STAŅISLAVS LEMS - SOLARIS

Ja šī aina nebūtu mani paralizējusi, es droši vien mēģinātu aizbēgt. Hareja konvulsīvi cīnījās pēc elpas, sita galvu pret manu plecu, purinot savus izjukušos matus. Kad es viņu apkampu, sajutu, ka viņa neturas uz kājām. Izspraucies gar sašķaidīto durvju spārnu, ienesu viņu istabā un noliku gultā. Viņas nagi bija salauzti un asinīm noplūduši. Kad viņa pagrieza roku, ieraudzīju pilnīgi sadriskāto delnas iekšpusi. Ielūkojos viņas sejā: atvērtās acis bez izteiksmes skatījās man cauri.

— Harej!

Viņa kaut ko nesaprotami murmināja.

Tuvināju pirkstus viņas acij. Plaksts aizvē­rās. Piegāju pie zāļu skapīša. Gulta iečīkstē­jās. Pagriezos. Viņa sēdēja izslējusies, ar iz­bailēm skatīdamās uz savām asiņainajām ro­kām.

— Kris, — viņa ievaidējās, — es … es … kas ar mani noticis?

— Uzlaužot durvis, tu savainoji rokas, — es vēsi teicu.

Kaut kas notika ar manām lūpām, sevišķi ar apakšējo, kas bija kā notirpusi. Iekodos tajā ar zobiem.

Hareja brīdi skatījās uz robotajiem plast­masas gabaliem, kas brīvi nokarājās no dur­vju stenderes, tad pievērsa acis man. Zods vi­ņai iedrebējās, redzēju, kā viņa pūlējās pār­varēt bailes.

Nogriezu gabalu marles, izņēmu no skapīša pulveri, ar ko apkaisīt brūces, un atgriezos pie gultas. Viss, ko nesu, pēkšņi izslīdēja no manām atslābušajām rokām, stikla trauciņš ar želatīna plēvi saplīsa, bet es pat nepielie- cos. Nekas vairs nebija vajadzīgs.

Saņēmu viņas roku. Nagus vēl apņēma plāna sakaltušu asiņu apmale, bet brūces bija izgaisušas, un delnas iekšpusi klāja jauna, sārta āda. Tā manu acu priekšā kļuva arvien baltāka.

Apsēdos, noglaudīju viņas seju un mēģi­nāju pasmaidīt; nevaru apgalvot, ka man tas būtu izdevies.

— Kāpēc tu to izdarīji, Harej?

— Nē. To … es?

Viņa ar skatienu parādīja uz durvīm.

— Jā. Neatceries?

— Nē. Tas ir, pamanīju, ka tevis nav, stipri pārbijos un …

— Un ko?

— Sāku tevi meklēt, nodomāju, ka varbūt tu esi vannas istabā …

Tikai tagad pamanīju, ka skapis ir nobīdīts sāņus un redzama ieeja uz vannas istabu.

— Un vēlāk?

— Skrēju pie durvīm.

— Un?

— Neatceros. Kaut kam bija jānotiek?

— Kam?

— Nezinu.

— Bet ko tu atceries? Kas bija pēc tam?

— Sēdēju te, uz gultas.

— Bet to, ka es tevi atnesu, neatceries? Viņa svārstījās. Lūpu kaktiņi noslīdēja uz

leju, seja saspringa.

— Man liekas … Varbūt. Pati nezinu. Viņa nolaida kājas uz grīdas un piecēlās.

Piegāja pie salauztajām durvīm.

— Kris!

No mugurpuses apskāvu viņas plecus. Viņa drebēja. Tad aši apgriezās, meklēja manu ska­tienu.

— Kris, — viņa čukstēja. — Kris . ..

— Nomierinies.

— Kris, bet ja nu man ir epilepsija .. . Kris? Epilepsija, žēlīgais dievs! Man gribējās smieties.

— Ko nu, mīļā. Durvis vienkārši, zini, te ir tādas, nu, tādas durvis .. .

Mēs atstājām istabu, kad ārējā aizsargplāk- sne ar stieptu čīkstoņu atsedza logus, parādot okeānā grimstošu saules disku.

Devāmies uz nelielu virtuvīti koridora viņā galā. Saimniekojām abi ar Hareju, pārmeklē­jot ledus skapjus un pieliekamos. Uzreiz pa­manīju, ka viņa ne sevišķi orientējas ēdiena gatavošanā un prot tikai nedaudz vairāk kā atvērt konservu kārbas, tas ir, tikpat maz, cik es. Notiesāju divu tādu kārbu saturu un iz­dzēru neizmērojamu daudzumu kafijas. Arī Hareja ēda, bet tā, kā reizēm ēd bērni, negri­bēdami apbēdināt pieaugušos, pat ne ar pie­spiešanos, bet mehāniski un vienaldzīgi. Pēc tam devāmies uz mazo operāciju zāli blakus radiostacijai; man padomā bija kāds plāns. Pateicu, ka gribu viņu izmeklēt, nosē­dināju uz saliekamā krēsla un dabūju no ste­rilizatora šļirci un adatas. Zināju gandrīz no galvas, kur kas atrodas, tā mēs bijām izdresēti treniņos Stacijas kopijā uz Zemes. Paņēmu pilienu asins no viņas pirksta, izdarīju uz­triepi, izkaltēju sausinātājā un, ievietojis aug­stā vakuumā, apsmidzināju ar sudraba joniem.

Šī lietišķā darbošanās mani nomierināja. Hareja, atlaidusies uz saliekamā krēsla spil­veniem, aplūkoja ar aparātiem pieblīvēto telpu.

Klusumu pārtrauca nevienmērīgs iekšējā telefona zvans. Pacēlu klausuli.

— Kelvins, — es teicu un nenovērsu acis no Harej as. Viņu bija pārņēmusi apātija, it kā pēdējās stundās piedzīvotie notikumi būtu viņu novārdzinājuši.

— Tu esi operāciju zālē? Beidzot! — sa­klausīju it kā atvieglojuma nopūtu.

Runāja Snauts. Gaidīju, piespiedis klausuli pie auss.

— Tev ir viesis, ko?

— Jā.

— Un esi aizņemts?

— Jā.

— Neliela izmeklešana, hm?

— Un tad? Gribi saspēlēt šaha partiju?

— Izbeidz, Kelvin. Sartoriuss grib tevi re­dzēt. Pareizāk sakot — mūs abus.

— Tas ir jaunums! — es pārsteigts atbil­dēju. — Bet kas ir ar … — es aprāvos un tad pabeidzu: —- Vai viņš ir viens?

— Nē. Es neprecīzi izteicos. Viņš grib pa­runāties ar mums. Mēs visi savienosimies ar videotelefona palīdzību, tikai aizklāsim ekrā­nus.

— Ak tā? Kāpēc tad viņš pats man nepie­zvanīja? Kautrējas?

— Kaut kas tamlīdzīgs, — Snauts neskaidri noburkšķēja. — Kā tad paliek?

— Runa ir par vienošanos? Teiksim, pēc stundas. Labi?

— Labi.

Redzēju viņu uz ekrāna, tikai seju, ne lie­lāku par delnu. Kādu brīdi, ko pavadīja viegls strāvas troksnis, viņš pētījoši skatījās man acīs. Beidzot, mazliet svārstīdamies, teica:

— Kā tev klājas?

— Ciešami. Un kā tev?

— Liekas, ka mazliet sliktāk nekā tev. Vai es varētu …

— Gribi atnākt pie manis? — es atskārtu. Pāri plecam paskatījos uz Hareju. Viņa gu­lēja, nolikusi galvu uz spilvena un sakrusto­jusi kājas, un kā garlaikodamās mētāja sudra­botu bumbiņu, ar kuru noslēdzās ķēdīte pie krēsla atbalstņa.

— Rimsties, vai dzirdi? Rimsties! — manu dzirdi aizsniedza Snauta paceltā balss.

Ieraudzīju uz ekrāna viņa profilu. Pārējo nedzirdēju, viņš aizsedza ar roku mikrofonu, bet redzēju, kā kustējās viņa lūpas.

— Nē, nevaru atnākt. Varbūt vēlāk. Tā­tad pēc stundas, — viņš ātri pateica, un ek­rāns nodzisa.

Es uzkarināju klausuli.

— Kas tas bija? — Hareja vienaldzīgi jau­tāja.

— Ir te tāds vīrs. Snauts. Kibernetiķis. Tu viņu nepazīsti.

— Vai vēl ilgi jāgaida?

— Tev garlaicīgi? — es jautāju.

Pirmo, kas pagadījās preparātu sērijā, ievietoju neitrīno mikroskopa kasetē un pēc kārtas nospiedu slēdžu krāsainos taustiņus. Dobji iedūcās spēka lauki.

— Izpriecu te nav daudz, un, ja mana sa­biedrība tevi neapmierinās, tad nebūs labi, — es teicu, izklaidīgi pagarinot pauzes starp vār­diem. Tai pašā laikā ar abām rokām pievilku klāt lielo, melno aparātu, kurā spīdēja mikro­skopa okulārs, un iespiedu pieri mīkstā gumi­jas lodziņā. Hareja kaut ko pateica, bet tas mani neaizsniedza. It kā no liela augstuma redzēju milzīgu, sudraboti mirdzošu tuksnesi. Vieglā dūmakā tīti, it kā sasprēgājuši un sa- dēdējuši tanī zvilnēja plakani, klinšaini pau- guriņi. Tie bija sarkanie ķermenīši. Pieliku asumu un, neatraudams acis no okulāriem, arvien vairāk iedziļinājos sudrabaini kvēlo­jošā klajumā. Vienlaikus ar kreiso roku griezu galdiņa regulējošo rokturi un, kad vientuļam laukakmenim līdzīgais punktiņš ievirzījās melno līniju krustojumā, palielināju attēlu. Objektīvs tuvojās deformētam, vidū iekritušam eritrocītam, kurš nu jau izskatī­jās pēc apaļa, klinšaina krātera, ar melnām, asām ēnām apmales padziļinājumos. Tad šī apmale, ko klāja adataina, kristalizēta sud­raba jonu kārtiņa, pazuda aiz mikroskopa lauka robežām. Parādījās duļķainas, it kā caur opalescējošu ūdeni redzamas, pusizkusušu, sametušos olbaltuma ķēdīšu kontūras. Notvē­ris melnajā krustojumā kādu no olbaltuma drupu sablīvējumiem, lēnām virzīju palielinā­šanas sviru tālāk, aizvien tālāk . .. kuru katru brīdi šim ceļojumam dziļumā vajadzēja beig­ties .. . vienas molekulas plakanā ēna aizpil­dīja visu ekrānu … noskaidrojās … tūlīt!