STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

— Kris? … — atskanēja klusa, gandrīz čukstoša balss. — Tu esi te, Kris? Tik tumšs.

— Tas nekas, — es atbildēju. — Nebaidies. Nāc šurp.

Es gulēju augšpēdu, man uz pleca viņas galva, prātā nevienas domas. Tumsa, kas pie­pildīja istabu, sabiezēja. Dzirdēju soļus. Sie­nas izgaisa. Kaut kas milža virs manis, aiz­vien augstāk, bezgalīgi. Es sastingu, tumsas apņemts, bez pieskārieniem iekļauts tumsas skāvienā, jutu tās dzidro, elastīgo caurspīdī­gumu. Lielā tālumā saklausīju sirdi. Agonijas gaidās koncentrēju visu uzmanību, spēku pa­liekas, bet agonija nenāca. Vienīgi kļuvu ar­vien mazāks, bet neredzamās debesis, nere­dzamie horizonti, bezformas izplatījums bez mākoņiem, zvaigznēm, atkāpjoties un augot veidoja mani par savu centru, es pūlējos ie­spraukties savā guļas vietā, bet zem manis vairs nekā nebija, un tumsa vairs neko ne­slēpa. Sažņaudzu rokas, aizsedzu ar tām seju. Tās vairs nebija. Pirksti izgāja cauri, gribēju kliegt, kaukt.. .

Istaba bija kļuvusi zili pelēka. Mēbeles, plaukti, kakti starp sienām iezīmēti it kā pla­šiem matētiem triepieniem, viss bezkrāsains, tikai kontūras vien. Žilbinošs, pērļains bal­tums vizēja klusumā aiz loga. Biju nosvīdis slapjš, paskatījos sānis, viņa raudzījās manī.

— Tev notirpa roka?

— Ko?

Viņa pacēla galvu. Acis bija tādā paša krāsā kā istaba, pelēkas, tās mirdzēja melno skropsta ielokā. Iekams sapratu vārdus, sajutu viņas čuksta siltumu.

— Nē. Ak tā, jā.

Uzliku roku viņai uz pleca. Tiklīdz biju pieskāries viņai, man pārskrēja tirpas. Lē­nām viņu apkampu ar otru roku.

— Tu redzēji sliktu sapni.

— Sapni? Jā, sapni. Un tu negulēji?

— Nezinu. Varbūt ne. Man negribas gulēt. Bet tu guli. Kāpēc tu tā skaties?

Pievēru acis. Jutu sīki, ritmiski sitam viņas sirdi, turpat, kur mazliet lēnāk pukstēja ma­nējā. «Butaforija,» es nodomāju. Bet mani nekas nepārsteidza, pat mana paša vienal­dzība ne. Bailes un izmisums jau palika aiz muguras. Es atrados tālāk, o, tik tālu neviens vēl nav bijis. Ar lūpām pieskāros viņas kak­lam, noskūpstīju mazu, gludu kā gliemežvāka iekšiene bedrīti starp cīpslām. Arī te sita pulss.

Atbalstījos uz elkoņa. Nekādas blāzmas, ne­kādu rītausmas maigo nokrāsu, horizontu ap­ņēma pelēkzili kāvi, pirmais stars caururba istabu kā bulta, viss ievizuļojās atspulgu

rotaļā, varavīkšņainas ugunis iedegās spo­gulī, rokturos, niķelētās caurulēs, likās, ka gaisma triecas katrā priekšmetā, kas gadās ceļā, it kā gribēdama atbrīvot, uzspridzināt šauro telpu. Vairs nebija iespējams skatīties. Aizgriezos. Harej as acu zīlītes sašaurinājās un pievērsās manai sejai.

— Vai jau sākas diena? — viņa jautāja klusinātā balsī.

Tas bija it kā pa pusei miegā, pa pusei īstenībā.

— Te vienmēr tā, mīļā.

— Bet mēs?

— Ko mēs?

— Ilgi te būsim?

Man gribējās smieties. Bet, kad no manām krūtīm izlauzās neskaidras skaņas, tie nebija smiekli.

— Domāju, ka diezgan ilgi. Tu negribi?

Harej as plaksti nodrebēja. Viņa uzmanīgi

vēroja mani. Vai viņa mirkšķināja acis? Ne­biju pārliecināts. Viņa pavilka segu, un es redzēju uz viņas pleca iesārtojamies mazu, trīsstūrainu dzimumzīmīti.

— Kādēļ tu tā skaties?

— Tāpēc, ka tu esi skaista.

Viņa pasmaidīja. Bet tā bija tikai pieklā­jība, pateicība par komplimentu.

— Tiešām? Tu skaties tā, it kā … it kā …

— Kas?

— It kā kaut ko meklētu.

— Nerunā niekus!

— Nē, it kā tu domātu, ka ar mani kaut kas ir noticis vai es tev kaut ko nebūtu pateikusi.

— Kāpēc tā?

— Ja jau tu tā liedzies, tad noteikti. Bet lai nu paliek.

Aiz liesmojošiem logiem dzima nāvējoša zila tveice. Ar roku aizsedzis acis, sameklēju brilles. Tās gulēja uz galda. Atsēdos uz gultas, uzliku acenes un ieraudzīju viņas attēlu spo­gulī. Viņa kaut ko gaidīja. Kad atkal apgūlos viņai blakus, viņa pasmaidīja.

— Bet man?

Uzreiz sapratu:

— Brilles?

Piecēlos un sāku rakņāties atvilktnēs, pār­baudīju galdiņu pie loga. Atradu divus pārus, abus pārāk lielus. Pasniedzu viņai. Viņa pie­laikoja, bet brilles noslīdēja iīdz pat degun­galam.

Ar stieptu čīkstienu aizvērās logu aizsarg- plāksnes. Vēl mirklis, un Stacijā, kas līdzīgi bruņurupucim ieslēpās savā čaulā, iestājās nakts. Taustīdamies noņēmu viņai acenes un kopā ar savām noliku zem gultas.

— Ko mēs darīsim? — viņa jautāja.

— To, ko dara naktī, — gulēsim.

— Kris!

— Ko?

— Varbūt sagatavot tev jaunu kompresi?

— Nē, nevajag. Nevajag … mīļā.

Tad, pats nesaprotu kāpēc, varbūt izlikda­mies, — bet pēkšņi tumsā apskāvu viņas trauslos plecus un, juzdams, ka tie trīc, noti­cēju viņai. Kaut gan neesmu pārliecināts. Man piepeši sāka likties, ka es krāpju viņu, nevis viņa mani, ka viņa ir īsta.

Pēc tam vēl vairākas reizes laidos snaudā, bet arvien mani no miega izrāva krampji; sirds, kas neganti dauzījās, lēnām norima, līdz nāvei noguris, spiedu viņu sev klāt. Viņa ļoti uzmanīgi pieskārās manai sejai, pierei, pār­baudot, vai man nav temperatūra. Tā bija Hareja. Citas, īstākas, nevarēja būt.

Pēc šīs domas manī kaut kas izmainījās. Es pārtraucu cīņu. Gandrīz momentāni aizmigu.

Mani uzmodināja viegls pieskāriens. Pieri ieskāva patīkams vēsums. Kaut kas mitrs un mīksts sedza manu seju, tad apliekamais lē­nām pacēlās, un es ielūkojos pār mani nolīku- šajā Harej as sejā. Abām rokām viņa izgrieza marli virs porcelāna bļodiņas. Blakus stāvēja pudelīte ar šķidrumu pret apdegumiem. Viņa man uzsmaidīja.

— Tev nu gan ir ciets miegs, — viņa teica un uzlika marli no jauna. — Vai sāp?

— Nē.

Saraucu pieri. Tiešām, tagad apdegumu vairs nejutu.

Hareja sēdēja uz gultas malas, ietinusies baltā, oranži svītrotā vīriešu peldmētelī. Mel­nie mati bija izrisuši uz apkakles, piedurknes uzrotītas līdz pat elkoņiem, lai netraucētu.

Jutu velnišķīgu izsalkumu, gandrīz divdes­mit stundas neko nebiju ēdis. Kad Hareja bei­dza pūlēties ap manu seju, es piecēlos. Pēkšņi ieraudzīju divas pilnīgi vienādas baltas klei­tas ar sarkanām pogām, vienu, kuru es viņai biju palīdzējis novilkt, uzšķērsdams dekoltē, otru, kurā viņa ieradās vakar. Šoreiz viņa pati

ar šķērēm izardīja šuvi. Pateica, ka droši vien rā vēj slēdzis sabojājies.

Šīs divas vienādās kleitas bija visbriesmī­gākais no visa, ko līdz šim biju piedzīvojis. Hareja kārtoja zāļu skapīti. Slepus aizgriezos no viņas un ar zobiem iecirtos dūrē līdz asi­nīm. Arvien vēl skatoties uz šīm divām klei­tiņām vai, pareizāk, uz vienu un to pašu, di­vas reizes atkārtotu, sāku kāpties uz durvju pusi. No krāna joprojām ar troksni lija ūdens. Atdarīju durvis, klusām izslīdēju gaitenī un piesardzīgi tās aizvēru.

Dzirdēju vāju plūstoša ūdens šalkšanu un pudeļu šķindu, tad pēkšņi šīs skaņas pār­trūka. Koridorā dega iegarenas griestu lam­pas, neskaidrs atstarotas gaismas plankums krita uz durvīm, pie kurām es gaidīju ar sa­kostiem zobiem. Turēju rokturi, kaut arī ne­cerēju, ka spēšu to noturēt. Spējš rāviens gandrīz izsita man to no rokām, bet durvis ne­atvērās, tikai nodrebēja un sāka briesmīgi krakšķēt. Apstulbis palaidu rokturi un atkā­pos. Ar durvīm notika kaut kas neiedomā­jams, gludā plastmasas plāksne ieliecās, it kā kāds no manas puses to spiestu uz iekšpusi, uz istabu. Sīkām lauskām sāka atšķelties emalja, atkailinot durvju stenderes tēraudu, kas saspringa arvien vairāk. Es pēkšņi sa­pratu: viņa nevis grūda durvis, kas vērās uz gaiteni, bet mēģināja tās atdarīt, velkot uz savu pusi. Gaismas atspīdums uz baltās vir­smas sašķobījās kā ieliektā spogulī, atskanēja skaļš krakšķis, un monolītā, līdz pēdējai ie­spējai izliektā plāksne ieplīsa. Tai pašā laikā no durvīm izrautais rokturis ielidoja istabā. Caurumā tūlīt kļuva redzamas asiņainas ro­kas, kas, atstājot uz lakojuma sarkanas pēdas, vilka tālāk — durvis salūza divās daļās, sa­griezās eņģēs greizi, un balti oranžs radījums ar nedzīvu, zilganu seju, asaraini elsojot, me­tās man pie krūtīm.