra.

— Nezinu, — viņa atbildēja. — Vai tas ir slikti?

Arī balss bija tā pati, zemā, un skanēja iz­klaidīgi. Viņa vienmēr runāja tā, it kā ne se­višķi domātu par izteiktiem vārdiem, it kā jau būtu nodarbināta ar kaut ko citu, tāpēc rei­zēm atstāja neapdomības, reizēm bezkaunības iespaidu; viņa visu vēroja ar apslāpētu iz­brīnu, kas atklājās vienīgi acīs.

— Vai tevi… kāds redzēja?

— Nezinu. Es vienkārši atnācu. Vai tas ir svarīgi, Kris?

Hareja aizvien vēl spēlējās ar manu roku, bet viņas seja rotaļā vairs nepiedalījās. Viņa sadrūma.

— Harej? …

— Jā, mīļais?

— Kā tu uzzināji, kur es atrodos?

Tas viņu samulsināja. Smaidot — viņai bija tik tumšas lūpas, ka ķiršu sula neatstāja uz tām nekādas pēdas, — parādījās viņas zobu galiņi.

— Man nav ne mazākās sajēgas. Jocīgi, vai ne? Kad es ienācu, tu gulēji un nepamo- dies. Negribēju tevi modināt, jo tu esi dusmu pūķis un rūgumpods, — taktī ar šiem vārdiem viņa enerģiskāk pameta manu delnu uz augšu.

— Vai tu biji apakšā?

— Biju. Aizbēgu no turienes; tur ir auksti.

Viņa palaida vaļā manu roku. Atbalstīju­sies uz elkoņa, Hareja ar galvas kustību pār­meta matus uz vieniem sāniem un paskatījās uz mani ar to pussmaidu, kas tikai tad pār­stāja mani kaitināt, kad viņu iemīlēju.

— Bet… Harej… taču, — es buldurēju.

Noliecos pār Harej u un atrotīju īso kleiti­ņas piedurkni. Tieši virs baku potējuma zīmī­tes sārtoja sīka dūriena rēta. Kaut arī biju to gaidījis (jo arvien vēl instinktīvi meklēju lo­ģikas paliekas neiespējamajā), mani pārņēma pavisam nelāga sajūta. Ar pirkstu pieskāros šai niecīgajai vātij, kas man gadiem ilgi rā­dījās sapņos, liekot ar vaidu pamosties uz sa- vandītās gultas — allaž vienā un tai pašā pozā, salīkušam, tā, kā gulēja Hareja, kad at­radu viņu jau sastingušu; miegā centos izdarīt to pašu, ko viņa, it kā lūgdams piedošanu vai gribēdams būt kopā tais pēdējās minūtēs, kad viņa jau sajuta injekcijas iedarbību un no­kļuva baiļu varā. Viņa taču baidījās pat no visparastākās skrambas, nemaz nerunājot par asinīm, neprata panest sāpes, bet, lūk, toreiz izšķīrās par šo drausmīgo soli, atstādama tikai piecus vārdus uz man adresētās zīmītes. Tā gulēja manos dokumentos, es allaž nēsāju sev līdzi apbružāto, liekuma vietās izdilušo papīra gabaliņu, man nebija drosmes no tā šķirties — tūkstošiem reižu atgriezos pie mirkļa, kad Hareja to rakstīja, pie tā, kas viņai tad bija jāizjūt. Mierināju sevi, ka viņa gribēja to izdarīt tikai joka pēc un pabiedēt mani, un vienīgi indes deva nejauši izrādījās pārāk liela; visi centās mani pārliecināt, ka tieši tā arī notika un tas varbūt bija depresi­jas, pēkšņas depresijas izsaukts acumirklīgs lēmums. Bet neviens nezināja to, ko viņai pa­teicu piecas dienas pirms tam, kā es, lai sāpi­nātu viņu vēl vairāk, sāku kravāt mantas, kā viņa tai brīdī neparasti mierīgi iejautājās: «Vai tu zini, ko tas nozīmē?…» Izlikos, ka nesaprotu, kaut gan sapratu lieliski, bet uz­skatīju viņu par gļēvuli un pateicu viņai arī to… un tagad, lūk, atlaidusies šķērsām pāri gultai, viņa vērīgi skatījās manī, it kā nemaz nezinātu, ka es viņu biju iedzinis nāvē.

— Neko vairāk neproti pateikt? — viņa jautāja.

Istaba bija sarkana no saules. Harejas ma­tos gruzdēja blāzma, viņa paskatījās uz savu plecu, kas tik ilgi bija saistījis manu interesi, un, kad mana delna noslīdēja, viņa piekļāva tai vēsu, gludu vaigu.

— Hareja, — es nosēcu, — tas nevar būt…

— Rimsties!

Viņas acis bija aizvērtas, redzēju, kā dreb plaksti, kā melnās skropstas pieskaras vai­giem.

— Kur mēs atrodamies, Harej?

— Pie mums.

— Kur tas ir?

Viena acs uz īsu mirkli atvērās, un skrop­stas noglāstīja manu delnu.

— Kris!

— Jā?

— Man ir labi.

Sēdēju nekustēdamies. Pacēlu galvu un spogulī virs mazgājamās ierīces ieraudzīju daļu gultas, Harej as izjukušos matus un sa­vus kailos ceļgalus. Ar kāju piestūmu sev klāt vienu no tiem pusizkausētajiem instrumen­tiem, kas mētājās uz grīdas, un ar brīvo roku pacēlu. Gals rādījās ass. Pieliku to pie ādas virs tās vietas, kur sārtojās pusapaļa simet­riska rēta, un ietriecu ķermenī. Sāpes bija svelošas. Skatījos uz plūstošajām asinīm, kas lielām lāsēm ritēja pa gurna iekšpusi un klusi pilēja uz grīdas.

Viss bija veltīgi. Aizvien skaidrākas kļuva briesmīgās domas, kas šaudījās man galvā, nu vairs neteicu sev: «Tas ir sapnis,» — sen jau tam neticēju, tagad domāju: «Man jāaiz­sargājas.»

Paskatījos uz viņas pleciem, kas zem baltās drānas pārgāja vidukļa izliekumā; viņas basās pēdas neskāra grīdu. Pastiepos uz viņas pusi, vieglītēm satvēru sārto papēdi un ar pirkstiem pārvilku pa pēdas apakšu.

Tā bija maiga, kā jaunpiedzimušajiem.

Es jau pilnīgi droši zināju, ka tā nav Ha­reja, un gandrīz biju pārliecināts, ka viņa pati to nezina.

Kailā pēda sakustējās manā delnā, Harejas tumšās lūpas piebrieda no neskanīgiem smiek­liem.

— Izbeidz … — viņa nočukstēja.

Maigi palaidu vaļā pēdu un piecēlos. Jo­projām vēl biju kails. Steidzīgi ģērbjoties, pamanīju, ka viņa paceļas uz gultas sēdus un pievērsa skatienu man.

— Kur tavas mantas? — es jautāju, bet tūlīt to nožēloju.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «SOLARIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SOLARIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Máire Dhufaigh - An Garda Cósta
Máire Dhufaigh
Stanisław Lem - Solaris
Stanisław Lem
Stanislas Lem - Solaris
Stanislas Lem
Stanislaw Lem - Solaris
Stanislaw Lem
Staņislavs Lems - PETAURA medības
Staņislavs Lems
STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS
STAŅISLAVS LEMS
Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM
Staņislavs Lems.
Selma Lagerlöf - Gösta Berling
Selma Lagerlöf
Отзывы о книге «SOLARIS»

Обсуждение, отзывы о книге «SOLARIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x