STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Здесь есть возможность читать онлайн «STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Год выпуска: 1961, Издательство: IZDEVNIECĪBA LIESMA, Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

SOLARIS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SOLARIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

STAŅISLAVS LEMS
SOLARIS
Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā. Tur viņš pabeidza vidusskolu un sāka studēt medi­cīnu. Karš pārtrauca S. Lema stu­diju gaitas. Pēc Polijas atbrīvoša­nas Lems Krakovā pabeidza me­dicīnas studijas un pievērsās rakstniecībai.
Staņislava Lema pirmais solis zinātniskās fantastikas jomā bija grāmata «Astronauti». Šajā vir­zienā gāja viņa daiļrades tālā­kais attīstības ceļš. Viņš sa­rakstījis ap 20 grāmatu, kurās dziļa zinātniska doma savijas ar neparastu iztēles bagātību. S. Le­ma grāmatas tulkotas vairāk nekā divdesmit pasaules valodās. Lūk, daži S. Lema daiļdarbi, kuru slava aizskanējusi tālu aiz Poli­jas robežām: «Astronauti», «Ma- gelāna mākonis», «Solāris», «At­griešanās no zvaigznēm>s «Ede- na», «Robotu pasakas», «Neuzva­ramais», «Zvaigžņu dienasgrāma­tas».
S. Lemu interesē ne vien zināt­niskā fantastika, bet arī mūsdienu tematika. Viņš ir uzrakstījis ro­mānu «Laiks, kas nav bijis vel­tīgs», autobiogrāfisko stāstu «Aug­stā pils», kā arī filozofiskās esejas «Dialogi» un «Summa Technologiae».
Par panākumiem rakstniecībā Staņislavs Lems 1957. gadā ie­pelnījās Krakovas pilsētas balvu, bet 1965. gadā saņēma Polijas Kultūras un mākslas ministra prē­miju.
Stāstā «Solāris» grupa zināt­nieku, kas ieradušies no Zemes, cenšas nodibināt kontaktu ar pla­nētas Solāris saprātīgo matēriju. Uz Solāris šī saprātīgā matērija ir okeāns — gigantisks augsti or­ganizētas plazmas receklis. Oke­āns spēj iedzīvināt materiālos tē­los spilgtākos iespaidus, kas gla­bājas cilvēka apziņā.
S. Lems savā darbā centies pa­rādīt, ar kādām neparedzētām grūtībām jāsastopas pētniekiem, saskaroties ar citu pasauļu sa­prātīgajām būtnēm.
No polu valodas tuikujis -
 Mākslmieks Edgars Skujiņš
 IZDEVNIECĪBA " LIESMA

SOLARIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SOLARIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Ja šī aina nebūtu mani paralizējusi, es droši vien mēģinātu aizbēgt. Hareja konvulsīvi cīnījās pēc elpas, sita galvu pret manu plecu, purinot savus izjukušos matus. Kad es viņu apkampu, sajutu, ka viņa neturas uz kājām. Izspraucies gar sašķaidīto durvju spārnu, ienesu viņu istabā un noliku gultā. Viņas nagi bija salauzti un asinīm noplūduši. Kad viņa pagrieza roku, ieraudzīju pilnīgi sadriskāto delnas iekšpusi. Ielūkojos viņas sejā: atvērtās acis bez izteiksmes skatījās man cauri.

— Harej!

Viņa kaut ko nesaprotami murmināja.

Tuvināju pirkstus viņas acij. Plaksts aizvē­rās. Piegāju pie zāļu skapīša. Gulta iečīkstē­jās. Pagriezos. Viņa sēdēja izslējusies, ar iz­bailēm skatīdamās uz savām asiņainajām ro­kām.

— Kris, — viņa ievaidējās, — es … es … kas ar mani noticis?

— Uzlaužot durvis, tu savainoji rokas, — es vēsi teicu.

Kaut kas notika ar manām lūpām, sevišķi ar apakšējo, kas bija kā notirpusi. Iekodos tajā ar zobiem.

Hareja brīdi skatījās uz robotajiem plast­masas gabaliem, kas brīvi nokarājās no dur­vju stenderes, tad pievērsa acis man. Zods vi­ņai iedrebējās, redzēju, kā viņa pūlējās pār­varēt bailes.

Nogriezu gabalu marles, izņēmu no skapīša pulveri, ar ko apkaisīt brūces, un atgriezos pie gultas. Viss, ko nesu, pēkšņi izslīdēja no manām atslābušajām rokām, stikla trauciņš ar želatīna plēvi saplīsa, bet es pat nepielie- cos. Nekas vairs nebija vajadzīgs.

Saņēmu viņas roku. Nagus vēl apņēma plāna sakaltušu asiņu apmale, bet brūces bija izgaisušas, un delnas iekšpusi klāja jauna, sārta āda. Tā manu acu priekšā kļuva arvien baltāka.

Apsēdos, noglaudīju viņas seju un mēģi­nāju pasmaidīt; nevaru apgalvot, ka man tas būtu izdevies.

— Kāpēc tu to izdarīji, Harej?

— Nē. To … es?

Viņa ar skatienu parādīja uz durvīm.

— Jā. Neatceries?

— Nē. Tas ir, pamanīju, ka tevis nav, stipri pārbijos un …

— Un ko?

— Sāku tevi meklēt, nodomāju, ka varbūt tu esi vannas istabā …

Tikai tagad pamanīju, ka skapis ir nobīdīts sāņus un redzama ieeja uz vannas istabu.

— Un vēlāk?

— Skrēju pie durvīm.

— Un?

— Neatceros. Kaut kam bija jānotiek?

— Kam?

— Nezinu.

— Bet ko tu atceries? Kas bija pēc tam?

— Sēdēju te, uz gultas.

— Bet to, ka es tevi atnesu, neatceries? Viņa svārstījās. Lūpu kaktiņi noslīdēja uz

leju, seja saspringa.

— Man liekas … Varbūt. Pati nezinu. Viņa nolaida kājas uz grīdas un piecēlās.

Piegāja pie salauztajām durvīm.

— Kris!

No mugurpuses apskāvu viņas plecus. Viņa drebēja. Tad aši apgriezās, meklēja manu ska­tienu.

— Kris, — viņa čukstēja. — Kris . ..

— Nomierinies.

— Kris, bet ja nu man ir epilepsija .. . Kris? Epilepsija, žēlīgais dievs! Man gribējās smieties.

— Ko nu, mīļā. Durvis vienkārši, zini, te ir tādas, nu, tādas durvis .. .

Mēs atstājām istabu, kad ārējā aizsargplāk- sne ar stieptu čīkstoņu atsedza logus, parādot okeānā grimstošu saules disku.

Devāmies uz nelielu virtuvīti koridora viņā galā. Saimniekojām abi ar Hareju, pārmeklē­jot ledus skapjus un pieliekamos. Uzreiz pa­manīju, ka viņa ne sevišķi orientējas ēdiena gatavošanā un prot tikai nedaudz vairāk kā atvērt konservu kārbas, tas ir, tikpat maz, cik es. Notiesāju divu tādu kārbu saturu un iz­dzēru neizmērojamu daudzumu kafijas. Arī Hareja ēda, bet tā, kā reizēm ēd bērni, negri­bēdami apbēdināt pieaugušos, pat ne ar pie­spiešanos, bet mehāniski un vienaldzīgi. Pēc tam devāmies uz mazo operāciju zāli blakus radiostacijai; man padomā bija kāds plāns. Pateicu, ka gribu viņu izmeklēt, nosē­dināju uz saliekamā krēsla un dabūju no ste­rilizatora šļirci un adatas. Zināju gandrīz no galvas, kur kas atrodas, tā mēs bijām izdresēti treniņos Stacijas kopijā uz Zemes. Paņēmu pilienu asins no viņas pirksta, izdarīju uz­triepi, izkaltēju sausinātājā un, ievietojis aug­stā vakuumā, apsmidzināju ar sudraba joniem.

Šī lietišķā darbošanās mani nomierināja. Hareja, atlaidusies uz saliekamā krēsla spil­veniem, aplūkoja ar aparātiem pieblīvēto telpu.

Klusumu pārtrauca nevienmērīgs iekšējā telefona zvans. Pacēlu klausuli.

— Kelvins, — es teicu un nenovērsu acis no Harej as. Viņu bija pārņēmusi apātija, it kā pēdējās stundās piedzīvotie notikumi būtu viņu novārdzinājuši.

— Tu esi operāciju zālē? Beidzot! — sa­klausīju it kā atvieglojuma nopūtu.

Runāja Snauts. Gaidīju, piespiedis klausuli pie auss.

— Tev ir viesis, ko?

— Jā.

— Un esi aizņemts?

— Jā.

— Neliela izmeklešana, hm?

— Un tad? Gribi saspēlēt šaha partiju?

— Izbeidz, Kelvin. Sartoriuss grib tevi re­dzēt. Pareizāk sakot — mūs abus.

— Tas ir jaunums! — es pārsteigts atbil­dēju. — Bet kas ir ar … — es aprāvos un tad pabeidzu: —- Vai viņš ir viens?

— Nē. Es neprecīzi izteicos. Viņš grib pa­runāties ar mums. Mēs visi savienosimies ar videotelefona palīdzību, tikai aizklāsim ekrā­nus.

— Ak tā? Kāpēc tad viņš pats man nepie­zvanīja? Kautrējas?

— Kaut kas tamlīdzīgs, — Snauts neskaidri noburkšķēja. — Kā tad paliek?

— Runa ir par vienošanos? Teiksim, pēc stundas. Labi?

— Labi.

Redzēju viņu uz ekrāna, tikai seju, ne lie­lāku par delnu. Kādu brīdi, ko pavadīja viegls strāvas troksnis, viņš pētījoši skatījās man acīs. Beidzot, mazliet svārstīdamies, teica:

— Kā tev klājas?

— Ciešami. Un kā tev?

— Liekas, ka mazliet sliktāk nekā tev. Vai es varētu …

— Gribi atnākt pie manis? — es atskārtu. Pāri plecam paskatījos uz Hareju. Viņa gu­lēja, nolikusi galvu uz spilvena un sakrusto­jusi kājas, un kā garlaikodamās mētāja sudra­botu bumbiņu, ar kuru noslēdzās ķēdīte pie krēsla atbalstņa.

— Rimsties, vai dzirdi? Rimsties! — manu dzirdi aizsniedza Snauta paceltā balss.

Ieraudzīju uz ekrāna viņa profilu. Pārējo nedzirdēju, viņš aizsedza ar roku mikrofonu, bet redzēju, kā kustējās viņa lūpas.

— Nē, nevaru atnākt. Varbūt vēlāk. Tā­tad pēc stundas, — viņš ātri pateica, un ek­rāns nodzisa.

Es uzkarināju klausuli.

— Kas tas bija? — Hareja vienaldzīgi jau­tāja.

— Ir te tāds vīrs. Snauts. Kibernetiķis. Tu viņu nepazīsti.

— Vai vēl ilgi jāgaida?

— Tev garlaicīgi? — es jautāju.

Pirmo, kas pagadījās preparātu sērijā, ievietoju neitrīno mikroskopa kasetē un pēc kārtas nospiedu slēdžu krāsainos taustiņus. Dobji iedūcās spēka lauki.

— Izpriecu te nav daudz, un, ja mana sa­biedrība tevi neapmierinās, tad nebūs labi, — es teicu, izklaidīgi pagarinot pauzes starp vār­diem. Tai pašā laikā ar abām rokām pievilku klāt lielo, melno aparātu, kurā spīdēja mikro­skopa okulārs, un iespiedu pieri mīkstā gumi­jas lodziņā. Hareja kaut ko pateica, bet tas mani neaizsniedza. It kā no liela augstuma redzēju milzīgu, sudraboti mirdzošu tuksnesi. Vieglā dūmakā tīti, it kā sasprēgājuši un sa- dēdējuši tanī zvilnēja plakani, klinšaini pau- guriņi. Tie bija sarkanie ķermenīši. Pieliku asumu un, neatraudams acis no okulāriem, arvien vairāk iedziļinājos sudrabaini kvēlo­jošā klajumā. Vienlaikus ar kreiso roku griezu galdiņa regulējošo rokturi un, kad vientuļam laukakmenim līdzīgais punktiņš ievirzījās melno līniju krustojumā, palielināju attēlu. Objektīvs tuvojās deformētam, vidū iekritušam eritrocītam, kurš nu jau izskatī­jās pēc apaļa, klinšaina krātera, ar melnām, asām ēnām apmales padziļinājumos. Tad šī apmale, ko klāja adataina, kristalizēta sud­raba jonu kārtiņa, pazuda aiz mikroskopa lauka robežām. Parādījās duļķainas, it kā caur opalescējošu ūdeni redzamas, pusizkusušu, sametušos olbaltuma ķēdīšu kontūras. Notvē­ris melnajā krustojumā kādu no olbaltuma drupu sablīvējumiem, lēnām virzīju palielinā­šanas sviru tālāk, aizvien tālāk . .. kuru katru brīdi šim ceļojumam dziļumā vajadzēja beig­ties .. . vienas molekulas plakanā ēna aizpil­dīja visu ekrānu … noskaidrojās … tūlīt!

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «SOLARIS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SOLARIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Máire Dhufaigh - An Garda Cósta
Máire Dhufaigh
Stanisław Lem - Solaris
Stanisław Lem
Stanislas Lem - Solaris
Stanislas Lem
Stanislaw Lem - Solaris
Stanislaw Lem
Staņislavs Lems - PETAURA medības
Staņislavs Lems
STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS
STAŅISLAVS LEMS
Staņislavs Lems. - BALSS NO DEBESĪM
Staņislavs Lems.
Selma Lagerlöf - Gösta Berling
Selma Lagerlöf
Отзывы о книге «SOLARIS»

Обсуждение, отзывы о книге «SOLARIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x